SAKJO KOMACU - JAPĀNAS NOGRIMŠANA

Kad tvertnes bija piepildītas ar benzīnu un sārto karogu nomainīja dzeltenais, no «Daito-maru» nolaida motorlaivu un uz «Tacumi-maru» ieradās seši cilvēki. Diviem vajadzēja palikt uz kuģa, lai nodrošinātu sa­karus, bet pārējiem — trijās maiņās pa divi katrā — iegrimt jūras dzīlēs ar «Vadacumi». Katra iegrimšana bija aprēķināta divarpus stundām, bet vajadzības ga­dījumā šo laiku varēja pagarināt. Motorlaiva atgriezās atpakaļ, un «Daito-maru», sirēnai skanot, attālinājās no «Tacumi-maru». Komisijas vadītājs palika uz «Daito-maru».

Pa to laiku bija pabeigti visi priekšdarbi «Vada­cumi» iegrimšanai. Jūki aši pārcēlās no batiskafa klāja uz «Tacumi-maru» un pamāja ar roku Onoderain.

— Vērošu no augšas ar zemūdens radaru, — teica Jūki. — Nu, laimīgu ceļu! Vidējais dziļums šeit maz­liet pāri četriem simtiem metru. Tātad kaut kas līdzīgs izpriecas braucienam.

— Ne gluži, — Onodera ar pirkstu parādīja uz profesoru Tadokoro, kas līdzīgi karakuģa komandierim pastaigājās pa «Vadacumi» klāju. — Saimnieks ir ļoti satraukts. Saka, ja būšot iespējams, gribētu ieskatīties dziļāk ieplakā.

Pirmajā maiņā brauca profesors Tadokoro un jau­nais speciālists no Jūras un upju produktu pārvaldes. Iekārtojis viņus gondola, Onodera deva signālu aizbraukšanai. Mehāniskās rokas atvērās un atstūma «Vadacumi» no kuģa. Onodera, iebāzis mutē saliektu pirkstu, griezīgi iesvilpās, bet no «Tacumi-maru» klāja tādā pašā veidā atbildēja Jūki. Ieslīdējis četri metri garajā cilindriskajā ejā, kas šķērsoja pludiņu, Onodera nolaidās gondolā un blīvi noslēdza lūku.

— Dodamies ceļā! — vēlreiz pārbaudījis supergaro viļņu raidītāja darbību, Onodera griezās pie saviem abiem ceļabiedriem, kas sēdēja saspringtās pozās:

— Vai viss kārtībā? Iluminatori jums priekšā. Pa­kaļgalā arī. Bet šis te ir zemūdens televizors. Panorā­mas objektīvs, redzes loks simt četrdesmit grādi. Ka­mera nostiprināta kuģa priekšgalā.

Onodera samazināja apgaismojumu un pastiepa roku pie elektromagnētiskā ventiļa sviras. Abas gaisa tvertnes atvērās. No «Tacumi-maru» bija redzams, kā «Vadacumi» baltoranžais komandtornis nesteidzīgi pa­zūd mutuļojošu viļņu putās.

Onodera ieslēdza dzinēju. Dzenskrūve virs pludiņa sāka lēni griezties.

— Dziļums sešdesmit. Sākam iegremdēties. Esiet uzmanīgi, lūdzu, turieties pie rokturiem!

Onodera pagrieza stūri — līdzīgu lidmašīnas stū­rei — pa labi, un «Vadacumi», griezdamies ap gare­nisko asi, piecpadsmit grādu leņķī nira dziļumā.

Batiskafam lēni griežoties, priekšgala iluminatoru redzes lokā parādījās neskaidras melnās ēnas. Divi ūdenslīdēji no «Tacumi-maru», virs izraudzītā mērķa novietojuši nelielu boju, balansēja uz peldoša kesona, žestikulējot ar rokām kā īsti satiksmes regulētāji. Lai gan kesona nodalījumi bija pildīti ar hēliju, nevis ar slāpekli, noturēties kājās deviņdesmit metru dziļumā nebija tik vienkārši.

Onodera ieslēdza zemūdens telekameru. Attēls pa­rādījās skaidrs un plašs.

— Ja vēlaties, var izdarīt videoieraksti, — viņš teica profesoram Tadokoro. — Vajag tikai nospiest šo pogu. Bet viens uzņemšanas laiks ilgst ne vairāk kā trīsdesmit minūtes. Rezervē ir trīs lentes.

Profesors Tadokoro un jaunais speciālists klusē­dami raudzījās gan televizora ekrānā, gan ilumi­natoros.

— Tā ir viņa! — iekliedzās profesors Tadokoro. — Nudien, tā ir viņa …

Pulkstenis rādīja tikko pāri deviņiem, saules stari slīpi krita pār jūras virsmu, pavisam nedaudz ielau­žoties arī dziļumā. Bet ūdens bija ļoti dzidrs, un uz televizora ekrāna varēja skaidri redzēt, kā garām peld nogrimušās salas melnais siluets. Gaiša plankuma veidā izdalījās virsotne, bet nogāzes grima dzelmes tumsā.

— Dodieties tieši pie salas, — ieslēdzis videoierak- stes iekārtu, pavēlēja profesors Tadokoro. — Un, ja ir iespējams, turpiniet iegrimšanu tādā pašā stāvoklī.

Onodera īsiem rāvieniem pagrieza stūri, pārtrauca batiskafa rotēšanu, pavērsa tā priekšgalu pret salu un, ieslēdzis atpakaļgaitu, apstādināja «Vadacumi». Tad, kā iepriekš, piecpadsmit grādu leņķī, neizmainot bati­skafa stāvokli, atsāka iegrimšanu. Kā uz skatuves ek­rānā lēnām peldēja agrākās «bezvārda salas» virsotne. Līdz tai bija apmēram trīssimt metru. Profesors atkal uzspieda videoierakstes pogu. Klusi dūcot, slīdēja lente.

Onodera ieslēdza ultraskaņas eholotu.

— Neaizraujieties ar ierakstīšanu, — viņš teica, vērīgi sekojot eholota trīsošajai bultai, kas arvien vai* rāk tuvojās sarkanajai nulles svītrai, un iegrimšanas ātruma rādītājam. — Priekšā vēl būs daudz interesanta.

Kādu desmit metru attālumā no virsotnes Onodera pēkšņi ieslēdza atpakaļgaitu. «Vadacumi», vēl arvien sasvēris priekšgalu par piecpadsmit grādiem, atlēca atpakaļ.

— Vai gremdēsimies gar nogāzi? — Onodera jau­tāja.

— Neesi pargalvīgs! — no «Tacumi-maru» pa su- pergarajiem viļņiem atskanēja Jūki brīdinošā balss. — Es jau domāju, ka tu tūlīt ietrieksies…

— Apbrauciet pusloku ap virsotni un tad laidiet dziļumā gar nogāzi.

— Ziņojums no «Daito-maru», — atskanēja skaļ­runī. — Uz austrumiem no salas jūras dibens veido trīs grādu slīpumu. Tā garums vēl nav noskaidrots. Pēc jūras kartēm šajā rajonā dibenam jābūt samērā līdzenam, bet dziļumam par simt astoņdesmit metriem mazākam.

— Vai sakustējies noslīdenis? — jautāja tehniķis.

— Profesor, — Onodera ieslēdza pilnu gaitu. — Ar

ko izskaidrojams, ka, jūras dibenam nosēžoties gandrīz par divsimt metriem, nav izveidojies cunami?

— Nezinu! — Tadokoro gandrīz vai ierēcās. —» Kaut kur, protams, panākts līdzsvars, bet kādā veidā — tas nav skaidrs. Nekas nav zināms!

«Kopš vakardienas visi tikai atkārto: «Nav zināms! Nekas nav zināms!»,» Onodera nodomāja.

Apmēram piecdesmit metru attālumā no zem­ūdens salas virsotnes «Vadacumi» sāka slīdēt lejup. Ātrums trīs mezgli. Deviņdesmit metru dziļumā vēl ar­vien bija diezgan gaišs. Varēja skaidri saredzēt vecā vulkāna krātera sienas. Pat nebija nepieciešams ieslēgt starmešus. Nebūdams speciālists, Onodera tomēr sa­prata, ka sala izveidojusies jūras dibenā un ilgu laiku gulējusi zem ūdens, bet tad iznirusi virspusē, par ko liecināja gan erozijas, gan dēdēšanas pazīmes. Tagad šī dīvainā sala atkal nosēdusies jūras dzelmē. Krātera diametrs apmēram divi trīs simti metru, iekšējās sienas gandrīz vertikālas. Tajās rēgojās dziļa plaisa, kas at­gādināja burtu V. Iespējams, ka tā nebija radusies izvirduma laikā, bet kāda sekundāra cēloņa dēļ jau pēc krātera izveidošanās. Eholots rādīja, ka krātera dzijums simt metri. Onodera bažījās, vai tik profesors Tadokoro negribēs nolaisties krāterī. Bija apmests pus­loks apkārt salai, bet nevarēja pamanīt ne mazāko pie­rādījumu tās vulkāniskajai darbībai. Sala kā auksts bluķis gulēja jūras dibenā, it kā tā būtu atradusies šeit jau no laika gala.

Onoderam deva signālu iegremdēties. Vērodams hidrolokatoru, viņš nolaida batiskafa priekšgalu gan­drīz trīsdesmit grādu leņķī pret nogāzi, pieslēdza liidrolokatora atbalsi skaļrunim un ierunāja supergaro viļņu mikrofonā:

— Jūki, mēs braucam! Vēro mūs uzmanīgi!

— Okei, — atbildēja Jūki. — Pašreiz jūs atrodaties gandrīz tieši virs tās virsotnes. Redzamība ļoti laba…

Onodera pagrieza kloķi. Aiz gondolas biezās sienas atskanēja ūdens šļakstoņa. Bija jūtama vibrācija, ko ūdenī izraisīja dzenskrūve. Profesors Tadokoro un teh­niķis, piesprādzējušies ar jostām pie sēdekļiem, pie­vērsās gan iluminatoriem, gan televizora ekrānam. Gondolā dunēja hidrolokatora atbalss: «Ko-n, ko-n…». Sasvēries sāniski pret nogāzi, «Vadacumi» grima dzi­ļumā. Ātrums divi mezgli.