SAKJO KOMACU: JAPĀNAS NOGRIMŠANA

Vai velak Ienāca vel kādas ziņas? — Onodera vriiļ'i aplūkoja Juki nelielo augumu. — Pēdējā laika le*.lādes ļoti nervozi reaģē uz visu, kas notiek Fudzi vulkāniskajā joslā. Kas tur tāds sevišķs noticis? No­grimusi kāda neapdzīvota saliņa…

— Gluži neapdzīvota laikam gan nav bijusi, — Jūki sašķobīja seju, un tad īsti varēja manīt, cik tā ir pār­guruši. — Stāsta, ka tur esot bijuši kanaku zvejnieki. Reizēm viņi meklē salā patvērumu no vētrām.

— Tātad viņi bijuši aculiecinieki? — Onodera sa­traukti jautāja. — Atradušies uz salas un izglābušies?

— Jā. Tajā vakarā salas piekrastē enkuru esot iz­metis japāņu zvejas kuģis, — sāka stāstīt Jūki, ap­sēdies uz tauvas rituļa. — Tas izglābis kanakus, bet tagad tie it kā esot pārcelti uz meteokuģa…

— Tu slikti izskaties, — Onodera uzlika roku uz Jūki pleca. — Atpūties kajītē. Remontu sāksim uz va­kara pusi.

— Jāsāk ātrāk, — Jūki ierosināja. — Tu laikam ne­zini, ka mūsu kuģis traucas uz priekšu ar vidējo āt­rumu divdesmit pieci mezgli. Kā īsts mīnu kuģis.

— Lai būtu kā būdams, bet īsto iegremdēšanu sāk­sim tikai parīt. — Onodera pavilka Jūki aiz rokas, tā liekot viņam piecelties. — Ej atpūties.

— Nolādēts! Šķiet, ka, lietojot akvaiangu, esmu sa- rijies hēliju, — Jūki grīļodamies mēģināja jokot. — Nu, labi, iešu arī. Uzturēšu tev sakarus ar kuģi…

«Hokuto» lielā ātrumā traucās tālāk uz dienvidiem. Klausot Jūki padomam, Onodera, negaidot vakaru, uz­sāka remontdarbus. Nomainījis detaļas dzenskrūves pārslēdzējā, viņš pabeidza motora pārbaudi, iemontēja iluminatorā konusveidīgu organiskā stikla gabalu un sevišķi rūpīgi noregulēja balasta izsviešanas magnē­tisko slēdzi, kas parasti niķojās tieši dziļākos ūdens slāņos. Samazinājis balasta tvertnēs tērauda skrošu skaitu, viņš kā rezerves dibenbalastu piestiprināja divas svarķēdes. Tagad, ja pat notiktu kas neparedzēts, piemēram, atvērtos kāda balasta tvertne un izkristu skrotis, — tik un tā varētu nodrošināt iegremdēšanu, regulējot benzīna daudzumu pludiņā.

Dienas otrajā pusē, kad «Hokuto» atradās jau pa­visam tuvu Hačidzjo salai, pienāca telegramma, ka minētās akciju sabiedrības bāzeskuģis «Tacumi-maru», kam vajadzēja satikt «Hokuto» Hačidzjo ostā, jau devies uz notikuma vietu. Tādēļ arī «Hokuto», ne- iegriežoties ostā, taisnā ceļā devās uz turieni.

— Iznāk tāds kā forsēts pārgājiens. Vai tas jūs netraucēs? — jautāja kuģa kapteinis, kam sejā vēl bija saglabājušies bērnišķīgi vaibsti. — Zems tropiskais ciklons, par laimi, pagriezies uz austrumiem, bet viļņu augstums pieaug. Vai būs iespējams veikt remont­darbus?

— Viss kārtībā, — Onodera atbildēja. — Atlikušas tikai divas trīs iegremdēšanas pārbaudes.

— Izskatās, ka ne gluži viss ir kārtībā… — Jūki ar roku norādīja uz Hačidzjo salu, kas melnoja kuģa priekšā apmēram piecu kilometru attālumā. — Kas tas tāds?

— Saņemta radiogramma, — uz klāja parādījas radists. — No Hačidzjo pie mums lido laikraksta «A» redakcijas helikopters. Lūdz mūs uzņemt vienu cilvēku.

— Nu tad ies vaļā, — neapmierināts noburkšķēja kuģa kapteinis, vēršoties pie Onoderas. — Laikam kaut ko ir saoduši.

— Lepni dzīvo, — piebilda Jūki, vērojot helikopteru, kas jau skaļi tarkšķēja virs kuģa. — Varēja taču pie- brauktfar kādu laivu.

Kapteinis pavēlēja apturēt kuģi. Helikopters palika karājamies virs kuģa pakaļgala. Pa virvju kāpnēm uz klāja ātri nolaidās kāds vīrietis. Propellera saceltā vēja brāzma norāva viņam cepuri, un uz klāja nokrita viņa plecu soma.

— Kas tā par ierašanos bez iepriekšēja brīdinā­juma? — kapteiņa seja pauda atklātu īgnumu.

— Ja grieztos ar lūgumu, jūs noteikti būtu aizmu- kuši, — bezrūpīgi iesmējās jauns korespondents ar lie­liem vaigu kauliem. — Stāsta, ka esot cilvēku upuri. Tādēļ jūs arī vedat līdzi «Vadacumi»? Lai sameklētu līķus?

— Cilvēki laikam nav gājuši bojā, — kapteinis pa­griežas pret viņu ar muguru. — Kāpēc ievajadzējies «Vadacumi», mums nav zināms. Mūsu uzdevums no­badīti to lidz vietai.

Vai jfls esat «Vadacumi» apkalpe? — korespon- deiils versas pie Onoderas un Jūki. — Pastāstiet man kaut ko! Jums tas taču ir zināms, vai ne? Kas ir salas nogrimšanas cēlonis?

— Nezinu, — Onodera paraustīja plecus. — Brau­cam laikam tādēļ, lai noskaidrotu. Mēs paši tikai vadām šo te. Nolaidīsimies vajadzīgajā dziļumā, bet tālāko pētīs zinātnieki.

— Man jau pašam vienalga, — teica Jūki, paceļot no klāja nokritušo somu. — Bet vai nevajadzētu pār­baudīt, kas tur iekšā saglabājies? Nokritis taču vismaz 110 piecu metru augstuma!

— Ak vai! — jauneklis šausmās iekliedzās un metās pie somas.

— Beigta fotokamera… — Viņš skumju pilnu seju izvilka fotoaparātu ar sasistu objektīvu.

— Muļķīgi iznācis, — aizrādīja Jūki. — Kas tad, nolaižoties ar helikopteru, atstāj teleobjektīvu neno­ņemtu.

— Gan jau kaut kā iztikšu, — jau nākošā brīdī iesmējās korespondents ar tādu nebēdnību, kas rakstu­rīga tikai jaunatnei. — Nav jau rnans, bet redakcijas…

«Hokuto» joprojām ar divdesmit piecu mezglu āt­rumu traucās gandrīz taisni uz dienvidiem. Hačidzjo sala, it kā nogrimusi balti putojošajā straumē, kas plūda aiz kuģa, palika kaut kur aiz ziemeļu horizonta, bet priekšā nebija redzama neviena sala. Visapkārt milzīga, mazliet izliekta ūdens bļoda. Onodera uzkāpa novērošanas tornī, no kura pats «Hokuto» izskatījās kā sīciņa vabole, kas, uzrāpusies uz kolosālas šķidras lodes, no visa spēka mazpamazārn cītīgi veļ šo jocīgo ūdens bumbu, kuras diametrs vairākas simttūkstoš reizes pārsniedz viņas pašas ķermeņa garumu.

Ausīs svilpoja spocīgs, mitrs jūras vējš. Augstajiem viļņiem uzbangojot, «Hokuto» priekšgals pazuda ūdenī. Dienvidaustrumu tālē parādījās neliels padebesis, var­būt sala, bet dienvidrietumu pusē no dienvidiem uz ziemeļaustrumiem virzījās gari stiepts mākonis. Virs galvas žilbinošs, gaiši zils debess jumols. Tā vidū vā­rījās un burbuļoja saule, izelpojot svilinošu svelmi. Radās iespaids, ka debesis pārkausējas zilā stiklā un tek lejup.

Viļņu šļakatas, vēja brāzmu svilpoņa ausīs un tur­bīnu rūkoņa zem kājām kaut kur dziļi kuģa iekšienē kopā ar ūdens spilgtumu un debess zaigu apreibināja un iemidzināja. Onodera grima it kā savādā griezīgu kliedzienu pārpilnā sapnī.

Pēkšņi viņam likās, ka tiešām dzird kāda cilvēka saucienu. Paraudzījies lejup, viņš redzēja, ka uz viņu, galvu atpakaļ atliecis, skatās Jukinaga.

— Re, kur jūs uzrāpies! — kliedza docents, cenz­damies pārspēt vēja un viļņu plosīšanos. — Vai ir kas redzams?

— Lidojošās zivis! — tikpat skaļi atbildēja Ono­dera. — No apakšas laikam arī var redzēt…

No zaļi melnajiem viļņiem lēca ārā kaut kas līdzīgs mazām, sudrabaini spīdīgām izsaukuma zīmēm, apsed­loja vēju, liegi palidinājās virs ūdens fona un atkal nozuda viļņos. Likās, ka neskaitāmo viļņu muguras iz­elpotu sudraba bultas, kas veidoja lēzenu loku, bet pati jūra, ieraudzījusi pa savu virsmu lielā ātrumā slīdošo eleganto kuģi, nepārtraukti izdvestu klusus pārstei­guma saucienus.

Kad sudrabadatiņām līdzīgo lidojošo zivtiņu bari uz brīdi nozuda, gaisā draudoši strauji izšāvās kaut kas sarkanzils — žilbinošs un desmitiem reižu lielāks nekā lidojošās zivis — un neiedomājami vijīgi, nesaceļot pat šļakatas, ienira atpakaļ viļņos.