SAKJO KOMACU - JAPĀNAS NOGRIMŠANA

Durvis atvērās, un salonā ienāca plecīgs zema au­guma, gandrīz melns saulē iededzis gadus piecdesmit vecs vīrietis. No īsajām piedurknēm līda ārā resnas, spēcīgas rokas, zem deguna — nekārtīgas īsas ūsiņas. Pie iekaisušajiem sasarkušajiem plakstiņiem — varbūt spēcīgo saules staru ietekmē — nebija gandrīz ne­vienas skropstas.

Aiz šī spēkavīra, kas, kā jau tas īstam zvejnie­kam pieklājas, izplatīja zivju un mašīneļļas smārdu, telpā ieradās vēl trīs izstīdzējuši, gluži melni iedeguši cilvēki ar izvalbītām acīm. Diviem bija stīva audekla krekli, tādi paši kā havajiešiem, bet trešajam — vienos caurumos noplīsis, aiz vecuma rūsgans sporta krekls. Viņiem visiem bija biezas lūpas, izspūruši mati kā dzēr­ves kronītis vai pieneņu pūkas ieskāva garenās galvas. Visvecākajam vīrietim ar sudrabainu sirmumu ūsās seju, plecus un krūtis greznoja spilgti zili tetovējumi. Plecī­gais vīrs noņēma ar eļļu piesūkušos darba cepuri, pa­klanījās un kautrīgi nostājās pie durvīm. Trīs kanaki, smaidīdami, it kā nezinādami kur likt savas garās rokas un kājas, mīņājās uz vietas.

— Tas ir Jamamoto kungs no zvejas kuģa «Sui- ten-maru Nr. 9», kas izglāba kanaku zvejniekus. Viņš mazliet prot kanaku valodu, tādēļ mēs lūdzām viņu palikt pie mums kopā ar šiem cilvēkiem. Viņi ir zvejnieki, paši dzīvo Urakasas salā, bet nogrimšanas brīdī bijuši tur, uz tās salas …

— Lūdzu, pastāstiet, kā tas notika, — profesors Tadokoro piedāvāja visiem četriem krēslus. — Jūs droši vien jau esat to stāstījuši citiem, bet atkārtojiet mums velreiz.

Ja a, - nolaidis acis, pat nemēģinot apsēsties ii/, piedāvātā krēsla, aizsmakuša balsi sāka vīrietis, kuru sauca par Jamamoto. — Neko daudz es kanaku valodā neprotu. Vēl pirms kara kādu laiku pabiju uz Saipanas, Palavas, Japas, Angauras un citām salām, tēvs tur strādāja. Toreiz biju vēl knīpa, neko necentos iemācīties. Bet viņi nedaudz buldurē angliski, un vec­tēvs mazliet prot japāniski.

— Končiva, [4] — tetovētais kanaks svinīgi nolieca sirmo galvu.

— Labdien, labdien, — profesors. Tadokoro ne­gaidīti sirsnīgi piedāvāja kanakiem cigaretes. Kad visi trīs ļoti apmierināti izlaida violetu dūmu riņķus, zināt­nieks atkal griezās pie japāņu zvejnieka. — Lūdzu, stāstiet!

— Tajā dienā mūsu kuģis zvejoja ziemeļaustrumos no Jamomes rifa. Tas ir dienvidrietumos no Ogasa- varas, — sāka Jamamoto. — Pa radio dzirdējām, ka pēcpusdienā uznāks tropiskais ciklons un kritīsies spie­diens, tādēļ steidzāmies ātrāk tikt galā ar visiem darbiem. Bet kā par nelaimi sāka niķoties motors. Kus­tēt kustējās, bet ātrumu nedeva. Ciklonu paredzēja ne visai stipru, bet, ja trāpītos tieši viņam ceļā, tad stūre būtu beigta. Tādēļ nolēmām paslēpties kādas salas pa­spārnē. Bijām jau aiznesti diezgan tālu uz ziemeļiem no Mukodzimas. Domājām doties uz Tori, bet stūr­manis teica: «Tori salā nevarēsim paslēpties no vētras., Daudz labāka vietiņa ir jaunā sala uz ziemeļrietumiem no Tori. Tur ir klints kā īsts aizkars. Ļoti piemērota, lai • pasargātu no visiem vējiem.» Ar ceļavēja un straumes palīdzību kaut kā aizkūlāmies līdz tai salai bez nosaukuma. Metās jau vakars. Salas ziemeļu puse tiešām ļoti piemērota kā patvertne no vētrām, arī dibens tāds, ka var labi noenkuroties. Puskrēslā ap­skatījāmies apkārt un ieraudzījām ieeju līcī. Kapteinis teica: «Iebrauksim tur, un viss būs kārtībā.» Bet stūr­manis, lai gan zināja šo salu, taču nekad vēl nebija braucis šajā līcī. Neuzdrošinājās līst iekšā — i dziļums nebija īsti skaidrs, i motors nekārtībā. Vārdu sakot, viņš bija pret to, ka tādā tumšā naktī gribam braukt nezināmā vietā. Visapkārt mākoņi, nevienas zvaigznī­tes, tumsa. Nolēmām, ka stūrmanim taisnība. Ja jau ciklons nav tik bīstams, tad to var pārlaist arī tepat — izmetām enkuru jūrā septiņi simti metru attālumā no salas. Naktī, izņemot mehāniķi, visi devās pie miera.

— Kāds bija dziļums noenkurošanās vietā? — Ju­kinaga pajautāja.

— Apmēram piecpadsmit metri. Nakts vidū uzpūta vējš, bet nekas nopietns nenotika. Ciklons aizķēra mūs tikai ar malu un aizgāja uz austrumiem. To dzirdējām pa radio. Visi nomierinājās un atkal likās uz auss. Un tad pulksten trijos, jau rītausmā, kuģa priekšgalu it kā kāds pavilka lejup uz jūras dibenu. Es tieši tajā brīdī biju pamodies, aizgājis uz ateju un nācu at­pakaļ. Tādēļ to sajutu. Bet pārējie gulēja un nekā ne­manīja. Kapteinis augšā iekliedzās: «Kas noticis?» Sargmatrozis nobļāva: «Nekas nav. Viss kārtībā.» Es atkal aizmigu, bet pēc četriem pamodos. Sargmatrozis kaut ko auroja. Izberzu acis, izgāju uz klāja, bet tur visi klaigāja: «Šausmas, sala pazudusi!» Mākoņos pa­rādījās plaisas, jūra kļuva gaišāka. Aplūkoju apkārtni. Tavu brīnumu — no salas, kas vēl nesen rēgojās acu priekšā, ne miņas. Bet mūsu kuģis viens vienīgs visā plašajā jūrā. Motors apstājies, dreifējam. Kāds ieminē­jās:' «Laikam enkura ķēde pārtrūkusi?» Bet enkurs ne­bija pazudis, tas peldēja ūdenī. «Naktī, kad saņēmām triecienu, enkurs būs atrāvies no dibena…» kāds cits sāka spriedelēt, bet kapteiņa palīgs apgalvoja, ka tik un tā stundas laikā straume nevarēja aizdzīt mūs tik tālu prom no salas. Ļoti aizstāvēja savu viedokli. Sargmatrozis — it kā pats būtu vainīgs salas pa­zušanā — uzkāpa signālmastā un iekliedzās: «Cilvēks aiz borta!» Un tiešām, gandrīz pie paša kuģa peldēja un kaut ko kliedza cilvēki. Nu, mēs tūdaļ izglābām viņus, lūk, šo trijotni.

— Tā, — profesors Tadokoro smagi nopūtās. — Tas nozīmē, ka tajā naktī viņi bija uz salas?

— Laikam jā. Bet, kad mēs viņus izvilkām, viņi bija tik nobijušies un uzbudināti, ka mēs nekā nevarē­jām no viņiem saprast. Vēlāk kaut kas noskaidrojās. Viņi nodomājuši piebraukt pie Mukodzimas, lai vēl mazliet pazvejotu, kad pēkšņi uznācis stiprs vēja grū­diens, kas saplēsis viņu buru, kura jau bez tā bijusi vienos ielāpos. Laiva nesta uz ziemeļiem. Viņi ķērušies pie airiem un iepriekšējā dienā iebraukuši tās salas līcī. Salāpījuši buru un palikuši atpūsties salas augstā­kajā vietā. No viņiem arī uzzinājām, ka, viņiem guļot, sala nogrimusi. Izveidojies atvars, bet sala pazu­dusi — kanoe ierauta dzelmē, bet šie tomēr noturēju­šies uz ūdens. Tā viņi, tumsā maldoties un piesaucot kaut kāda sava dieva vārdu, peldējuši līdz rītausmai.

— Piedodiet, ka atkal pārtraucu, — teica Jukinaga. — Vai jūs tad izmērījāt ūdens dziļumu?

— Izmērījām. Tieši zem kuģa bija septiņi simti metru. Bet, taisnību sakot, mēs tikai vēlāk noskaidro­jām, ka no noenkurošanās vietas bijām aiznesti kādus divus kilometrus uz ziemeļiem, — paskaidroja Jama­moto un mulsi jautāja: — Ē-ē, vai drīkstu apsēsties?

— Lūdzu, — atsaucās jaunais tehniķis, — bet lai viņi arī apsēžas.

Jamamoto kaut ko nomurmināja kanaku valodā. Trīs kanaki, kas bija neveikli mīņājušies pie durvīm, lempīgi panāca uz priekšu un izvietojās uz sola. Divi jaunie, acis nepamirkšķinādami, ieurbās pelnu traukā, kur kaudzē bija sakrauti gari cigarešu gali.

Onodera izvilka no kabatas veselu paciņu un pie­dāvāja to puišiem. Atiezuši platā smaidā koši baltos zobus, viņi paņēma cigaretes. Viņu melnie, it kā no­pulētie ķermeņi izplatīja sāls, saules un svaigu zivju smaržu, bet no viņu mutēm plūda viegls, savāds — lai­kam betelpalmas riekstu — aromāts.

— Un tad, — Jamamoto izvilka no krūšu kabatas saņurcītu cigareti «Jaunā dzīve» un iebāza to mutē. Viņš pastiepa roku pēc sērkociņiem, kas mētājās uz galda, bet jaunais tehniķis pasteidzās pasniegt viņam savu jau aizdedzināto gāzes šķiltavu. — Tencinu! Un tad kapteinis atzinās, ka tādu lietu dzird pirmo reizi mūžā, bet stūrmanis, kā saka, piedeva gāzi. Motors jau bija savests kārtībā. Devāmies pilnā gaitā uz dien­vidiem. Un visu laiku, protams, mērījām dziļumu ar eholotu. Nepagāja ne piecpadsmit minūtes, kad stūr­manis iesaucās: «Kaptein! Atradusies. Jūra kļūst ar­vien seklāka. Pašreiz dziļums piecdesmit metru.» «Tādi sēkļi mēdz būt šajās vietās,» kapteinis negribēja pie­krist. «Jūs panāciet šurp un paskatieties, ko rāda eho­lots. Tad viss būs skaidrs!» stūrmanis ierosināja. Te viņš izmainīja kursu par kādiem desmit grādiem uz rietumiem un brauca ārkārtīgi uzmanīgi, sākumā ar ceturto ātrumu, tad pavisam lēnā gaitā. Kapteinis stā­vēja kuģa priekšgalā — viņam ir loča pieredze — un, jau gluži gaišajā rītausmā vērodams jūras vir­smu, burkšķēja: «Kas par salu, nekā tamlīdzīga…» Pēkšņi arī manas acis pamanīja, ka jūras krāsa sāk mainīties. Kapteinis deva pavēli: «Novērot ūdens dzi­ļumu!» Bet stūrmanis, izbāzis galvu no stūres mājas, iekliedzās: «Kaptein, mēs pašreiz peldam virs salas!» «Ja tā ir tiesa, esi uzmanīgs!» kapteinis atbildēja. «Ne­kas, gan jau viss būs kārtībā. Gandrīz jau pārbraucām. Tā dziļākā vieta laikam bija krāterī izveidojies līcis.