Rejs Bredberijs: PIENEŅU vĪns

Kad pirmā mašīna griezās atpakaļ, tanī sēdošā sieviete dziļā pateicībā pamāja Bobam un Viļam.

— Paldies! Nu Roma, kas Roma!

— Vai viņa teica «Roma» vai «joma»? — jautāja Vils.

Uz šosejas izripoja nākamā automašīna.

— Patiešām lieliski! — Tās vadītājs paspieda Bo­bam roku. — Skaties un jūties kā Francijā!

— Kā Francijā? — Bobs pārvaicāja.

Tad abi steidzās pretī trešajai mašīnai. Pie stūres sēdošais sirmgalvis neticīgi grozīja galvu.

— Kaut ko tādu vēl nebiju redzējis. Saprotiet, migla un viss, kā nākas. Vestminsteras tilts, skaidrāk nekā uz atklātnes, un tālumā Lielais Bens. Kā jūs visu to dabūjat gatavu? Lai dievs jūs svētī! Sirsnīgi pateicos!

Abi vīri, galīgi apjukuši, pavadīja sirmgalvi 1111 tad lēni pagriezās un pavērās tālē, kur pusdienas saulē virmoja gaiss.

— Lielais Bens? — Vils Bentlins ierunājās — Vestminsteras tilts? Migla?

Vai kaut kur tur, otrā pasaules malā, — bet var­būt viņiem tikai tā šķita — nebija dzirdami vāri torņa pulksteņa sitieni? Viņi pielika plaukstas pie ausīm. Vai tur pašlaik nesita trīs? Vai varbūt tie bija bojas kaucieni un kuģa atbildes sirēna no kādas tāltālas upes?

— Jūties kā Francijā? — čukstēja Roberts. — Lie­lais Bens. Joma? Roma? Vil, vai tā tur patiesi ir

Roma?

Vējš iegriezās no citas puses. Gaisā sagriezās svel­maina vērpete, aizķerdama neredzamas arfas stīgas.

Tāda kā migla sabiezēja pelēkos akmens piemi­nekļos. Tāda kā mirdzoša zelta statuja iznira mar­mora kalna virsotnē.

— Kā gan … — Viljams Bentlins ierunājās, — kā gan viss tā var mainīties? Kā gan tur var būt reizē četras, piecas pilsētas? Vai tad mēs viņiem sacījām, kāda pilsēta tur būs redzama? Nē. Tas nozīmē …

Viņi paskatījās uz pēdējo apmeklētāju, kurš viens pats stāvēja tuksnesīgās pussalas galā. Devis drau­gam zīmi, lai klusē, Roberts klusi piegaja pie pēdējā klienta un nostājās viņam aizmugurē.

Tas bija vīrietis tuvu gadiem piecdesmit, ener­ģisku, saulē iedegušu seju, laipnām, dzidrām acīm, maigiem sejas vaibstiem un jutīgu muti. Pēc viņa izskata varēja spriest, ka šis cilvēks daudz ceļoji?» un šķērsojis ne vienu vien tuksnesi, meklējot ilgoto oāzi. Viņš atgādināja arhitektu, kurš klīst pa savas topošās pilsētas ielām un vēro, kā dzelzs, tērauds un stikls paceļas augšup, lai aizsegtu, aizpildītu vēl brīvu debess laukumiņu. Viņam bija tāda seja kā celtniekam, kurš piepeši ieraudzījis sava sapņa pie­pildījumu. Un, it kā nejuzdams blakus stāvošos Vil­jamu un Robertu, svešais pēkšņi ierunājās klusā, domīgā balsī, ielikdams tajā visu, ko izjuta.

— Tur, Ksanādā . . .

— Ko? — Viljams ievaicājās.

Svešais viegli pasmaidīja un, nenolaizdams acis no mirāžas, klusi noskaitīja:

— Tur, Ksanādā, reiz Kublaihans, Sev lika dižu pili celt, Kur Alfa, svētais strauts, kā zvans

Caur mūžiem skrien un okeāns Steidz melnu vilni velt.

Vējš apklusa, dzirdot šo balsi, un abi vīri svešajam līdzās stāvēja gluži klusi.

— Kur agrāk pletās leknu pļavu ārs, Nu, vaļņu, torņu iejozts, tapa dārzs,

Un tajā iemirdzējās ūdens zils,

Viens ziedu mākonis bij smaržu koku birzs.

Un sens kā kalni pastāvēja sils

Pār saules apspīdētām norām. Virs.

Viljams un Roberts raudzījās mirāžā un zelta tvaikā redzēja visu, par ko runāja svešais: no Gobi tuksneša it kā zeltā liedināta pacēlās teiksmaina Austrumu pilsēta ar neskaitāmiem minaretiem, tor­ņiem un kupoliem; auglīgās Eifratas krastos saulē klājieniem gulēja akmeņi.

Palmīra, tikko uzcelta, tikko nodibināta, aizritējušo gadu neskarta, mirdzēja tveicē, bet kuru katru brīdi varēja izgaist. . .

Neparastā skaistuma pārvērstu seju, svešais noskaitīja vēl pēdējās rindas:

— Visbrīnumainākais no visiem brīnumiem Šī saules pils ar ledus pagrabiem!

Tad viņš apklusa.

Un klusums Boba un Vila sirdī kļuva vēl dziļāks.

Drebošām rokām svešais sāka meklēt naudu, un viņa acis bija valgas.

— Paldies jums, paldies.

— Jūs jau samaksājāt, — Viljams sacīja.

— Būtu man vairāk, es atdotu visu.

Viņš satvēra Viljama plaukstu, iespieda tajā piec- dolāru banknoti, iekāpa mašīnā, pēdējo reizi vēl paskatījās uz mirāžu, iedarbināja motoru, mierīgi ļāva tam iesilt un aizbrauca. Viņa seja staroja un skatiens bija kā apskaidrots.

Roberts, gluži apstulbis, paspēra dažus soļus mašī­nai pakaļ.

Pēkšņi Viljams sāka aurot, mētāties rokām, griez­ties, lēkāt un diet.

— Aleluja! Iet kā pa taukiem! Nu mēs būsim uz zaļa zara! Pie pilnas siles! Naudas kā spaļu!

Bet Roberts ierunājās:

— Manuprāt, mēs tomēr nedrīkstam . ..

Viljams sastinga.

— Ko?

Roberts vērīgi raudzījās tuksnesī.

— Tas viss mums nekad īsti nepiederēs. Paskaties vien, cik tālu tas ir. Mēs varam gan iegūt šo zemes gabalu … Bet mēs pat nezinām, ko īsti redzam!

— Kā, nu Ņujorku un .. .

— Vai tu kādreiz esi bijis Ņujorkā?

— Vienmēr esmu gribējis aizbraukt uz turieni. Bet neiznāca.

— Ak vienmēr esi gribējis aizbraukt. — Roberts lēni pamāja ar galvu. — Tāpat kā viņi visi. Tu jau dzirdēji: Parīze. Roma. Londona. Un'nupat šis pēdē­jais teica: Ksanāda. Vilij, mēs esam uzgājuši kaut ko brīnišķu, vienreizīgu . .. Bet mums nav tiesību ar to tā rīkoties.

— Vai tad mēs kādam liedzam to skatīt?

— Bet varbūt vienam otram šī ceturtdaļdolāra nemaz nav pa kabatai. Mirāža tomēr ir dabas balva, bet mēs te uzstādām noteikumus. Skaties un pasaki, vai man nav taisnība?

Viljams pavērās tālumā.

Un pilsēta viņa acu priekšā šķita tieši tāda, kādu viņš bija ieraudzījis reiz agrā bērnības rītā, kad viņi abi ar māti brauca ar vilcienu cauri zaļajiem plašumiem un priekšā auga augumā tornis pēc torņa un pamazām izslējās vesela pilsēta. Tikpat nere­dzēta, tikpat baisa un brīnumpilna …

— Es domāju, paņemsim no naudas tik daudz, cik mums pagaidām vajag benzīnam, bet pārējo atdosim trūkumcietējiem. Šī mirāža ir visdzidrākais avota ūdens, lai dzer katrs, kam vien slāpst. Ja būsim gudri, mēs pasmelsim kausu, iedzersim atspirdzinošu malku un brauksim tālāk. Bet, ja paliksim un cel­sim dambjus, lai ūdens tiktu vienīgi mums .. .

Viljams raudzījās tālē cauri vēja dzītiem putekļu mākoņiem un centās samierināties.

— Ja nu tu tā saki…

— Ne jau es. Pati daba to saka.

— Bet es saku pavisam ko citu.

Abi vīri sarāvās un atskatījās.

Nogāzē bija apstājies motocikls. Uz tā, viss vienos eļļas traipos, ar aizsargacenem, bārdas rugājiem apaudzis, nicīgi augstprātīgs kā jau vienmēr, sēdēja viņu vecu vecais paziņa.

— Neds Hopers!

Neds Hopers pasmaidīja savu indīgi vēlīgo smaidu, atlaida bremzes un nobrauca lejā pie viņiem.

— Tu? … — Roberts ierunājās.

— Es! Es! Jā gan! — Galvu atgāzis, Neds Hopers skaļi smējās un reizes četras nospieda motocikla signālpogu. -— Es pats.

— Izbeidz! — iesaucās Roberts. — Tu vari vēl visu sabojāt.

— Ko sabojāt?

Sapratis, par ko Roberts raizējas, Viljams bažīgi palūkojās tuksneša tālē.

Mirāža notrīsēja, sadrebēja, aizmiglojās, bet tad iznira atkal no jauna.

— It neko neredzu! Kas jums aiz ādas? — Neds blenza uz riepu izvagoto zemi. — Norullēju divdes­mit jūdzes, līdz atjēdzu, ka jūs slēpjaties kaut kur aiz muguras. Nu, vai tā rīkojas veci čomi, kas četr­desmit septītajā uzveda mani uz zelta dzīslas, bet piecdesmit piektajā aplaimoja ar šo vāģi? Visus šos gadus mēs vienmēr esam cits citam palīdzējuši. . . bet nu pēkšņi jums radušies noslēpumi. Un es ņēmu un griezu atpakaļ. Pusi dienas no tā kalna jūs novē­roju. — Neds satvēra binokli, kas karājās uz viņa eļļainās jakas. — Zināt, es protu lasīt vārdus no lūpām. Tik tiešām! Es redzēju visas šīs mašīnas un to, ka jūs iesitāt brangu naudiņu. Jums jau te iekār­tots vesels cirks!