SAKJO KOMACU: JAPĀNAS NOGRIMŠANA

— No Tori salas? — Jukinaga uztraucās. — Vai tur arī manītas izvirduma pazīmes?

— Ne mazākās jausmas. Man ir zināms tikai tas, ka meteostacijas priekšnieks izsludinājis trauksmes stā­vokli un lūdzis izvest cilvēkus. Jūs te kļūsit cauri slapji. Kuģis var ar priekšgalu iegrimt viļņos. Labāk ejiet kajītē. — Kapteinis uzkāpa uz trapa pakāpiena, kas veda uz tiltiņu, un atskatījās atpakaļ. — Zināt, nesenajam cunami laikam nav nekāda sakara ar izvir­dumu. Saņemts brīdinājums, ka tas acīmredzot izcēlies tādēļ, ka Ogasavaras jūras dziļvagas austrumu daļā notikusi zemestrīce.

I/d'/irdi [3] , adu paskaidrojumu, profesors Tadokoro sadrūmo.

Onodei asnu, 1 - no kuģa pakaļgala parādījās Tacuno, i/mircis no galvas, līdz kājām un ļoti nosku­mis. Lsiiiu ļoti vainīgs. Kad sākās šūpošana, man uzvēlās vilnis un aizskaloja jūsu fotoaparātu.

Onodera, nostājies pie tilpnes lūkas, vērīgi nopētīja Tacuno, kas atgādināja slapju kaķi, un apvaldīti iesmējās:

— Kompensēsi!

Pulksten septiņos vakarā «Hokuto» ieradās tikšanās vietā trīsdesmitajā kilometrā uz ziemeļrietumiem no Tori salas.

Rietošā saule, kā gribēdama nokveldēt visu jūru, nevaldāmā niknumā lēja savus pēdējos starus pār ūdens virsmu trīsdesmitajos ziemeļu platuma grādos. Bija iestājies bezvējš, un jūra, izņemot retus brīžus, kad uzpūta vieglas brāzmas, pletās klusa un rāma kā eļ­ļains laukums.

«Vadacumi» kopā ar paliktni nolaida uz ūdens, ar tauvām pievilka pie meteodienesta novērošanas kuģa «Daito-maru Nr. 3» un pacēla uz tā pakaļējā klāja. Jū­ras dibena apgūšanas firmas tankkuģis vēl nebija pie­nācis. Runāja, ka tas ieradīsies tikai pusnaktī. Laikam «Hokuto» bija to apdzinis.

Kad pār klusajiem ūdeņiem nolaidās krēsla un de­besīs iezaigojās neaprakstāmi spilgtas dienvidu zvaig­znes, visi darbi bija pabeigti. No «Hokuto» atskanēja atvadu sirēna, kuģis uzņēma dienvidrietumu kursu un ar pilnu ātrumu devās uz Tori salu, lai evakuētu meteo­stacijas darbiniekus.

— Kas tad galu galā notiek Tori salā? — profesors Tadokoro jautāja kādam uz tumšā klāja.

— Situācija ne visai skaidra … Zemes temperatūras celšanās, dūmu mutuļu pieaugums. Vārdu sakot, viss tas, ko sauc par vulkāniskā izvirduma ekstraordinā- rajām pazīmēm, — atbildēja paveca vīrieša balss. — Stāsta, ka tu esot novērojis izvirdumu uz Bajonezas klintīm? Iet diezgan raibi, vai ne? ..

— Bet kas tā par zemestrīci uz austrumiem no Oga- savaras ieplakas?

— Pašreiz vēl nekas sevišķs. Laikam pat nemaz nav atbalsojusies Honsju salā.

Pār klāju pārslīdēja gaismas kūlis, atskanēja daudzu cilvēku balsis. Profesora Tadokoro un docenta Juldna- gas augumi iznira no tumsas. Atbildējuši skaļajiem sveicieniem, abi tūdaļ nozuda kajītē.

Nodevis «Vadacumi» Jūki pārziņā, Tadokoro at­stāja klāju un kāpa lejup. Tūkstošastoņsimttonnīgais «Daito-maru» bija paredzēts ilgstošiem novērojumiem un mērījumiem. Tā iekšpuse ne ar ko neatšķīrās no pa­sažieru kuģa — tikpat ērtas kajītes, tāda pati tīrība un kārtība. Kad Onodera gāja pa gaiteni, no virsnieku salona viņu pasauca Jukinaga:

— Onodera-kun, ienāc arī tu pie mums. Apspriedī- simies visi kopā.

Virsnieku salonā ap jūras kartēm un dokumentiem apkrautu galdu bija sapulcējušies kādi desmit cilvēki — zinātnieki un novērotāji. Viņu vidū izcēlās padzīvojis cilvēks, kas, spriežot pēc izskata, varēja būt augstsko­las profesors.

— Onodera, nodarbojas ar jūras dibena apgū­šanu, — Jukinaga stādīja priekšā atnācēju. — «Vada­cumi» vecākais stūrmanis.

Klusa, apvaldīta paklanīšanās, un pārtrauktā saruna risinājās tālāk.

— Kur atrodas kanaku zvejnieki, kas nogrimšanas brīdī bijuši uz salas? — skaļi jautāja profesors Tado­koro. — Vai uz šī kuģa?

— Aizsūtīju jau pēc viņiem, — paskaidroja kāds gados vecāks cilvēks. — Rīt amerikāņu armijas kuģis viņus aizvedīs atpakaļ.

«Ahā,» nodomāja Onodera, «tas laikam ir tas pats slavenais okeanologs, kas ieteicis noīrēt «Vadacumi» apsekošanas darbiem.»

— Ierodoties šeit, man vispirms uzkrita, ka tādas nieka saliņas nogrimšana Klusā okeāna vidū sacēlusi tik lielu kņadu, — sacīja profesors Tadokoro, pārlaidis acis visiem klātesošajiem. — Gluži neticami. Visi cen­šas iejaukties šajā lietā. Meteoroloģijas pārvalde, Jūras un upju produktu pārvalde, Zinātnes un tehnikas pār­valde. Sarīkojušas pat speciālu kuģi…

— Vasaras atvaļinājumu laiks, — bez liekas kaut­rības iesmējās jauns, pēc izskata ļoti erudēts inženieris no Zinātnes un tehnikas pārvaldes. — Tokijā, kā zi­nāms, valda neciešams karstums. Visiem gribas doties uz jūru.

— Patiesību sakot, — ierunājās Meteoroloģijas pārvaldes darbinieks, — šī sala atklāta pavisam nesen, pirms kādiem četriem pieciem gadiem, bet tās teritori­ālo piederību apstiprināja tikai pirms trim gadiem. Tai pat līdz šim laikam nav oficiāla nosaukuma.

— Kā tas varēja notikt, ka šajā attīstīto sakaru laikmetā tā netika pamanīta veselus piecus gadus?

— Pašas salas vēl ne-bi-ja! — sāka skaidrot kāds no apsekošanas komisijas locekļiem. — Sākumā bija kaut kas līdzīgs zemūdens rifam, par kura esamību zi­nāja tikai atsevišķi zvejnieki. Bet, tā kā tas atradas tālu no satiksmes līnijām, tam gandrīz neviens ne­pievērsa uzmanību. Pirms pieciem sešiem gadiem, kad to atklāja japāņu meteokuģis, tā bija jau īsta sala — pusotra kilometra dienvidu—ziemeļu virzienā, astoņi simti metru austrumu—rietumu virzienā un septiņ­desmit metru virs jūras līmeņa. Uz tās auga krietna zāle, bet galvenais — strūkloja diezgan spēcīgs tīra saldūdens avots.

— Tik mazā saliņā? — profesors Tadokoro izbrī­nījās. — Dīvaini! Pašā okeāna centrā…

— Starp vulkāniskajām salām paretam gadās šādas, — Jukinaga iejaucās sarunā. — Nav zināms kāpēc, bet varētu teikt, ka pazemē izveidojusies tāda kā destilācijas iekārta.

— Un tad? — profesors nepacietīgi pārtrauca.

— Lai cik tas izliekas savādi, šī sala tika nodota premjerministra kancelejas tiešā pārziņā. Tāds stāvok­lis saglabājās pat pēc tās teritoriālās piederības noteik­šanas. Pirms pusotra gada Meteoroloģijas pārvaldē un Jūras un upju produktu pārvaldē sākās runas par šīs salas izmantošanas iespējām. Nezinu, kādā veidā varētu lo vel izmantot, bet amerikāņu Tālo Austrumu karaspēks ierosināja izmantot šo saliņu bombardē­šanas apmācībām. Un ASV valdība gribējusi atpirkt šo salu.

— Un tādēļ, — turpināja kāds cits komisijas lo­ceklis, — arī sākās šīs salas pētīšana. Jūras un upju produktu pārvalde gribēja izmantot šo salu par ostu, kur varētu paslēpties ekspedīciju flotes traleri, bet Meteoroloģijas pārvalde vēlējās pārvietot no Tori salas uz turieni savu novērošanas staciju. Jaunajā salā at­šķirībā no nedrošās Tori salas vulkāniskā darbība it kā esot izbeigusies jau pirms vairākiem desmittūkstošiem gadu. Tur atradās diezgan ērts līcītis, kas bija izveido­jies laikam sena krātera vietā, ļoti piemērots kuģu pie­stāšanai, un lieli saldūdens krājumi. Apstākļi tur bija daudz labāki nekā Tori salā.

— Vai jau bija uzsākta kāda celtniecība?

— Pērn tika piešķirti papildlīdzekļi, par kuriem va­rēja ielikt tikai dažus pamatus. Šogad apstiprināja ģenerālprojektu, bet pa īstam būvdarbus vajadzēja veikt, sākot ar nākošo gadu.