Rejs Bredberijs - PIENEŅU vĪns

Zēnam kļuva garlaicīgi, un viņš devās uz pludmali un sāka mest ūdenī sprunguļus, pēc tam kā šunelis skriedams tiem pakaļ un zvejodams tos malā.

— Ziemu pavadīsim Tūsonā, — vīrietis turpi­nāja, — ziemas beigās dosimies uz Florīdu, pavasarī brauksim augšup gar piekrasti un jūnijā būsim Ņu­jorkā. Bet nākamo vasaru — Čikāgā. Ko tu saki, ja pēc tam to ziemu mēs pavadītu Mehiko? Brauksim, kurp vien sliedes mūs vedīs, un, ja uzdursimies uz kāda veca dzelzceļa atzarojuma, — lieliski! — lai­dīsim tikai uz priekšu, paskatīsimies, kurp tas mūs aizved. Un citu gadu — zini, patiešām! — brauksim ar laivu pa Misisipi. Kur tas laiks, kopš par to sap­ņoju. Maršrutu pietiks mums visam mūžam …

Vīrieša balss izdzisa. Drebošām rokām viņš jau grasījās atlasu aizvērt, kad pēkšņi kaut kas spožs uzkrita uz papīra. Pēc tam noripoja smiltis, un tur palika tikai mazs slapjumiņš.

Sieva paskatījās uz slapjumu smiltīs, tad aši pavērās vīra sejā. Viņa nopietnās acis bija aizdomīgi spožas. Un pār vienu vaigu stiepās mikla svītriņa.

Viņai aizrāvās elpa. Viņš cieši saspieda viņas roku.

Vīrs turēja viņas plaukstu kā knaiblēs un, aizvē­ris acis, ar mokām izdabūja pār lūpām:

— Saki, vai nebūtu jauki, ja pa nakti, kamēr mēs guļam, viss atkal atgrieztos atpakaļ? Visas nejēdzī­bas, kņada, naids, visas nelaimes, visi murgi, ļaunie cilvēki un dumjie bērni, dzīves jezga, sīkumainība, steiga, cerības, ilgas, mīlestība. Nu, vai tas nebūtu jauki, ko?

Viņa padomāja un pamāja ar galvu.

Tad abi satrūkās.

Jo starp viņiem — diez vai jau ilgu laiku? — ar tukšu dzēriena pudeli rokā stāvēja dēls.

Zēna seja bija gluži bāla. Ar otru roku viņš noglāstīja tēva vaigu, uz kura vēl bija asaras pēdas.

— Tēt… — viņš iesāka. — Tēt, tev taču… Tev taču arī nav, ar ko rotaļāties.

Māte gribēja kaut ko teikt.

Tēvs pastiepa roku, lai satvertu zēna plaukstu.

Zēns atrāvās atpakaļ.

— Ak jūs muļķi! Muļķi tādi! Gatavie stulbeņi!

Un, apcirties apkārt, viņš noskrēja liedagā un

sāka skaļi raudāt…

Sieviete gribēja mesties viņam pakaļ, bet vīrs to atturēja.

— Nevajag. Lai izraudas.

Bet tad abi pēkšņi sastinga. Jo lejā, krastmalā, vēl arvien rīdams asaras, zēns kaut ko uzrakstīja uz papīra lapas, iebāza to apelsīnu dzēriena pudelē, uzlika skārda vāciņu, savicināja pudeli un ar slaidu, mirdzošu loku ielidināja jūrā.

Ko gan, ko viņš tur uzrakstīja? — sieviete prātoja. Ko viņš ielika šajā pudelē?

Pudele aizpeldēja jūrā.

Zēns pārstāja raudāt.

Pēc laba laika viņš nāca atpakaļ un ilgi raudzījās savos vecākos. Viņa seja nebija ne jautra, ne skumja, ne dzīva, ne nedzīva, ne nosodoša, ne uzmundrinoša; tajā bija kāda dīvaina izteiksme, it kā viņš būtu samierinājies ar šo laikmetu un ar šiem cilvēkiem. Vīrietis un sieviete raudzījās gan viņā, gan tālu jūrā, kur viļņos brīžiem vēl pazibēja pudele ar dēla rak­stīto zīmīti.

Vai viņš uzrakstīja mūsu vēlēšanos? — sieviete domāja. Vai to, ko dzirdēja no mūsu sarunas? i

Varbūt viņš vēlējās kaut ko citu, viņa prātoja, varbūt gribēja rīt pamosties viens pats visā pasaulē, lai tajā nebūtu neviena cilvēka — ne vīrieša, ne sievietes, ne tēva, ne mātes, neviena no pieauguša­jiem ar viņu stulbajām idejām, un tad viņš varētu ar šo drezīnu viens pats apbraukāt visu kontinentu, doties mūžīgā ceļojumā, apstādamies, kur vien pašam tīk.

Vai to viņš būtu uzrakstījis?

Mūsu vēlēšanos vai savējo?

Viņa skatījās zēna sastingušajās acīs, taču atbildi tajās neizlasīja, bet jautāt viņai nebija drosmes.

Pāri slīdēja kaiju ēnas, brīžiem uz mirkli atvēsi­nādamas viņu sejas.

— Laiks doties ceļā, — kāds ierunājās.

Viņi iecēla grozu drezīnā. Sieviete rūpīgi aizsēja savas lielās cepures dzeltenās lentas, zēna gliemež­vāku spainīti viņi nolika uz koka platformas, tad vīrs apsēja kaklasaiti, uzvilka vesti, žaketi, uzlika galvā cepuri, un visi trīs apsēdās uz drezīnas sola, raugoties jūrā, kur tālumā pie paša apvāršņa mir­dzēja pudele ar zīmīti.

— Ja kaut ko lūdz, ilgojas, vai tas piepildās? — zēns vaicāja.

— Reizēm pat… labāk, nekā vajadzētu.

— Atkarībā no tā, ko lūdz.

Zēns pamāja, domās būdams kaut kur ļoti tālu.

Viņi paskatījās atpakaļ, no kurienes bija brau­kuši, un tad uz priekšu, uz kurieni dosies.

— Paliec sveika, jūra, — zēns teica un pamāja ar roku.

Drezīna aizripoja pa rūsas saēstajām sliedēm. Du­noņa pamazām noklusa, izgaisa. Reizē ar to starp tālajiem pakalniem izgaisa arī visi trīs braucēji.

Kad viņi jau bija izzuduši skatienam, sliedes brīdi vēl drebēja un tad sastinga. No tām nokrita rūsas plēksnīte. Kāda puķe nolieca galvu.

Jūra briesmīgi skaļi šņāca.

Londonā, Kensingtonas dārzā pie Apaļā dīķa, kurā ietek sudrabainais Serpentīna strauts, atrodas piemi­neklis Pīteram Penam — šī parka mazo apmeklētāju varonim. No Džeimsa Barija brīnišķā stāsta viņš sen jau pārcēlies uz pasaku valstību, kur mīt to fantas­tisko notikumu varoņi, par kuriem cits citam stāsta angļu un amerikāņu zēni un meitenes. Te dzīvo ne vien Pīters un pasaku krokodils (kas nevienam nav bīstams, jo reiz norijis modinātājpulksteni, kurš sāk zvanīt krokodilam vēderā, tiklīdz viņš grasās kādam uzbrukt), bet arī fejas, kuras valda šai teiksmainajā karaļvalstī, mazā Alise, kas viesojusies Brīnumzemē, Pūķis, kas aprijis futbola komandu un bērnudārzu un sveikus un veselus tos atkal atdevis zēnam karalim, zvēru ārsts doktors Dūlitls un viņa mīlulis kaunīgais divgalvainais Grūdmūs-Velc jūs, meitene putns Rima no Brazīlijas mežiem un, protams, pasaku stāstītāja Zosu māte. Vēl šobaltdien viņi visi ir dzīvi un nekļūst ne drusku vecāki, tāpēc ka ir nemirstīgi. Šie pasaku tēli ir pelnījuši, ka viņiem uzceļ pieminekļus,

jo viņi taču ir daudz ievērojamāki par dažu labu iekarotāju un karali!

Reizēm šķiet, ka Rejs Bredberijs ir līdzīgs viņiem, ka viņš, tāpat kā viņa stāsta «Sveiks un ardievu» varonis Vilijs, mūždien būs zēns. Kaut arī rakstnieks nav vairs tik jauns, viņš saglabā jauneklīgi svaigu pasaules skatījumu un paliek nelabojams optimists — pat tajos stāstos, kuri pēc pirmā acu uzmetiena liekas pesimistiski.

Rejs Bredberijs ir pārsteidzoši daudzveidīgs, un^ dažreiz pat šķiet, ka amerikāņu literatūrā ir vairāki rakstnieki ar šādu vārdu un uzvārdu. Bet tai pašā laikā pēc vienas rindkopas, varbūt pat pēc dažām rindām mēs sazīmējam viņa burvju spalvu!

Mēs labi pazīstam Bredberiju — nesaudzīgo opti­mistu, romāna «451° pēc Fārenheita», stāstu «Bērn­istaba», «Un nodārdēja pērkons», «Smaids» un «Līs lietutiņš maigs» autoru. Visi šie darbi ir brīdinājums: redziet, cilvēki, kas jūs sagaida, ja jūs neapdomā­sieties!

Un lielās, gandrīz vai bībeliskās dusmās viņš sagrauj ienīsto kapitālisma pasauli — viņa projek­cijā uz nākotni, pasauli, kas iet bojā drausmās ūdeņ­raža bumbu liesmās. Uz mirkli pilsēta, kas ir ameri­kāniskā dzīves veida simbols, pārvēršas citā — jaunā un nekad vēl neredzētā — ar neticami augstām ēkām, par kādām neviens celtnieks nav pat sapņojis, ar ēkām, kas austas no sabirzuša cementa šļācēm, mir­dzošām metāla šķēpelēm un lidojoša stikla skambām, ar ēkām, kas apvērstas gaisā, ar logiem durvju vietā. Šī pilsēta laistās kā ūdenskritums, kas nevis gāžas lejup, bet šaujas augšup. Uz mirkli tā sastingst gaisā kā fantastiska freska, bet pēc tam sabirst pīšļos un putekļos.