Rejs Bredberijs: PIENEŅU vĪns

Viņš pacēla to un izgāja no koka paēnas pie rotaļu biedriem, domādams par šiem trim pēdējiem gadiem, kuriem nu bija pienācis gals, kā arī par pie­ciem iepriekšējiem un par visiem agrākajiem, un aizdomājās līdz pat tam laikam, kad viņam patiešām bija vienpadsmit divpadsmit gadu, un ausīs tūlīt ieskanējās balsis: «Misis, kas jūsu Vilijām kaiš?», «Kundze, kādēļ Vilijs nestiepjas garumā?», «Vilij, vai tu esi sācis jau smēķēt?»

Atbalsis izgaisa vasaras zilgmē. Pēc tam bija dzir­dama mātes balss: «Vilijām šodien paliek divdesmit viens gads!»

Un tad sekoja tūkstošiem balsu: «Pienāc, dēls, kad būsi gadus piecpadsmit vecs, varbūt tad tev atra­dīsies kāds darbs.»

Viņš stingi raudzījās uz beisbola bumbiņu savā drebošajā plaukstā, it kā tā būtu visa viņa dzīve — nebeidzami gara gadu lente, kas, būdama cieši satīta kamolā, atkal un atkal atgriežas tai dienā, kad viņam palika divpadsmit gadu. Viņš izdzirda zālājā soļus, juta, ka puišeļi sastāj viņam apkārt un aizsedz , sauli.

— Vilij, uz kurieni tu? — Kāds iespēra pa viņa čemodānu.

Kā viņi visi bija izauguši! Šķita, ka pēdējos pāris mēnešos saule būtu mājusi viņiem ar roku un viņi sākuši stiepties tai pretī kā karsta kausēta metāla masa, kā zeltainās, staipīgās krējuma konfektes, pa­dodamies debesu pievilkšanas spēkam, un viņiem bija trīspadsmit, četrpadsmit gadu, un viņi raudzījās Vilijā no augšas uz leju, gan vēl arvien smaidīdami, taču ar zināmu nicinājumu. Tas viss bija iesācies pirms četriem mēnešiem.

«Sastādām komandas! Kura ņems Viliju?» — «Eh, Vilijs ir pārāk mazs. Mēs ar sīkajiem nespēlēja­mies.»

Un viņi aizsteidza Vilijām garām, viņus pievilka saule un mēness, un gadalaiku maiņa, un vējš, bet viņam kā bijis, tā arī palika tikai divpadsmit gadu, un viņš tiem vairs nebija rotaļu biedrs. Un tad ausīs skanēja arvien jaunas balsis, kas uzņēma vecuveco meldiņu, no kura drebuļi gāja pār kauliem: «Dod puikam vairāk vitamīnu, Stīv», «Vai jūsu ģimenē visi tādi punduri, Anna?»

Un sirdi atkal sažņaudza ledaina roka, un viņš saprata, ka pēc jaukajiem gadiem, kas pavadīti pie «savējiem», atkal būs jāizrauj saknes no zemes.

— Vilij, uz kurieni tu?

Viņš papurināja galvu un atkal atradās zēnu vidū, kuri, gari kā torņi, aizsedza sauli un, ja gribēja viņam ko teikt, gandrīz vai sametās deviņos līku­mos.

— Braucu uz nedēļu ciemos pie brālēna.

— Ak tā.

Pirms gada viņi nebūtu tik vienaldzīgi, bet tagad tikai pameta ziņkāru skatienu uz čemodānu, kā mazuliet apskauzdami, ka viņš brauks ar vilcienu, redzēs jaunas vietas, bet tas arī bija viss.

— Varbūt drusku pamētāsim bumbiņu? — Vilijs ierosināja.

Viņi piekrita bez kādas sajūsmas, vienīgi tāpēc, ka viņš brauca prom. Viņš nometa čemodānu un izskrēja laukumā: baltā bumbiņa uzšāvās gaisā un devās pretī degoši baltajiem stāviem zaļā laukuma viņā galā un sāka lidot šurpu un turpu, kā pati dzīve metot cilpainus rakstus. Šurpu turpu! Mis­ters Henlons un misis Henlona, Krīkbenda. Viskon- sinas štats, 1932. gads, viņa pirmie audžuvecāki, pirmais gads! Šurpu turpu! Henrijs un Elise Bolci,

Laimvila, Aiovas štats, 1935. gads! Beisbola bumbiņa lido un lido. Šmiti, ītoni, Robinsoni! 1939! 1945! Bez­bērnu ģimenes — viena, otra, trešā! Viņš pieklau­dzina pie vairākām durvīm.

— Lūdzu, piedodiet. Mani sauc Viljams. Varbūt es …

— Vai gribi sviestmaizi? Nāc; puisīt, apsēdies. No kurienes būdams?

Sviestmaize, glāze auksta piena, smaidi, galvas mājieni, mierīga, draudzīga saruna.

— Izskatās, ka tu no tālienes. Varbūt esi aizbē­dzis?

— Nē.

— Varbūt tu esi bārenis, puisīt?

Vēl viena glāze piena.

— Mēs vienmēr tik ļoti esam gribējuši bērnus. Bet dievs nav devis. Nezin kādēļ. Nu, neko darīt. Ir jau vēls, puisīt. Vai tev nebūtu laiks doties mājup?

— Man nav māju.

— Tik mazam bērnam? Tas nevar būt. Tava māte sāks uztraukties.

— Man nav ne māju, ne mātes, neviena paša uz visas pasaules. Varbūt es varētu… pie jums pār­nakšņot?

— Hm, redzi, es nezinu, puisīt, — vīrs saka. — Mēs nekad neesam domājuši uzņemt savā mājā …

— Mums vakariņās šodien ir cālis, — sieva iestarpina, — pietiks visiem, arī ciemiņam . ..

Un aizlido gadi, mainās balsis, sejas un cilvēki, bet viss atkal atgriežas pie vienas sarunas. Tā no­tika pēdējā vasaras vakarā, ko viņš pavadīja Emī­lijas Robinsones mājā, vakarā, kad tā atklāja viņa noslēpumu un, sēžot šūpuļkrēslā, teica:

— Man ļoti patīk raudzīties bērnos. Bet reizēm, skatoties viņos, es domāju, cik žēl, ka šie ziedi novītīs, šīs uguntiņas izdzisīs. Cik briesmīgi žēl, ka visi šie bērni, kas skraida te garām vai dodas uz skolu, izaugs lieli, kļūs neglīti, grumbaini, sirmi vai plikgalvji, no viņiem paliks tikai kauli un āda, un viņi nomirs un tiks aprakti. Kad dzirdu viņu smiek­lus, es nespēju ticēt, ka viņi kļūs tādi paši kā es. Bet tā nu ir, tur nekas nav līdzams! Tomēr man ausīs vēl tagad skan Vērdsverta vārsmas:

«No kurienes tik negaidīts

Pilns lauks ar zelta narcisēm?

Tās ezermalas ēnās dej zem koku lapotnēm

Un vējam pretī smej.»

Lūk, tādi man liekas bērni, kaut viņi reizēm ir nežē­līgi, kaut zinu, ka viņi var būt arī ļauni, bet šis ļaunums vēl nav ne viņu sejās, ne acīs, un arī pagu­ruma tur nav. Viņos ir tik kvēla izziņas tieksme, tik dedzīga interese par visu! Manuprāt, tieši šīs īpa­šības pieaugušajiem visvairāk trūkst: deviņas des­mitdaļas no viņiem kļuvuši pret visu vienaldzīgi, it nekas viņus vairs nesaista, it nekas neaizrauj, nein­teresē! Man patīk ik dienas noskatīties, kā bērni pēc stundām izspurdz no skolas. Liekas, it kā pa skolas durvīm kāds būtu izsviedis ziedu klēpi. Saki man, Vilij, kāda ir sajūta, ja cilvēks vienmēr ir bērns? Ja viņš vienmēr ir mirdzoši spožs kā tikko izkalta sud­raba monēta? Vai tu esi laimīgs? Vai varbūt vienīgi izliecies tāds?

Bumbiņa nošvīkstēja gaisā un kā liels sirsenis iedzēla plaukstā. Vilijs sāpēs saķēra roku, bet atmiņa tikai runāja savu.

Es darīju visu, kas bija manos spēkos. Kad mani tuvinieki nomira, bet darbā neviens mani nepie­ņēma, es pieteicos cirkā, bet tur mani izsmēja. «Pui­sīt,» viņi teica, «tu neesi liliputs, bet, ja arī būtu, tevi nepieņemtu, jo tu izskaties pēc parasta zēna. Cirkus pundurim jābūt ar pundura seju! Diemžēl nevaram tev nekā līdzēt!» Un es gāju uz māju un domāju. Kas es esmu? Zēns. Pēc izskata zēns, pēc valodas zēns, tādēļ varbūt arī palikšu zēns. Nav ko cīnīties. Un nav ko gausties. Bet ko es varētu darīt? Kādu darbu strādāt? Un tad reiz restorānā es ierau­dzīju kādu vīru rādām otram sava bērna fotogrā­fiju. Bet tas tikai šūpoja galvu un teica: «2ēl, ka man nav bērnu. Cik ļoti žēl, ka man nav bērnu.» Man turpat pie blakus galdiņa, to dzirdot, dakšiņa sastinga rokā! Šajā mirklī es sapratu, kas gribu būt. Beidzot arī man būs savs darbs! Sagādāt vientuļiem cilvēkiem prieku. Ik dienu, ik stundu — un tā visu mūžu. Es būšu zēns. Es labi sapratu, ka man vienmēr būs jātēlo. Reizēm jāskrien pēc avīzēm, reizēm jābūt par izsūtāmo, varbūt reizēm jānopļauj mauriņš. Bet īsts darbs? Nē, tāda man nebūs. Mans pienākums būs tikai viens: būt mātes priekam un tēva lepnu­mam. Un es pagriezos pret šo cilvēku pie blakus galdiņa. «Piedodiet,» es teicu. Un es viņam uzsmai­dīju …

— Bet, Vilij, vai tev reizēm nav skumji? — misis Emīlija toreiz jautāja. — Vai reizēm tu neilgojies … pēc pieauguša cilvēka dzīves?