SAKJO KOMACU - JAPĀNAS NOGRIMŠANA

Televizora ekrānu šķērsoja augšup peldošu zivju bari un milzīgu haizivju ēnas. Labajā iluminatorā rēgojās nogrimušās salas — pareizāk sakot, zemūdens vulkāna — nogāze. Bija redzamas arī svaigas izskalo- juma pēdas.

— Atgriezieties horizontālā stāvoklī, — profesors palūdza. — Kaut uz īsu brīdi. Pabrauciet gar izskalo- juma līniju.

Onodera pacēla priekšgalu. Izrādījās, ka izskalo- juma līnijas ir vairākas. Tās stiepās horizontālu joslu veidā. Tatad sala, atrazdamās virs jūras līmeņa, vairākkārt bija gan grimusi lejup, gan atkal cēlusies augšup.

— Vai ir līmeņa mērītājs? — profesors jautāja.

— Kuģa dienasgrāmatas galda atvilktnē.

Tadokoro pielika līmeņa mērītāju pie iluminatora

un ieurbās acīm tajā.

— Ja tās ir pirms trim dienām bijušā jūras līmeņa pēdas, tad visa sala pa šo laiku ir nošķiebušies uz aus­trumiem par četriem pieciem grādiem.

— Nolaižamies, — Onodera paziņoja.

Profesors, it kā sacīdams «aiziet», uzsita viņam uz pleca.

«Vadacumi» grima arvien dziļāk. Divi simti metru… divi simti piecdesmit… Saule laikam bija uzkāpusi diezgan augstu, jo apkārt nekļuva tumšāks. Ūdens viņpus stikliem pēkšņi iezaigojās spilgti zilos toņos. Onodera vadīja batiskafu, gandrīz nepievēršot uzmanību ūdens spiediena mērītāja bultai. «Vadacumi» tas bija tāds kā promenādes dziļums. Trīs simti metru! Onodera palēnām pacēla batiskafa priekšgalu. Nogāze kļuva arvien lēzenāka un tālumā izzuda zilzaļā jūras dibena krēslainībā. Odens temperatūra — piecpadsmit grādu. Uz ekrāna vairs nebija redzams gandrīz nekas, tādēļ Onodera izslēdza televizoru. Kad izslēdza elek­triskās spuldzes, pa iluminatoriem ieplūda spokaina gaisma. Dziļums trīs simti piecdesmit metru. «Vada­cumi» gandrīz horizontāli virzījās pretim ļoti lēzenas nogāzes pakājei, kas slēpās dzelmes tumsā. Onodera izmeta nedaudz balasta.

— Tūlīt būs dibens.

— Ziņojums no «Daito-maru», — atskanēja Jūki balss. — Šeit vērojams izliekums — desmit kilo­metri no austrumiem uz rietumiem un piecpadsmit kilo­metri no ziemeļiem uz dienvidiem. No tagadējās pozī­cijas trīs kilometri uz austrumiem būs šelfs ar ap­mēram desmit grādu slīpumu.

Onodera ieslēdza starmešus. Caur ūdens sienu kā caur miglu bija redzams dibens. No batiskafa ar troksni tika izsviesta ķēde. Sasniegusi dibenu, tā sacēla dūņu virpuli. «Vadacumi» vēl mazliet pavirzījās uz priekšu un apstājās. Līdz dibenam atlika divi metri.

No pirmā acu uzmetiena nekādas izmaiņas dibenā nebija vērojamas. Tikai redzams tikko jaušams slī­pums. Bet abi cilvēki, kas stāvēja Onoderam aiz mu­guras, izrādīja ārkārtīgu uzbudinājumu.

— Virmojuma pazīmes… — nomurmināja tehniķis.

— Cik klaji atsegti vulkāniskie ieži un bumbasl — satraukti bubināja profesors Tadokoro.

— Pilnīgi skaidrs, ka nogulas jūras dibenā pavisam nesen strauji pārvietojušās, — atsaucās tehniķis. — Pa­lūkojieties uz šo pusi!

— Hrri, — profesors novilka. — Acīmredzot šajā ra­jonā lielā platībā nogulšņi šļūc lejup pa nogāzi.

'— Vai nebūtu pareizāk sacīt, ka šeit izveidojies īsts noslīdenis?

— Onodera, — profesors Tadokoro atkal ierunā­jās, — dodieties, lūdzu, virs nogāzes uz austrumu šelfa krauju.

Kad viņi iznira, uz «Tacumi-maru» virda strīds. Tas bija uzliesmojis jau agrāk, vēl pirms tam, kad «Vadacumi», izmetis balastu, uzsāka izniršanu un pa supergarajiem viļņiem paziņoja to gan «Tacumi-maru», gan «Daito-maru». Mehāniskās rokas atkal satvēra «Vadacumi», un «Tacumi-maru» vislēnākajā gaitā devās uz austrumiem. Sākās gatavošanās otrajai ienir- šanai. Kamēr papildināja balasta krājumus, mainīja videolentes un automātiskās ierakstes iekārtas, strīds uz kuģa sasniedza kulmināciju. Profesors Tadokoro stūrgalvīgi apgalvoja, ka robeža starp šelfa slīpo daļu un paaugstinājumu gandrīz izzudusi. Tehniķis uzska­tīja, ka tā pastāvējusi līdz pat pēdējam brīdim. Par to liecināja atkailinātās biotas 1 un iežu parādīšanās diez­gan lielā platībā.

Pa to laiku «Vadacumi» bija sagatavots nākošajai operācijai. Nolaisties paredzēja tā paša šelfa iecirknī. Iepriekšējos pētniekus nomainīja Jukinaga un vulkano- logs. Viņi ļoti steidzās, tādēļ pusdienas paņēma līdzi. Arī šoreiz batiskafs ātri iegremdējās sešsimt metru dziļumā, bet vēlāk gar nogāzi nolaidās līdz tūkstoš astoņsimt piecdesmit metru dziļumam. Abi pētnieki, ieraudzījuši ainu, kas pavērās viņu acu priekšā, ma­nāmi uztraucās. Pat allaž aukstasinīgais docents Juki­naga aiz pārsteiguma iekliedzās — tiesa gan, tikai vienu reizi.

Kad batiskafs iznira no ūdens, sākās neliela viļņo­šanās. «Tacumi-maru» pacēla «Vadacumi» uz klāja un, šķeļot viļņus, pilnā gaitā devās uz priekšu.

— Trešā iegremdēšanās atlikta līdz rītdienai, — profesors Tadokoro paziņoja. — Acīmredzot «Daito- maru» ir pamanījis kaut ko neparastu Ogasavaras dziļ- vagā; tas ir kādus simt divdesmit kilometrus no še­jienes. Pamēģināsim šoreiz nolaisties līdz dziļvagas dibenam. Ceru, ka tas izdosies?

— Teorētiski iespējama ieniršana desmittūl^toš metru dziļumā, — Onodera atbildēja. — Batiskafam ir desmitkārtīgs drošības koeficients. Tas izturējis ne­iedomājamas pārbaudes ar triecienviļņiem «I» kuģu- būvētavas hidrodinamiskajā baseinā.

8.

Nākošajā dienā…

Arī šoreiz «Daito-maru» vēroja «Vadacumi», kad tas, nolaidies zem gludās jūras virsmas, sāka iegrimt bezdibenīgajā dzelmē. Gondolā atradās profesors Tadokoro un docents Jukinaga. Drīz vairs nebija re­dzama parasta dzelme, tuvojās dziļuma galējā robeža, kuru spēj sasniegt redzamie gaismas stari. Zem tūk­stoš metru biezas tumsas savu muti plaši pavēra vēl tālāki — daudzus tūkstošus metru dziļi melni ūdens slāņi. Pašā dibenā ūdens temperatūra nokritās līdz nul­lei, bet spiediens uz cilvēka delnas lieluma platību pār­sniedza simt tonnu. Ledaina ūdens un augsta spiediena elle… Korespondents Tacuno, kas bija pārcēlies uz «Tacumi-maru», ar šausmām sekoja eholota rādītā­jiem — signāls, noraidīts uz jūras dibenu, atgriezās atpakaļ tikai pēc desmit sekundēm gandrīz nemanāms. Skaņas viļņa ātrums zem ūdens apmēram pusotra tūkstoša metru sekundē. Tātad «Vadacumi» bija sa­sniedzis vairāk nekā septiņarpus tūkstošu metru dzi­ļumu.

— Desmit sekundes… — Tacuno nomurmināja. — Pietiekoši ilgs laiks, lai televīzijas pārraidē iespraustu vienu reklāmas lenti…

Šoreiz visus bija pārņēmis skaidri jūtams satrau­kums. Arī Onodera vadīja batiskafu ļoti uzmanīgi un saspringti, nepieļaujot nekādus akrobātiskus pagrie­zienus kā abās iepriekšējās reizēs. «Vadacumi» grima lēni, ar ātrumu četri kilometri stundā. Sākumā Ono­dera bija izmantojis lejupplūstošo straumi, bet jau simt metru dziļumā viņi iekļuva gandrīz nekustīgu ūdeņu valstībā. Izzuda zivju bari, augstāko slāņu iemītnieki. «Vadacumi» izslīdēja cauri jūras sniega mākonim, kas atgādināja sniegputeni, pazibēja dziļūdens medūzas un savādas, nekad neredzētas vizuļojošas zivis. Septiņ­simt metru dziļumā izzuda blāvā gaisma viņpus ilumi­natoriem, bet tūkstoš metru dzelmē jau sākās tumsas pasaule — līdzīga biezai, melnai lakai. Kļuva vēss, un gondolas iekšējās sienas pārklājās iztvaikojuma lāsēm.

— Iesaku uzvilkt jakas, — Onodera teica.

Kā jāņtārpiņi pusnaktī zaļā krāsā mirgoja mēr­aparāti. Tūkstoš piecsimt metru robežu sasniedzis, Onodera ieslēdza starmešus. To gaismā ūdens tik tikko zaigoja un virmoja, ieskaujot «Vadacumi» kā daudz- kārtainā pelēki zaļā lakatā. Reizēm garām aizpeldēja dīvainas dziļūdens būtnes, kas nepievērsa savādajam iebrucējam ne mazāko uzmanību. Kā raķešu ugunis uz­liesmoja un saira fosforisko garneļu un medūzu bars. Un vēl kas milzīgs, nepazīstams, neskaidri melns kus­tējās uz gaismas un tumsas robežas …