SAKJO KOMACU - JAPĀNAS NOGRIMŠANA

Gandrīz simt metri. Tagad dodamies pāri kalna virsot­nei salas dienvidu pusē. Dziļums — desmit metri,» tā stūrmanis.

Jamamoto uz brīdi apklusa. Salonā valdīja pilnīgs klusums, pat elpošana nebija dzirdama. Visus aizrāva zvejnieka stāstījums. Šis šļupstošais cilvēks ar aizsma- kušo balsi ļoti spraigi un spilgti attēloja notikumus.

— Vai dziļuma mērīšanas pieraksti ir saglabāju­šies? — Jukinaga painteresējās.

— Jā, — Jamamoto piesmēķēja otru «Jauno dzīvi» no pirmās cigaretes gala. — Tie nodoti jūsu kuģim. Tieši tajā brīdī parādījās saule, un mēs izmērījām tās augstumu, lai precizētu atrašanās vietu. Dati pilnīgi sakrita ar tām salas koordinātēm, kas bija zināmas stūrmanim. Daži mūsējie ienira jūrā un tūdaļ atrada to visaugstāko virsotni. Tad mēs noraidījām ziņas uz Tori, bet no turienes ziņoja tālāk. Un tad no centra pienāca rīkojums, lai kanaki un kāds aculiecinieks ierodas Tori salā. Mūsu traleris jau bija pilns ar zivīm, vajadzēja braukt mājās. Saldējamā iekārta mums ir īsts vecs krāms, mazākā neuzmanība, un viss ieguvums var izkūpēt vējā. Tādēļ tika nolemts — jāpaliek man kā viņu valodas pratējam.

— Tori salas iedzīvotāji pēdējā laikā kļuvuši ļoti nervozi. Tieši viņi bija tie, kas uzstāja, lai tūlīt sūta komandējumā pētniecības kuģi, — nosvērtā balsī uz­sāka okeanologs. — Sagadījās tā, ka mēs gatavojām «Daito-maru» okeāna novērojumiem dienvidu ra­jonos. Bija jādodas ceļā trīs dienas agrāk nekā pare­dzēts. Steigā sasaucām cilvēkus un pilnā gaitā devā­mies uz notikuma vietu. Ņemiet vērā, ka līdz ar šīs bez­vārda salas nogrimšanu par vienu metru iegrimusi arī Tori sala, bet atstatums starp tām abām ir veseli trīs­desmit kilometri!

— Tagad noklausīsimies šos cilvēkus no Urakasas salas, — profesors Tadokoro pievērsās kanakiem. — Vai jūs varēsit pārtulkot?

Pakasījis pakausi, Jamamoto stājās pie uzdevuma pildīšanas. Bet nedz viņa kanaku valodas, nedz vecāka zvejnieka japāņu valodas, nedz jauniešu angļu valodas zināšanas nepalīdzēja jautājumus sīkāk noskaidrot. Nesalīdzināmi daiļrunīgāk nogrimšanas ainu attēloja

šo triju dabas bērnu veiklās ķermeņu kustības un skaņu atdarināšana.

Viņi ieradušies salā pēcpusdienā. Līdz vakaram la« bojuši sabojāto kanoe un buru. Dziļš līcis, augsta klints, šādi tādi augi. Visādā ziņā laba sala. At­radies arī saldūdens avots. Turpat tuvumā ne visai dziļa ala. Un taciņa līdz tai. Laikam to bija ieminuši zvejnieki, kas laiku pa laikam ieradās salā. Kāds bija pat uzbūvējis nelielu būdiņu. Bet trijotne nolēmusi pār­gulēt alā, jo no turienes bijis labi redzams līcis un ka­noe, un pie tam negribējuši uzlauzt būdiņas atslēgu. Naktī sācis pūst vējš. Bet alā klusi un mierīgi. Visi trīs aizmiguši.

Veco uzmodinājusi bangojoša jūra, viņš uzmodi­nājis jauniešus. Ūdens jau bijis pie pašas alas. Tumsā nevarējuši redzēt, kur palikusi krastā izvilktā kanoe. Jūra viļņojusies, griezušies sīki atvari, bet apkārt val­dījis klusums, un sala grimusi bez trokšņa.

— Bet pazemes grūdieni vai dunoņa?

— Nekā ncjutuši. Un, ja ari tādi bijuši, tad pali­kuši nepamanīti, jo viņi ļoti pārbijušies.

— Cik ātri sala nogrima?

— Lūk, tik ātri! — Jaunais kanaks pietupās, pie­spieda delnu pie grīdas un tad palēnām pacēla to līdz krūtīm.

— Ar agrāko laiku zemūdenes iegrimšanas āt­rumu, — kāds nomurmināja. — Diezgan ātri.

Viņi skriešus metušies uz salas virsotni. Ūdens se­kojis pa pēdām. Kamēr skrējuši, virsotne pārvērtusies akmens bluķu kaudzē, kurai apkārt vārījušās baltas pu­tas. Bet arī šie bluķi sākuši grimt. Ūdens jau apskalo­jis viņu potītes. Apskāvušies un piesaukuši Urakasas salas kanaku sargdievu, jūras dievu, senču dievus. Visapkārt tumsa, nevienas zvaigznītes. Ūdens jau līdz vēderam. Licies, ka akmeņi zem kājām sāk pa­zust. Viļņi skalojušies ap krūtīm, tad sasnieguši kaklu. Bet zeme it kā kaut kur aizpeldējusi. Putu vairs ne­bijis. Tikai daudz un dažādi atvari — gan lieli, gan vidēji. Viņus sākuši raut iekšā, bet viņi tomēr kaut kā noturējušies virs ūdens. Salas vairs nebijis. Visi mēģi­nājumi kaut ko sataustīt ar kājām beigušies neveik­smīgi — apkārt tikai ūdens. Melna, bezdibenīga jūra zem tikpat melnām bezgalīgām debesīm. Viņi sākuši

peldēt un meklēt savu kanoe. Neatraduši. Bailes no pārdzīvotā, bailes no tikšanās ar haizivīm, pārgurums. Sākuši slīkt. Pēc kārtas pieķērušies baļķa gabalam. Pie horizonta parādījusies gaismas strēmelīte, tālumā ieraudzījuši kuģi. Glābti! Saukuši un peldējuši. Sa­traukumā gandrīz vai noslīkuši. Bet izvilkti. Vai cik baigi bijis! Senču teikās esot stāstīts par salas nogrim­šanu. Bet paši to redzējuši pirmo reizi. Gribas pēc iespējas ātrāk atgriezties uz Urakasu. Atgriezušies mājās, pateiksies visiem dieviem. Salas iedzīvotāji būs pārsteigti. Virsaitis varbūt sarīkos svētkus. Bet sievietes klausīsies viņu nostāstos …

— Iedodiet, lūdzu, cigareti, — negaidīti tīrā japāņu valodā teica vecais, nobeidzis savu runu.

Paņēmis Onoderas pasniegto cigareti un iebāzis to mutē, viņš ar dziļu pašcieņu — kā jau pienākas jūras vilkam, kas izklāstījis garu un brīnumainu dēku stāstu, — nesteidzīgi piesmēķēja un caur lieliskā, pla­kanā deguna nāsīm izlaida garu, violetu dūmu strūklu.

— Cik daudz dažādu stāstu ir par nogrimušām salām, — profesors Tadokoro sakrustoja rokas uz krū­tīm. — Ir pietiekoši neapšaubāmi ziņojumi par salām, kas nogrimušas bez kāda sakara ar vulkāniskām pa­rādībām, tas ir, bez izvirdumiem un sprādzieniem. Bi­jušas arī tādas salas, kas vairākkārt parādījušās un atkal pazudušas. Bet šis gadījums, kad diezgan prāva sala tādā ātrumā nogrimst liecinieku acu priekšā, manuprāt, ir ārkārtīgi rets un dīvains.

— Un ne tikai tas vien, — kā parasti vienā mierā piebilda okeanologs. — «Suiten-maru» salas vis­augstākā punkta atrašanās vietā izmeta boju. Bet, kad mēs ieradāmies tur, straume bija aiznesusi boju prom. Pirms tikšanās ar jums mēs paguvām izdarīt dažus dziļuma mērījumus.

— Vai salu atradāt?

— Atradām, — okeanologs pamāja ar galvu. — Mūsu kuģa pašrakstītājs uzzīmēja tādas pašas jūras dibena kontūras, kādas jau ir «Suiten-maru» rīcībā. Tā mēs noteicām salas atrašanās vietu. Bet visaugsta- kais punkts tagad ir deviņdesmit metru dziļumā. Ko jūs teiksit par to, Tadokoro-kun? Iznāk, ka divarpus dienās jūras dibens šajā rajonā nosēdies par simt sešdesmit metriem …

Onodera devās uz viņam ierādīto mājokli. Viņa pa­vadonis, vēl gluži bērnišķīgs matrozītis, atvainodamies paskaidroja, ka sakarā ar daudzu ievērojamu cilvēku ierašanos atsevišķas kajītes vairs nav.

Jūki vārtījās pa koju.

— Atkal slikta jušana? — Onodera jautāja.

— Nē, — Jūki atbildēja nepieceļoties. — Mazliet noguru. Regulēšanu pabeidzu pilnīgi. Rīt vari nirt kaut vai no paša agra rīta.

— Piedod, ka sagādāju tev tik daudz darba, — Onodera iesvieda savas mantas brīvajā kojā.

Kajītē ar papīra lapiņām rokā trokšņaini iedrāzās Tacuno.

— Satriecoši, Onodera-san, satriecoši! Vienīgi mūsu redakcijai izdevies notvert «Vadacumi» izbrauk­šanas brīdī un ierasties notikuma vietā. Nosūtīju jau pirmo telegrammu. Kamēr citas avīzes vēl tikai cels troksni ap izvirdumu uz Bajonezas klintīm, mums jau būs ziņojums par «Suiten-maru» un kanaku stāstī­jums. Tā taču ir īsta sensācija! Jūs rīt iegremdēsities? Vai nepaņemsit mani līdzi uz «Vadacumi»?