SAKJO KOMACU: JAPĀNAS NOGRIMŠANA

— Korifena, — paskaidroja Onodera.

— Kas? — Jukinaga pārjautāja.

— Korifena. Vajā lidojošās zivis.

— Delfīns?

Onodera noraidoši pakratīja galvu. Ieskatījies ap­kārtnē, viņš tālu ziemeļrietumos ieraudzīja veiklu, spī­dīgi melnu būtņu baru, kas arī pacēlās virs viļņiem un, nolidojušas pusapli, atkal ienira jūras dzelmē. Vēl tālāk uz ziemeļiem reizēm pavīdēja milzīga zaigojoša vaļa mugura.

Sākās subtropiskā zona, kuras siltās straumes viļņi aizskaloja tālu sev līdzi uz ziemeļiem. Aiz horizonta, pie kura savā lepnumā traucās šis. elegantais kuģis, stiepās Mariānu un Karolīnu — mūžīgās vasaras — arliipelagi un vēl daudzas citas saliņas zem svelmai­najiem saules stariem ekvatora joslā, kas ieskāva visu zemeslodi.

liet vēl tālāk uz dienvidaustrumiem — līdz pat Hor- nas ragam Amerikas kontinenta pašā dienvidu galā, kur Antarktīda snaigsta savus peldošos ledus laukus, — plešas bezgalīga ūdens valstība ar retām salļņām, kas atgādina debesīs izkaisītu putekļu sauju. Odens un tikai ūdens. Vislielākais pasaules okeāns — kopplatība simt sešdesmit pieci miljoni kvadrātkilometru, vidējais dziļums četri tūkstoši trīs simti metru. Gandrīz puse no visa Pasaules okeāna! Zemeslodes virsmas trešā daļa! Ja uz tās izklātu visu sauszemi, arī tad vēl pa­liktu nenosegti divdesmit miljoni kvadrātkilometru ūdens.

— Nāciet lejā, — Jukinaga ierosināja, svaidot uz delnas alus bundžu. — Atdzesēta, iedzersim!

Uzmetis acis radara antenai, kas grozījās viņam pašā deguna priekšā, Onodera laidās lejup.

Jukinaga, atspiedies pret klāja margām, pielika pie lūpām vēsu, norasojušu alus bundžu, un vēja brāzma tūdaļ nopūta no tās lipīgo putu cepuri.

— Ko dara Jūki? — iebaudījis vienu malku, tau­jāja Onodera.

— Guļ kajītē. Un tas avīžnieks kopā ar viņu. Laikam nav laba jušana.

— Bet profesors Tadokoro?

— Ieslēdzies radio kabīnē un spīdzina operatoru. Komisija jau ieradusies notikuma vietā, tādēļ viņš grib iegūt no turienes informāciju.

— Akvalangisti droši vien jau ieniruši?

— Laikam gan vēl ne. Vispirms apsekos jūras sek­toru un tad atgriezīsies Tori salā.

— Tori salā, — Onodera, vienā rāvienā iztukšojis bundžu, iesvieda to baltzaļajos viļņos, kas kā bultas strauji lidoja kuģim pretējā virzienā, — manuprāt, jābūt meteorologam …

— Vai tā tur nav Aogasima? — Jukinaga norādīja uz austrumiem, kur bija redzama mākoņu kopa. — Lie­kas, ka tā. Virzāmies ātri. Ja temps netiks samazināts, pirms saulesrieta būsim uz Tori.

— Bet kas tas? — Onodera pamāja ar roku kuģa priekšgala virzienā. — Kuģis, vai?

Virs dienvidu horizonta pret debesīm slējās rēns tumšu dūmu stabs, kura augšdaļu pluinīja vējš un dzina uz ziemeļaustrumiem.

— Nē, tas nav kuģis, — Jukinaga piemiedza acis. — Vulkāniskie dūmi. Bajonezas klinšu rajonā.

— Uz Mjodzina rifa?

— Nē, pēdējā laikā Mjodzins uzvedas mierīgi. To­ties uz Sumisu rifa pirmo reizi pusgadsimta laikā pa­rādījušās iespējama izvirduma pazīmes. Nupat sācis dūmot vēl viens rifs. Varbūt pat vesela sala izveidosies.

Onodera pēkšņi atcerējās, ka vēl bērnībā viņš no avīzes bija uzzinājis par sprādzienu Mjodzina rifā. Tas notika tūkstoš deviņi simti piecdesmitajā gadā (vai tiešām tik sen?). Pilnīgi negaidīti bija sašķēlusies okeāna gludā virsma un no tā dibena uzšāvies gaisā dūmu, uguns un lavas stabs. Liesmas mutuļoja kaut kur zemes iekšienē, bet likās, ka, izspļaudams dūmu mutuļus, deg pats ūdens. Cik briesmīgi viņu toreiz iespaidoja izvirduma fotoattēls! Milzīgais sprādziens bija pārvērtis putekļos novērošanas kuģi «Kaijo-maru Nr. 5», un visa apkalpe — trīsdesmit viens cilvēks — bija aizgājusi bojā. Visapkārt, cik tālu vien acis var aptvert, klusa, mierīga ūdens valstība, kurā nav pat salas pēdu, īsta «Mare Pacifico», un pēkšņi kādā punktā sākas karstu dūmu un pelnu mutuļu izvirdums.,, Pat tagad, kad pagājis tik daudz gadu, viņa sirds atkal jūt puicisko saviļņojumu. Ak, kādus brīnumus reizēm veic tas, ko sauc par Dabu!

— Ar Tori salu tūkstoš astoņi simti astoņdesmit sestajā gadā notika tas pats, — teica Jukinaga, vēršot pretim vējam nedaudz iedegušo seju. — Šausmu lietas. Milzīgs sprādziens, un vienā acumirklī pazūd kalns pašā salas centrā! Aizgāja bojā visi salas iedzīvotāji, kopskaitā simt divdesmit pieci cilvēki, un galīgi mai­nījās salas forma un izskats.

— Pēdējā laikā, — Onodera nomurmināja, — vul­kāniskā josla atkal kļūst aktīva …

— Lielā Idzu sala, Mijake sala, Aogasima.,. — tikpat klusi runāja Jukinaga. — Klīst baumas par Amagi izvirdumu. Tiesa, cik līdz šim ir zināms, visu šo vulkānu aktivitāte nav savstarpēji saistīta, bet…

— Ko nozīmē «bet»?

— Nevar apgalvot, ka vulkānu aktivitāte kalnu vei­došanas josla nekādi nebūtu saistīta ar izmaiņām fteotektoniskajā līnijā.

Kādu laiku viņi abi klusi lūkojās jūrā.

Kuģis brauca tieši virs Fudzi vulkāniskās joslas, kas pa Klusā okeāna dibenu stiepjas no Japānas cen­trālās daļas taisni uz dienvidiem. Šī gandrīz tūkstoš septiņsimt kilometru garā uguns josla sākas no Siramas, Midas un Norikuras virsotnēm Honsju salas centrālajā kalnu masīvā, iet cauri Asamas, Fudzi, Hakones un Akagi kalniem, Idzu salām, Aogasimai, Bajonezas klin­tīm un Tori salai, tālāk aizķer Jūodzimas salu grupu un aizvijas gandrīz līdz Vēža tropam. Okeānā uz to norāda sīki punktiņi — zemūdens vulkānu virsotnes, kas pacēlušās no četrtūkstoš metru dziļuma. Šo salu vulkānisko iežu pamatus apskalo caurspīdīgā melnizaļā Kurosio straume, kas traucas no dienvidiem uz zieme­ļiem. No tālām siltām dienvidu jūrām tā nes sev līdzi un atstāj salās koraļļus, zivis, ūdensaugus, putnus, sēklas. Šīs «Okeāna lielās melnās upes» ziemeļu atteka, kas sākas tropu jūrās, pagriežas uz austrumiem un, izplešoties kā vēdeklis, ar savām spēcīgajām plūsmām apskalo Japānas salas no Klusā okeāna puses un dodas tālāk līdz Ziemeļamerikas krastiem.

Sīkās saliņas, kas kā uguni izverdoša ķēde beidzas Klusā okeāna ziemeļrietumu daļā, būtībā ir milzīgas zemūdens kalnu grēdas virsotnes. Ne velti zinātnieki reizēm mēdz apgalvot, ka «tieši šeit atrodas īstā Klusā okeāna rietumu piekraste». Sī kalnu grēda, kuras sā­kums ir tālās Ziemeļaustrumu Sibīrijas Kamčatkas pus­salā, kā liela fleksūra šķērso Kuriļu salas, Hokaido, Honsju ziemeļaustrumu un centrālo daļu un tad met lielu loku, ejot pāri Fudzi vulkānisko salu virknei, Oga- savaras salām, Mariānu arhipelāgam un Palavu salām, tādējādi veidojot vēl vienu fleksūru, kas slēpjas jūras dzelmē. Beidzot šī loka gals sasniedz Javas—Sumatras fleksūras līkni.

Sī jūras dibena fleksūru sistēma tālāk sniedzas no Tongas—Kermadekas salām dienvidu puslodē līdz Jaunzēlandei. Jāpiezīmē, ka šīs zemūdens kalnu grēdas rietumu un austrumu pusē jūras dibena struktūras ir atšķirīgas.

Savādi ir tas, ka gar šo salu loku ārējo malu, kas vērsta uz Klusā okeāna pusi, nepārtrauktā virknē stiep­jas viskraujākās jūras dziļvagas: Kuriļu—Kamčatkas, Japānas, Idzu—Ogasavaras, Mariānu, Japas, Tongas— Kermadekas. Tuvāk sauszemei Rjūkjū dziļvaga, bet pie Filipīnām — Filipīnu dziļvaga. Un šajās savādajās zemūdens kalnu grēdās ir vēl kaut kas — Klusā okeāna zemestrīču josla, ko mēdz dēvēt par «Klusa okeāna uguns gredzenu», un tas reizēm kopā ar tai­fūnu sasniedz arī Japānas krastus.