SAKJO KOMACU - JAPĀNAS NOGRIMŠANA

SAKJO KOMACU

JAPĀNAS NOGRIMŠANA

ZINĀTNISKI FANTASTISKS ROMĀNS

1.

Tokijas stacijas uzgaidāmajās telpās pie izejas uz Jaesu, kā vienmēr, drūzmējās ļaužu pūlis. Vairākās vietās darbojās gaisa kondicionētāji, kuru uzdevums bija atvēsināt zāli, tomēr tie nespēja izkliedēt svelmi, kas plūstin plūda no sasvīdušajiem braucējiem — jau­niešiem, kas posās uz jūru vai kalniem, un svētceļo- tājiem, kuri mirušo piemiņas dienas priekšvakarā stei­dzās uz savām dzimtajām mājām.

Noslaucījis ar delnu no pazodes sviedru lāses, Ono- dera Tosio saviebās un apskatījās apkārt.

Lietus periodā, jūnijā un jūlija sākumā, bija bijis tikpat auksts kā martā, un laika biroja prognozes va­saru bija paredzējušas vēsu. Bet, lietum rimstoties, pēkšņi iestājās šausmīgs karstums, un nu jau dienām ilgi termometri rādīja pāri trīsdesmit pieciem grādiem. Tokijā un Osakā cilvēki tveices dēļ slimoja un dažs labs pat aizgāja uz viņpasauli. Pie tam ūdens trūkums vasaras mēnešos vēl arvien bija neatrisināta problēma.

Līdz vilciena atiešanai atlika kādas septiņas minū­tes. Onodera nebija noskaņots iegriezties tējnīcā, kur viss vārījās un burbuļoja kā putras katlā, tādēļ bez no­teikta mērķa sāka lauzties cauri pūlim. Cilvēku ķer­meņi, kuriem viņš nejauši pieskārās, bija karsti kā termofori un lipīgiem sviedriem pārklāti. Kalpotājs kreklā ar pusgarām piedurknēm; vidēja vecuma lauku sieviete ar milzīgu saini rokās, iespīlējusi savu plato

augumu droši vien vienīgajos izejamajos svārkos, bet gāzelīgās kājas — kurpēs ar nomītiem papēžiem; jauna meitene sasarkušu seju un nosvīdušu degunu, strī­painā, krūtīm cieši piegulošā rupja auduma kreklā un izaicinošos, gūžām apstieptos džinsos, kas sniedzās tikko līdz ceļiem, un salmu cepurē ar spilgtu lenti. Ejot viņai garām, Onoderam degunā iesitās sasvīdušu pa­dušu un nemazgātu matu tvanīgais smārds. Un viņš tūdaļ nodomāja, ka pats droši vien neož neko labāk — sasvīdis tāpat kā visi, pie tam vēl izelpo džina smaku, jo augu nakti, cīnoties ar bezmiegu, nepārtraukti bija cilājis glāzīti.

Gluži nemanot, Onodera bija nonācis līdz ūdens dzesinātājam pie stacijas sienas. Viņam likās, ka nācis šurp ar nolūku nodzerties, tādēļ noliecās pār krānu, uzmina pedālim, un gaisā uzšāvās vēsa ūdens strūkla.

Bet viņš nedzēra. Saliecies neērtā pozā, ar zemu no­liektu galvu un atplestu muti, Onodera stīvi raudzījās sienā aiz ūdens dzesinātāja.

Pāri visai sienai līdz pašiem griestiem stiepās šaura plaisa. Sīka, gandrīz nemanāma, zigzagveidīga. Apak­šējā daļa slēpās aiz dzesinātāja kastes. Toties skaidri varēja redzēt, ka pa labi no plaisas siena nedaudz pa­virzījusies uz priekšu. Tikai vienu centimetru, augstā­kais — pusotra centimetra.

— Atļausit! — Onodera izdzirda mazliet saērcinātu balsi. Viņam aizmugurē stāvēja plecīgs gara auguma vīrietis smieklīgā platmalē, kādas pārspīlēti plato malu dēļ mēdza dēvēt par desmitgalonu cepurēm.

Onodera steidzīgi norija lielu ūdens malku un at­virzījās no dzesinātāja.

— Piedodiet… Lūdzu …

Bet tajā brīdī vīrietis nostājās viņam priekšā, un pārsteigtais Onodera ielūkojās viņam sejā.

— Lūk, tā! — un milzīgas, boksa cimdiem līdzīgas rokas cieši apņēma Onoderas plecus.

— Kas vēl nebūs! — bet jau nākošajā acumirklī Onodera iesmējās. — Ak, tas esi tu!

— Vai neesi paģirains? — vīrietis, vārdā Go Ro- kuro, skaļi ievilka gaisu degunā. — Ne jau velti riji ūdeni kā īsta karpa.

— Tā jau nu gluži nebija, — atcirta Onodera. — Bet paģirains gan esmu. Tiesa kas tiesa.

Neklausoties Go noliecās virs dzesinātāja. Likās, ka viņš vienā vilcienā iztukšos visu tvertni.

— Uz kurieni dodies? — ar milzīgo, dzīslaino roku slaucīdams ūdens pilienus no mutes, Go pavērās uz Onoderas pusi.

— Uz Jaidzu, — skanēja atbilde.

— Atkal tas? — Go izpleta labās rokas pirkstus, izteiksmīgi nodemonstrējot ar tiem piķējošu nolaišanos.

— Vispār jā. Bet tu?

— Uz Hamamacu. Tu ar nākošo vilcienu?

— Brauksim laikam kopā? — Onodera parādīja savu biļeti.

— Drīz pienāks. — Go palūkojās pulkstenī. — Saki, ko nozīmē tavs «tā jau nu gluži nebija»?

— Ko? — Onodera nevarēja saprast jautājuma jēgu.

— Vai tu negribēji teikt — tā jau nu gluži nebija, ka riji ūdeni, paģiras lāpot?

Nu ja, nu ja. — Onodera iesmējās. — Paguvu nobaudīt tikai vienu malku, jo tu mani izbiedēji.

— Bet ko tu tik ilgi tur darīji? Burtiski biji sastin­dzis taisnā leņķī virs krāna. Gribēju jau iespert tev ar kāju zem jostas vietas.

— Rau! — Onodera parādīja uz sienu. — Tas lai­kam ir tavā kompetencē, ko?

— Vai šī te? — Go piedūra plaisai savu kaulaino pirkstu. — Tīrais nieks, nekā bīstama.

— Esi pārliecināts? Tādam nejēgam kā man grūti spriest. Laikam zemestrīces dēļ?

— Nē, — Go sarauca uzacis. — Es tikai saku, ka tas ir nieks. Ejam. Nāk vilciens.

— Kādēļ brauc uz Hamamacu? Darbs?

Šo jautājumu Onodera uzdeva jau vēsajā bufetē, kur viņi nesteidzoties iebaudīja alu.

— Uz tev zināmu pasākumu.

— «Superekspresis ar lineāro motoru»?

— Jā. Bet problēmas rodas cita pēc citas, tādēļ nekādi nevaram uzsākt pamatdarbus.

Vilciens sāka braukt, ainavas viņpus loga strauji mainījās, uz laiku pievēršot sev Onoderas uzmanību.

— Kas par problēmām? — Onodera atkal pagriezās uz Go pusi.

Cieši satvēris rokā alus kausu, Go domīgi raudzījās izzūdošajās putās.

— Dažādas, — viņš vēl arvien lūkojās kausā. —Pa­gaidām labāk par tām klusēt. Ja avīžnieki uzošņās, no tiem nevarēs atkauties… Vārdu sakot, iet diezgan raibi…

Onodera vairs nekā neprašņāja un ielēja alu.

— Negribas ticēt, ka sākotnējos mērījumos varētu būt tik daudz kļūdu, — Go runāja klusi, it kā pats sev. — Tajā iecirknī gandrīz viss būs jāmēra no jauna. Ir arī citādākas kļūmes, bet galvenais tas, ka visgrūtā­kajos posmos viss saiet grīstē tieši tagad, kad būvdarbi jau izvērsti pilnā apjomā.

— Un tas nozīmē, ka …

— Neko sevišķu tas nenozīmē. Man vienkārši liekas, ka pēdējā laikā visa Japāna trīc un dreb kā receklis.

— Ak tā, — Onodera pamāja ar galvu. — Nu jā, tu taču esi pats galvenais, kas veido tos precīzos mēr­aparātus. Kā viņus īsti sauc — rezonējošie, vai?

— Vai nepaņemsim vēl vienu pudelīti? Jeb vai at­griezīsimies savās vietās, — viņu pārtrauca Go, pār­laizdams acis bufetes telpai, kurā saradās arvien vai­rāk cilvēku. — Bet kas tev darāms Jaidzu? Vai kāds kuģītis aizgājis dibenā? Tādā svelmainā laikā tavu darbu var tikai apskaust.

— Kas tur ko skaust? — Onodera pasmīnēja. — Lī­gošos uz Drošības pārvaldes kuģa. Dosimies uz dien­vidiem. Esi dzirdējis, kas ir «Vadacumi»? Nu, tātad regulēsim batiskafu.

— Cik tālu brauksit? — Go piecēlās kājās. — Tu saki — uz dienvidiem?

— Dienvidaustrumos no Tori salas. Mazliet uz zie­meļiem no Ogasavaras arhipelāga. Tur pazudusi viena saliņa.

— Vai vulkānisks izvirdums? — Go mazliet aizka­vējās pie izejas.

— Nekāds izvirdums, — Onodera iegrūda dūri Go platajā mugurā. — Ņēma un bez kāda iemesla no­grima.

Sidzuokā atvadījies no Go, Onodera pārsēdās uz veco Tokaido līniju. Līdz Jaidzu vajadzēja braukt vec­modīgā vilcienā, kas bija piekabināts elektriskajai loko­motīvei. Nokvēpušā pasažieru vagonā, kādā Onodera jau sen nebija ceļojis, viņu uzrunāja pretim sēdošs saulē iededzis vecis. Drīz vien tam pievienojās vidēja vecuma sieviete, tikpat melnīgsnēja no saules staru iedarbības. Pacienāta ar vārītām olām, viņa nez no kurienes izvilka ārkārtīgi smaržīgu zaļo tēju, kas kā zāļu deva bija ievīstīta smalkā zīda vatē. Teica, ka pati salasījusi un, dodoties ceļā, vienmēr to ņemot līdzi. Lai gan Sidzuokā ir slavens tējas rajons, tomēr tēja, ko pārdod stacijās, nav dzerama. Sieviete uzlēja tējas lapiņām karstu ūdeni no termosa un pacienāja Ono- deru. Veselīga skolniece, kas brauca līdzi vecim, pa­stāstīja, ka netālu no Toro pilsdrupām atrastas seno laiku apmetnes paliekas, un apvaicājās, kādēļ Onodera brauc uz Jaidzu. Kamēr viņš gudroja, kā labāk atbildēt, vilciens jau apstājās stacijā. Neatlika nekas cits kā atvadīties no ceļabiedriem.