Rejs Bredberijs: PIENEŅU vĪns

Taču arī šī baismā, asinis stindzinošā civilizācijas bojāejas aina nav pesimistiska, tāpat kā nav pesimis­tisks viņa stāsts «Līs lietutiņš maigs», kur pēc visu cilvēku bojāejas mehāniska balss vēl arvien atkārto Sāras Tīsdeilas skumīgās un nežēlīgās vārsmas par to, ka viss paliks pa vecam, kad cilvēce izzudīs: tāpat līs maigs lietus, smaržos zeme, vīteros putni, ziedēs it kā baltām putām klāti dārzi, un nekas vairs neatgādinās karu. Bet ne vītols, ne putns neskums par cilvēkiem, kas iznīcinājuši paši sevi… Pārāk liels ir autora sociālais optimisms: viņš gan brīdina 110 iespējamām briesmām, taču pats netic melnai nākotnei. Viņš zina: cilvēku var nogalināt, var iznīcināt, bet nevar uzvarēt!

Mēs pazīstam arī citu Bredberiju — «Marsiešu hro­niku» autoru. Šis darbs tulkots gandrīz visās pasaules valodās un ir ekranizēts. Marss šajā grāmatā nav ne astronomisks, ne fantastisks jēdziens, bet ir mūsu Zemes alegorija. Ja darbu pirmajā ciklā rakstnieku interesē sociālas problēmas, tad «Marsiešu hronikās» un stāstos, kas tuvi šiem darbiem, Bredberijs risina galvenokārt morāles jautājumus, — ne velti viņu Amerikā dēvē par «lielo morālistu».

Cilvēki lido uz Marsu dažādu iemeslu dēļ: vieni alkst atklājumu romantikas un piedzīvojumu, citus dzen bailes no neizbēgama kara, kas nesīs postu un iznīcību, un, visbeidzot, ir tādi, kas grib pārvērst lielo, brīnišķo planētu par atombumbu noliktavu, par slepenu laboratoriju, kur tiks kaldināta cietsirdīga nāve ne vien cilvēkiem, bet visam dzīvajam Saules sistēmā …

Pēc idejiskās ievirzes ļoti spēcīgie, savstarpēji cieši saistītie stāsti «Augstu augstu gaisā» un «Aci pret aci» ir veltīti vienai no visasākajām Amerikas Savie­noto Valstu mūsdienu problēmām — rasu diskrimi­nācijai.

«Neatrisināmo problēmu», kā to dēvē pat daudzi demokrātiski noskaņoti amerikāņi, Bredberijs atri­sina fantastiskā plāksnē: nēģeri no Savienoto Val­stu Dienvidiem, kur šī problēma ir visasākā, aizlido uz Marsu. Divas pasaules — melnā un baltā — tagad nu ir šķirtas, bet cilvēki uz Zemes, atbrīvojušies no «melnajām briesmām», turpina savu neprātīgo pašiz­nīcināšanās politiku.

Uz vecās planētas vairs nav nekā tāda, kas atgā­dinātu pagātni: ir gājuši bojā koki, kuros pakārti jauno Marsa iedzīvotāju vecāki, izpostītas pilsētas, kur viņi dzimuši un pārcietuši nežēlīgus pazemoju­mus. Pasaule ir pārvērtusies, un tai jāiet pa citu ceļu,"* ja tā grib saglabāt dzīvību un cilvēces radītās garī­gās vērtības.

Nē, atbild Bredberijs, amerikāņu sabiedrības val­došajam mazākumam neizdosies izlaupīt un nopostīt Zemi. Tā ir «pārāk liela un krāšņa»!

.. . Bet citos stāstu ciklos cilvēki ierodas un ieņem Marsa brīnumainos zilos kontinentus un izžuvušās sarkanās jūras. Un visam piešķir savus nosaukumus. Veco marsiešu nosaukumi ir saistīti ar kalniem un upēm, un kūstošu sniegu ūdeņiem, kas pa akmens kanāliem reiz plūduši uz jūrām. Visi šie nosaukumi bija lasāmi torņos, marmora plāksnēs un obeliskos. Bet raķetes kā veseri satriec šos vārdus, sašķaida marmoru, sagriež grīstē varu un bronzu. Un pār dru­pām paceļas jauni vārdi, kuri marsiešiem it neko neizsaka.

Marsieši aizgājuši kalnos un pārvērtušies par fan­tomiem. Bet cilvēki, kas elpo Marsa gaisu un lūkojas uz mazo Sauli un diviem nelielajiem Mēnešiem, paši kļūst melnīgsnēji un zeltacaini, pamet uz ātru roku uzceltos ciemus un pārceļas uz vecajām marsiešu pilsētām, it kā paši būtu marsieši, kas atgriezušies no ekspedīcijas uz Zemi…

Un jaunie marsieši kļūst par fantomiem, murgu un sapņu tēliem…

Tāds ir šis otrais Bredberijs savos sarežģītajos daudzplānu darbos. Šī viņa fantastika ir pilnīgi reā­listiska, kaut gan ne vienmēr to var saukt par zināt­nisku: reizēm tā atgādina sapni, kur var notikt itin viss. Bet vienmēr no tās strāvo ticība cilvēkam, viņa labestībai, kā arī cieņa pret viņa darbu.

«Katram ir jāatstāj kaut kas pēc sevis,» saka Bred­berijs, «dēls vai grāmata, vai arī glezna, paša uzcelta māja vai vismaz siena, paša darināts kurpju pāris vai paša rokām iestādīts dārzs. Katram ir jāatstāj kaut kas tāds, ko dzīves laikā skāruši viņa pirksti un kur pēc nāves patversies viņa dvēsele, un, kad ļaudis vēros viņa izaudzēto koku vai puķi, šai brīdī viņš atkal būs dzīvs… Nav svarīgi, ko cilvēks dara, sva­rīgi tikai, lai viss, kam viņš pieskaras, kļūtu citāds, lai tas saglabātu daļu no viņa paša…»

Kā šie vārdi kontrastē ar kādreiz pazīstamā ameri­kāņu rakstniekā Dos Pasosa vārdiem!

Savā pēdējā romānā Dos Pasoss raksta: «Cilvēks, neizprotamais cilvēks ar noslieci uz asinsgrēku, poli- morfismu, perversitātēm, narcisismu, mazohismu, sadismu, ekshibicionismu un homoseksuālismu, ir kļuvis par neirotiķi…»

Bredberijs, it kā atbildot viņam, raksta: «Pasaulē nav nekā svarīgāka par cilvēku ar lielo burtu. Pro­tams, es varu būs neobjektīvs, tāpēc ka pats esmu viens no šīs cilts. Šim Cilvēkam vienmēr ir jādzīvo. Un, lai iegūtu nemirstību, pēc kuras visi tā ilgojas, vienīgais ceļš ir — vērsties plašumā, apgūt Visumu. Tad, par spīti visādām neveiksmēm, raža tomēr būs droša. Kas par to, ja Zemi piemeklēs posts un bads? Pilnīgi iespējams, ka pēc tūkstoš gadiem cilvēks jau audzēs kviešus uz Venēras vai kādā citā Visuma malā.»

Bet ir vēl viens Bredberijs — lielisks rakstnieks romantiķis, kura spalvai pieder autobiogrāfiskais darbs — garais stāsts «Pieneņu vīns», ko viņš droši vien mīl vairāk par visām citām savām grāmatām.

Mazā pilsētiņā Ilinoisas štatā dzīvo divi brāļi — Duglass un Toms. Vissīkākie vienas vasaras noti­kumi, kas pieaugušajiem šķiet nesvarīgi, viņu skatī­jumā gūst maģisku valdzinājumu, jaunatklājuma burvību. Bērna apziņai piemīt pārsteidzoša spēja uztvert visu kopumā. Tur, kur pieaugušie analizē un skalda, bērns neprāto, bet uztver visu uzreiz — krāsu, skaņu, smaržu, materiālu, kustību un pašu galveno: to, kā dēļ katra lieta eksistē. Tāpēc nav nejaušība, ka bērnu zīmējumos vienmēr ir izcelts svarīgākais: kareivis sastāv galvenokārt no durkļa, vērsis — no ragiem, mašīna vienmēr drāžas, jo citādi zūd tās būtības jēga, skurstenis izverd dūmus kā vul­kāns, jo citādi tas ir nevis skurstenis, bet tikai sta­biņš. Taču aiz šīs darbības shēmas, kur izcelts svarī­gākais, slēpjas vesela pasaule. Augot lielāks, cilvēks zaudē spēju to uztvert. Tā, dažkārt, ieejot mājā, kur pagājusi viņa bērnība, dārzā, kas savā laikā bijis makrokosms, viņš jūtas pārsteigts, ka zudusi tā uztve­res bagātība, kas agrāk piešķīra pasaulei spilgtumu un atklāja tās apslēpto dzīvi. Viņš vienaldzīgi apveļ akmeni, zem kura reiz ķēris ķirzakas, dīkā ziņkārē vēro koku, kas reiz bijis masts vai komandtiltiņš, un lēni staigā pa taciņām, vairs neatceroties tos tūksto­šus ceļu — cauri krūmiem, pāri žogiem, pāri šķūņu jumtiem—, pa kuriem reiz traucies. Tāds ceļojums pa bērnības takām ir līdzīgs atmiņām par pirmo mīles­tību: cilvēks atceras katru sīkumu, bet nevar atdzī­vināt pašu izjūtu.

Šo viengabalaino pasaules uztveri, kas ir bērnības

laimes būtība un šķiet zudusi uz visiem laikiem, mums atdod Bredberija mākslas maģija. Stāsta vispārinā­tajos tēlos mēs atgūstam sākotnējo pasaules burvību un uztveram lietu apslēptās dzīves pārsteidzošo reali­tāti, tāpat kā Bredberija mazie varoņi katrā pieneņu vīna pudelē, uz kuras atzīmēts ievākšanas dienas datums, ziemas vidū atgūst un no jauna pārdzīvo katru pagājušās vasaras dienu.