Rejs Bredberijs - PIENEŅU vĪns

Здесь есть возможность читать онлайн «Rejs Bredberijs - PIENEŅU vĪns» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Rīga, Год выпуска: 1973, Издательство: izdevnieciba «zinātne», Жанр: Социально-психологическая фантастика, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

PIENEŅU vĪns: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «PIENEŅU vĪns»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

PIENEŅU vĪns
Rejs Bredberijs
izdevnieciba «zinātne» Rīga 1973
Reju Bredberiju latviešu lasītājs iepazinis pēc viņa fantastisko stāstu krājumiem «Marsiešu hronikas» un «Kaleidoskops». Pir­majā brīdi šķiet, ka grāmatā «Pieneņu vīns» tiekamies ar gluži citu Bredberiju. Viņš te neataino ne citu planētu, ne tālu nākotni. Garā stāsta «Pieneņu vīns» varonis divpadsmit gadu vecais zēns Duglass ir reāls mūsdienu tēls, taču pasaule viņa skatījumā ir pilna apbrīnojamas romantikas, kas jau tuva fantastikai. Sai stāstā viss šķiet neparasts, brīnumains.
Grāmatā ievietoti arī vairāki R. Bredberija fantastiskie stāsti, kas tulkoti no dažādiem amerikāņu izdevumiem.
Māksliniece Māra Rikmane
Izdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu
Tulkojums latviešu valodā ^Izdevniecība «Zinātne», 1973

PIENEŅU vĪns — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «PIENEŅU vĪns», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Izbeidz, — Roberts brīdinoši noteica. — Un sveiki!

Neds saldi pasmaidīja.

— 2ēl gan, ka aizbraucat. Bet, galu galā, jums nav ko dirnēt uz mana zemes gabala.

— Uz tavējā! — Roberts un Viljams gandrīz vai aizrijās, un viņu balss iedrebējās. — Uz tavējā?

Neds smējās.

— Līdzko man pielēca, kas jums aiz ādas, es tūliņ aizrullēju uz Fīniksu. Vai redzat šo dokumentu?

Viņš izvilka no kabatas rūpīgi salocītu papīru.

Viljams pastiepa roku.

— Nedod viņam iemeslu tīksmināties, — sacīja Roberts.

Viljams atrāva roku.

— Vai gribi mums iestāstīt, ka esi iesniedzis pie­teikumu uz šo zemes gabalu?

Neda smaids nodzisa.

— Gribu vai negribu, — ko tu te tincini. Pat ja es būtu jums samelojis, vienalga, es tikpat varu no­kļūt Fīniksā ātrāk nekā jūs ar šo grabažu. — Neds ar binokli pārlaida skatienu apkārtnei. — Un nu —

šurp naudiņu, ko sapelnījāt, izmantojot manu zemes gabalu!

Roberts nosvieda naudu putekļos. Neds paskatī­jās uz spožajām ripiņām.

— īstas Savienoto Valstu monētas! Velna milti, tur taču nekā nav, bet šie nelgas dod par to skaidru naudu.

Roberts lēni pagrieza galvu un pavērās tuksnesī.

— Tu neko neredzi?

Neds nospurcās.

— Skaidrs, ka ne, un tu to ļoti labi zini!

— Bet mēs redzam! — Viljams izsaucās. — Mēs …

— Viljam, — Roberts sacīja, — tur nekā nav.

— Bet, Bob! .. .

— Tur nekā nav. Kā jau viņš teica.

Šai brīdī, dobji rūkdamas, pa nogāzi uzbrauca augšā vairākas automašīnas.

— Pardon, džentlmeņi, man jāskrien uz kasi. — Un Neds pamājis aizlika prom.

— Lūdzu, ser, kundze! Šeit. Vispirms samak­sājiet!

— Nu kādēļ? Kādēļ mēs ļaujam viņam vaļu? — Viljams jautāja, noskatīdamies Nedam pakaļ.

— Pagaidi, — Roberts klusi sacīja. — Paskatīsi­mies, kas te notiks.

Viņi pagāja sānis, lai dotu ceļu kādam fordam, buikam un sagrabējušam mūnam.

Krēsloja. Kādā virsotnē divsimt jardu virs tuksne­sīgā uzkalna, no kura bija redzama Teiksmainās Pil­sētas Mirāža, Viljams Bentlins un Roberts Grīnhils ieturēja pieticīgas vakariņas — pupas ar nelielu speķa šķēlīti. Laiku pa laikam Roberts pielika pie acīm vecu operas binokli un vēroja, kas notiek lejā.

— Kopš tā brīža, kad mēs aizbraucām, bijis trīs­desmit apmeklētāju, — viņš paziņoja. — Bet nupat viņam būs jāslēdz ciet. Pēc desmit minūtēm rietēs saule.

Viljams aplūkoja pēdējo pupu, ko bija uzdūris uz dakšiņas.

— Tomēr pasaki man — nu kādēļ? Kādēļ ik reizi, tiklīdz mums laimējas, Neds Hopers tūdaļ ir klāt?

Roberts uzpūta binoklim dvašu un paberzēja to pret piedurkni.

— Tāpēc, draudziņ, ka mēs esam sirdsšķīsti. No mums izstaro gaisma. Un nelieši pamana to jau pa gabalu un saka: «Re, kur staigā viens dieva jēriņš.» Un viņi nāk pie mums sasildīt rokas. Mēs tur it neko nevaram darīt, varbūt vienīgi izdzēst šo gaismu.

— To nu es tomēr negribētu, — Viljams domīgi sacīja, turēdams plaukstas virs ugunskura. — Es tā cerēju, ka beidzot mums laimēsies. Šis Neds Hopers, kaut viņu zibens nospertu!

— Zibens? — Roberts pievilka binokli tuvāk pie acīm. — Nupat viņš dabūja kārtīgu spērienu! Un tu vēl šaubījies!

Viljams pielēca kājās. Viņi abi raudzījās binoklī, katrs caur savu lēcu.

— Paskaties!

— Deviņi pērkoni!

— Tas tik ir vareni!

Lejā Neds Hopers apjucis mīņājās pie kādas auto­mašīnas. Apmeklētāji kratīja dūres. Viņš atdeva tiem naudu. Mašīna aizbrauca. Pat šai kalnā varēja sadzirdēt Neda briesmīgo gaudošanu.

Viljamam aizrāvās elpa.

— Viņš dod atpakaļ naudu! Vienam gandrīz vai iesita. Bet otrs vicina dūri. Neds arī viņam dod naudu atpakaļ! Paskaties, kas par sirsnīgām atva­dām.

— Urrā-ā-a! — līksmoja Roberts, pieplacis savai binokļa pusei.

Lejā, putekļu mākoņos tītas, cita pēc citas pa­mazām aizbrauca visas mašīnas. Neds ārdījās kā pats nelabais, nosvieda zemē aizsargacenes, apgāza reklāmas dēli, drausmīgi lādējās.

— Ak dievs! — Roberts klusi noteica. — Labi, ka nevaru saklausīt vārdus. Braucam, Vilij!

Kad Viljams Bentlins un Roberts Grīnhils tuvojās kalnam, no kura bija redzama Teiksmainā Pilsēta, Neds Hopers, kā paša nelabā triekts, izsprāga no ceļa pagrieziena. Motociklam rēcot un signalizējot, viņš uzdrāzās virsū reklāmas plāksnei, kura kā bu­merangs uzšāvās gaisā un šņākdama aizsvilpa Bobam gar ausīm. Neds bija jau aizdārdinājis, kad kartons nokrita smiltīs. Viljams to pacēla un noslau­cīja.

Saka krēslot, saule jau grima aiz kalniem, un visu apkārtni pārņēma klusums, Neds bija pazudis, un abi vīri, palikuši vieni riepu nospiedumu izraibinā­tajā pakalnā, raudzījās tuksneša tālē.

— Nē, nē I. . — Viljams izdvesa.

— Diemžēl — jā, — Roberts sacīja.

Sārti zeltainajā saulrieta gaismā tuksnesis bija kā izmiris. Mirāža bija pazudusi. Apvāršņa malā uzvir­moja putekļu stabi, tad noplaka, un tas arī bija viss.

Viljams izmisis ievaidējās.

— Neds, tikai viņš pie visa vainīgs! Ned Hoper, brauc atpakaļ, dzirdi! Pie velna, tu visu izputi­nāji! Kaut tevi nelabais parautu! — Viņš apklusa. — Bob, kā tu vispār spēj mierīgi nostāvēt?

Roberts sērīgi pasmaidīja.

— Man viņa žēl.

— Žēl?!

— Viņš neredzēja to, ko redzējām mēs. Nere­dzēja to, ko redzēja visi citi. Viņš ne mirkli tam neticēja. Un zini ko? Neticība ir lipīga. Ar to var sa­slimt.

Viljams uzmanīgi vēroja cilvēku pamesto ap­kārtni.

— Tu domā, ka tā ir visa nelaime?

— Kas zina? — Roberts pašūpoja galvu. — Bet viens nu ir pilnīgi skaidrs: kad ļaudis te brauca, viņi redzēja pilsētu, mirāžu vai kā nu to sauktu. Bet šaus­mīgi grūti ir kaut ko saskatīt, ja kāds ņem un no­stājas ceļā. Neds Hopers aizlika saulei priekšā savu netīro ķepu, un ar to viss bija pagalam.

— Vai mēs nevarētu … — Viljams vilcinādamies iesāka. — Vai nevarētu atsākt no jauna?

— Vai tad var atsaukt atpakaļ brīnumu?

Viņi lēni pārlaida skatienu smilšu klajumam, pau­guriem, retajiem mākoņiem un rāmajām bezvēja debesīm.

— Bet ja mēs lūkotu paskatīties tikai ar pašiem acu kaktiņiem, it kā starp citu .. .

Viņi paraudzījās uz savām rokām, uz kurpēm, uz akmeņiem smiltīs pie kājām. Tad Viljams skumīgi nomurmināja:

— Vai patiesi? Vai mēs patiesi esam sirdsšķīsti?

Roberts iesmējās.

— Ne jau nu tādi kā bērņuki, kuri te spēja ierau­dzīt visu, ko gribēja, un arī ne tādi kā vienkāršie ļaudis, kas dzīvo pļavu un tīrumu vidū un ar dieva svētību staigā pa pasauli, vienmēr paliekot bērni. Mēs, Vilij, neesam ne tādi kā mazie, ne arī tādi kā šie lielie bērni, bet mēs vismaz protam priecāties, ka esam dzīvi. Mēs zinām, kādi izskatās ceļi rītausmā, zinām, kā iedegas un dziest zvaigznes debesīs. Bet šis nelietis jau sen vairs neprot priecāties. Nu, kā lai

nav viņa žēl, zinot, ka viņš tā trieksies pa pasauli cauru nakti, cauru gadu, visu mūžu …

Roberts, to sacīdams, pamanīja, ka Viljams šķielē iesāņus tuksneša virzienā.

— Vai tu kaut ko redzi? — viņš čukstus jautāja.

Pa šoseju tuvojās automašīna.

Abi vīri saskatījās. Viņu acīs pavīdēja neprātīga cerība. Bet viņu lūpas bija mēmas un rokas sastin­gušas. Viņi tikai stāvēja ar kartona plāksni rokā.

Automašīna aiztrauca garām.

Viņi to pavadīja ilgu pilnu skatienu.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «PIENEŅU vĪns»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «PIENEŅU vĪns» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


libcat.ru: книга без обложки
REJS BREDBERIJS
REJS BREDBERIJS - MARSIEŠU HRONIKAS
REJS BREDBERIJS
REJS BREDBERIJS - KALEIDOSKOPS
REJS BREDBERIJS
Arnulf Meyer-Piening - Doppel-Infarkt
Arnulf Meyer-Piening
Arnulf Meyer-Piening - Bürgermeister Wittenborg
Arnulf Meyer-Piening
Arnulf Meyer-Piening - Ein rabenschwarzer Tag
Arnulf Meyer-Piening
Arnulf Meyer-Piening - Das Doppelkonzert
Arnulf Meyer-Piening
Reinhart Piens - Bundesberggesetz
Reinhart Piens
Отзывы о книге «PIENEŅU vĪns»

Обсуждение, отзывы о книге «PIENEŅU vĪns» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x