Rejs Bredberijs - PIENEŅU vĪns

Automašīna nobremzēja. Un padeva atpakaļ. Tajā sēdēja vīrietis, sieviete, zēns un meitene.

— Vai jau slēgts? — vīrietis sauca.

— Nav gan nozīmes … — Viljams ierunājās.

— Viņš grib sacīt, ka nauda nav jāmaksā, — Ro­berts iestarpināja. — Pēdējam klientam šodien par brīvu! Uz firmas rēķina!

— Paldies, draugs, paldies!

Mašīna rūkdama uzbrauca kalnā.

Viljams satvēra Roberta elkoni.

— Kāda muša tev iekodusi? Gribi sarūgtināt bēr­nus, tik jauku ģimeni?

— Paliec nu klusu, — Roberts mierīgi noteica. — Ejam.

Mazie izbira no mašīnas. Vīrs ar sievu izkāpa lēni — tieši tai brīdī, kad rietēja saule. Visas debesis laistījās zeltā un zilā, un kaut kur tālumā dziedāja putns.

— Paskaties, — Roberts sacīja.

Un viņi nostājās tūliņ aiz atbraucējiem, kas sāka vērot tuksneša tāles.

Viljams aizturēja elpu.

Vīrs ar sievu, neveikli mirkšķinot, raudzījās mij­krēslī.

Mazie stāvēja klusēdami. Viņu acis kāri uztvēra saulrieta atspulgu.

Viljams nokremšķinājās.

— Hm… ir jau vēls. Un slikti saredzams.

Vīrietis grasījās kaut ko teikt, bet zēns pēkšņi

iesaucās:

— Nē, nepavisam! Mēs redzam lieliski!

— Tik tiešām! — Meitene parādīja ar roku. — Lūk, tur!

Tēvs un māte paskatījās norādītajā virzienā, it kā tas varētu palīdzēt. Un palīdzēja!

— Ak dievs! … — sieviete nočukstēja. — Vienu brīdi man šķita … Bet tagad… Jā, tur jau ir!

Vīrs paskatījās sievas sejā un ieraudzīja tur kaut ko ļoti svarīgu.

— Jā, — viņš beidzot izdvesa. — Nu, protams.

Viljams paskatījās viņos, tad uz tuksnesi un uz

Robertu, kurš smaidīdams māja ar galvu.

Tēva, mātes un bērnu sejas staroja.

— Ak vai! — meitene čukstēja, — vai tā tiešām ir īstenība?

Un tēvs apstiprinoši pamāja, apžilbis no skais­tuma, kas pārsniedza visu iedomāto. Viņa balss ska­nēja tā, it kā viņš atrastos meža svētnīcā.

— Mans dievs, cik tas ir brīnišķīgi!

Viljams grasījās pacelt galvu, bet Roberts čuk­stēja:

— Pagaidi, Vil. Tūlīt būs. Vēl mazliet pacieties.

Un tad Viljams saprata, kas viņam jādara.

— Es nostāšos pie mazajiem, — viņš teica.

Un viņš lēni pagāja tālāk un nostājās bērniem aiz muguras. Viņš tur stāvēja ilgi, ilgi kā saltā vakarā starp diviem ugunskuriem, un tie viņu sasildīja, un kļuva tik viegli elpot, un beidzot viņš pacēla acis un ļāva skatienam aizlidot mijkrēšļa tālēs, cerot, ka ieraudzīs ilgoto pilsētu.

Un tur, vēja sagrieztā putekļu virpulī augstu virs zemes, atkal iznira torņi, smailes un minareti.

Viņš sajuta līdzās elpojam Robertu, kurš tik tikko dzirdami skaitīja:

— Visbrīnumainākais no visiem brīnumiem Šī saules pils ar ledus pagrabiem!

Tālumā pacēlās pilsēta.

Un norietēja saule, un iemirdzējās pirmās zvaig­znes.

Un pilsēta bija redzama pavisam skaidri, un Vil­jams dzirdēja savu balsi, kas čukstus vai varbūt tikai klusībā atkārtoja:

— Visbrīnumainākais no visiem brīnumiem … Un viņi stāvēja tumsā tik ilgi, kamēr nekas vairs

nebija saredzams.

Bet neko darīt, viņam ir jābrauc: tā diena ir klāt, laiks iztecējis, un viņš dosies prom kaut kur tālu, tālu. Čemodāns viņam ir sapakots, mati sasukāti, ausis rūpīgi izmazgātas, un nu tikai jādodas lejā pa kāpnēm un pa ielu prom uz nelielo dzelzceļa staciju, kur viņš būs vienīgais pasažieris. Un tad Ilinoisas pilsētiņa Fokshila uz laiku laikiem piederēs pagāt­nei. Un viņš dosies varbūt uz Aiovu vai Kanzasu, vai pat uz Kaliforniju — divpadsmitgadīgs zēns ar dzimšanas apliecību, pēc kuras redzams, ka viņš dzi­mis pirms četrdesmit trim gadiem.

— Vilij! — kāda balss no apakšas sauca.

— Tūlīt!

Viņš paņēma čemodānu. Tad kumodes spogulī ieraudzīja savu seju, kurā bija gan jūnija pieneņu mirdzums, gan jūlija ābolu sārtums, gan tikko slaukta rīta piena baltums. Tā bija nevainīga eņģeļa seja, kāda bijusi no laika gala un kāda laikam paliks visu mūžu.

— Nupat ir laiks! — sievietes balss sauca.

— Es jau eju! — Un viņš piepūstiem vaigiem smaidīdams stiepa lejā savu čemodānu. Ēdamistabā, svinīgi uzposušies, viņu gaidīja Anna un Stīvs.

— Te nu es esmu! — Vilijs no sliekšņa sauca.

Anna tik tikko valdīja asaras.

— Ak dievs, Vilij, vai tiešām tu aizbrauc?

— Cilvēki sāk jau brīnīties, — Vilijs klusi atbil­dēja. — Esmu nodzīvojis šeit trīs gadus. Bet, kad cil­vēki sāk jau brīnīties, tad laiks aut kājas un doties tālāk.

— Tas viss ir tik dīvaini. Tik nesaprotami. Un tik negaidīti, — Anna sacīja. —Vilij, mums tevis pie­trūks!

— Uz katriem Ziemassvētkiem es uzrakstīšu jums kartiņu. Bet jūs man nerakstiet, nevajag.

— Mums visiem kopā bija tik labi, — Stīvs, lāgā nespēdams parunāt, teica. — 2ēl, ka tev jāaizbrauc. 2ēl, ka tev bija mums viss jāizstāsta. Briesmīgi žēl, ka tu nevari palikt.

— Jūs esat visjaukākie audžuvecāki, kādi man jebkad bijuši, — Vilijs sacīja. Viņš bija četras pēdas garš, saulainu seju, kura nekad nebija pazinusi bār­das nazi.

Un tad Anna izplūda asarās.

— Vilij, Vilij …

Viņa tā kā gribēja Viliju apskaut, taču vairs neuz­drīkstējās to darīt, tādēļ vienīgi raudzījās viņā — tukšām rokām, galīgi apjukusi, nesaprazdama, ko īsti iesākt.

— Aizbraukt nemaz nav tik viegli, — Vilijs teica. — Esmu šeit pieradis. Un labprāt paliktu. Bet diem­žēl nevaru. Reiz es kādā pilsētā paliku, kad ļaudis sāka nojaust patiesību. «Tas ir kaut kas briesmīgs!» viņi runāja. «Visus šos gadus viņš rotaļājies ar mūsu nevainīgajiem bērniem, bet mēs neko nemanījām! Bail pat iedomāties!» viņi melsa. Un beigās man cits nekas neatlika kā pa nakts melnumu atstāt šo pil­sētu. Aizbraukt nepavisam nav viegli. Jūs zināt, ka esmu jūs iemīļojis. Šie trīs gadi bija lieliski, paldies jums par tiem!

Viņi visi trīs devās uz durvīm.

— Vilij, uz kurieni tu tagad brauksi?

— Nezinu. Kurp acis rādīs. Kur ieraudzīšu kādu klusu, zaļu pilsētiņu, tur arī palikšu.

— Vai tu kādreiz vēl atgriezīsies?

— Jā, — savā smalkajā zēna balsī viņš nopietni teica. — Pēc gadiem divdesmit jau varēs pateikt, ka neesmu nekāds zēns. Un tad es braukšu apciemot visas savas bijušās mātes un tēvus.

Viņi stāvēja uz ēnainā lieveņa, vēl arvien nespējot pateikt ardievas. Stīvs stingi raudzījās gobas la­potnē.

— Vilij, vai tu esi dzīvojis daudzās ģimenēs? Cik audžu vecāku tev ir bijis?

Vilijs smaidīdams padomāja.

— Divdesmit gados, kopš es tā ceļoju, reizes pie­cas esmu mainījis vecākus un dzīvojis piecās pil­sētās.

— Patiesībā mums nav ko žēloties, — Stīvs teica. — Kaut vai trīs gadus mums bijis dēls, un tas ir vairāk nekā nemaz.

— Nu tad — ardievu, — Vilijs sacīja, aši noskūp­stīja Annu, paķēra savu čemodānu un zēniskā gaitā soļoja prom pa koku ieskauto ielu, ne reizi neatska­tīdamies, līdz izgaisa zaļajā lapotņu ēnā.

Kad viņš gāja gar parku, zēni zaļajā laukumā spē­lēja beisbolu. Viņš apstājās zem kāda ozola un sāka vērot, kā sniegbaltā bumbiņa lido pa gaisu, bet tās ēna kā melns putns slīd pāri zālājam, un zēni ķēra bumbiņu pavērtās plaukstās, un bija tik svarīgi, tik nepieciešami notvert, sagūstīt savās rokās šo trauk­smaino gabaliņu vasaras. Zēni auroja pilnā kaklā. Bumbiņa nokrita Vilijām līdzās.