SAKJO KOMACU - JAPĀNAS NOGRIMŠANA

— Tātad… — Onodera ierunājās aizsmakušā balsī. — Mēs esam dziļvagas dibenā. Dziļums septiņi tūkstoši sešsimt četrdesmit metri.

It kā viņa balss uzmodināti, abi zinātnieki sāka sa­traukti sačukstēties.

— Lūk, kur tās ir! — profesors rādīja ar pirkstu.

Jukinaga piekrītoši pamāja. Jūras dibenā vairākās

vietās stiepās viļņveidīgas joslas.

— Nupat no rietumiem uЈ austrumiem šeit aiztrau- kusies diezgan spēcīga dibenplūsma, — Jukinaga pa­skaidroja. — Bet, lūk, tur vēl palikušas vecas pēdas. Tās stiepjas no dienvidiem uz ziemeļiem.

— Un kas tas? — jautāja profesors. — Tāds garš, grāvim līdzīgs?

— Nav zināms, — Jukinaga pakratīja galvu.

— Varbūt kāda dzīvnieka atstātās pēdas?

— Vai jūs domājat, ka tādā dziļumā jūras dibenā dzīvo tik milzīgi gliemji? profesors Iesaucās. — Va­gas platums taču ir vairāki metri!

Dibena nozibsnija īsi uzliesmojumi — gondolā vai­ra kas reizes ar sausu sprakšķi noklakšķēja fotoaparāta slēdzis. Profesors Tadokoro nervozi sažņaudza dūrē superjutīgu gravimetru.

— Vai varam pārvietoties šādā dziļumā? — viņš jautāja. — Lūdzu, septiņi grādi pa labi.

Onodera ieslēdza televizoru un izsvieda nedaudz balasta. Aiz iluminatoriem atkal uzvirmoja dubļu mā­konis. «Vadacumi» nedaudz uzpeldēja — tik daudz, ka ķēde vienīgi nodrebēja. Ar hidroraķetes palīdzību Ono­dera uzmanīgi pagrieza kuģi ap ķēdi kā ap asi un minimālā ātrumā devās uz priekšu.

Cauri dubļu mākonim bija redzama gara, septiņus astoņus metrus plata iedobe. Tā atgādināja milzīga dzīvnieka vai aizripojuša kolosāla akmens bluķa pēdas.

— Skatieties, tādas ir arī tālāk, — Jukinaga teica.

— Un pie tam daudz …

— Kas tās varētu būt? — profesors Tadokoro jau­tāja.

— Nezinu, — Onodera pakratīja galvu. — Kaut arī man vairākas reizes gadījies nolaisties jūras ieplaku dibenā, tādas riežas redzu pirmo reizi.

Platas vagas lielā skaitā šķērsoja jūras dibenu no austrumiem uz rietumiem. Noteikt to garumu nebija iespējams, bet platums bija no četriem līdz astoņiem metriem. Izskatījās, it kā nepazīstams, milzīgs zvērs būtu saskrāpējis šo dubļu klājumu…

— Varbūt tas ir saistīts ar gravitārām iz­maiņām? — Jukinaga izteica savu hipotēzi.

— Grūti spriest, — Tadokoro joprojām grozīja rokās kinokameru. — Pasekosim mazliet?

Onodera klusējot pavilka stūri uz augšu. Tūdaļ no- granda spēcīgs-trieciens pret gondolu.

— Kas noticis? — profesors jautāja.

— Nezinu. Ūdenī vibrācija, — Onodera atsaucās, vērojot mēraparātus.

Virs galvas atskanēja signāls no pludiņa. Un atkal pret gondolu vairākas reizes atsitās spēcīgi viļņi.

— Zemūdens zemestrīce?

— Kas to lai zina?

— Ja tā būtu bijusi zemestrīce, mēs tik viegli ne­tiktu cauri, — Jukinaga teica. — Bet vāja vibrācija tomēr ir.

— Kas tas par vājumu, ja spēj dot gondolai tādus triecienus, — profesors noburkšķēja. — Vai iespējams noteikt, no kuras puses plūda viļņi?

— Gandrīz tieši no austrumiem, — Onodera uzmeta acis pašrakstītājam.

— Dosimies ceļā, — profesors Tadokoro ierosināja. — Izsekosim šī fantastiskā gliemja pēdas.

Ieslēdzis raiduztvērējā maksimālo jaudu, Onodera mēģināja izsaukt «Tacumi-maru». Beidzot uztvērējā atskanēja Jūki balss, bet traucējumu dēļ tā bija tik tikko sadzirdama.

— Pašreiz es jūs neredzu. Nupat ar hidrolokatoru uzzinājām, ka esat sasnieguši dibenu.

— Bet vai izjutāt arī neparastu zemūdens vibrā­ciju?

— Uzgaidiet brītiņu!

Uztvērējs sprakšķēja.

— Nē, nekas nav reģistrēts, — caur trokšņiem ska­nēja Jūki ziņojums. Laikam virs «Vadacumi» peldēja kāds biezs planktona mākonis ar ievērojamu metālisko elementu piejaukumu, tādēļ uztvērējs reizēm galīgi ap­klusa. — No «Daito-maru» simts metru dziļuma nc- laists zemūdens skaņu uztvērējs, bet nekas nav ma­nāms. Tagad pārbaudām ierakstus, bet netiekam pie skaidrības, jo pārāk daudz dažādu inikrovibrāciju.

«Nekas cits nebija gaidāms,» Onodera nodomāja, «jo svārstības ar tik mazu amplitūdu pa ceļam tiek iz­kliedētas, un pie tam vēl jāņem vērā, ka tās reflektējas no robežslāņa, kam raksturīga krasa temperatūras maiņa.»

— Okei, — teica Onodera. — Dziļvagas dibenā at­klātas savādas riežas. Dodamies gar tām austrumu virzienā. Noprecizējiet mūsu atrašanās vietu.

— Tiks izdarīts! — Jūki atsaucās. — Turpmāk katru minūti raidiet skaņu vilni.

Onodera cieši lūkojās hronometrā. Pēc minūtes ultraskaņas oscilators, kas bija nostiprināts pie plu­diņa, noraidīja pirmo signālu uz jūras virsmu. Atbildes signāls no «Tacumi-maru» apliecināja «Vadacumi» at­rašanās vietu. Pārslēdzis oscilatoru uz automātisko režīmu, Onodera vadīja batiskafu uz priekšu. Apmetis vijīgu loku, kuģis ar ātrumu līdz trim mezgliem virzī­jās gar trešo vagu. Varēja secināt, ka šī vieta nebija visdziļākā. Vaga slīpi noslīga austrumu virzienā. Ba­tiskafs virzījās uz priekšu ar izsviestu enkurķēdi, lai ievērotu noteiktu attālumu līdz dibenam. Mikromano- inetra bultiņa sāka tikko samanāmi celties augšup.

Pēc diviem kilometriem vaga kļuva divtik plata, bet toties seklāka. Cita vaga, kas stiepās kādus četrdesmit metrus pa kreisi, pamazām izzuda dūņās. Signālapa- rāts skaitīja minūtes. Klusināti dūca dzinējs, un reizēm ietarkšķējās kinokamera.

— Tagad mēs atrodamies septiņi tūkstoši deviņ­simt metru dziļumā, — Onodera paziņoja. — Jūras dibena nogāze kļūst stāvāka.

— Ūdens saduļķojies, — piebilda profesors Tado­koro.

Tiešām, redzamība pasliktinājās. Starmešu gaismā varēja saskatīt tikai duļķu mākoņus. Pēkšņi negaidīts trieciens pasvieda kuģa priekšgalu uz augšu. Pēc iner­ces batiskafs pacēlās gandrīz par divdesmit metriem. Tad sākās gareniska šūpošana.

— Vai viss kārtībā? — Jukinaga ieķērās krēslā. Elektriskās spuldzes blāvajā gaismā uz viņa pieres bija redzamas sviedru lāses.

Atbildes vietā Onodera pavilka dziļuma stūri un pa­cēla batiskafu par kādiem trīsdesmit metriem. Gare­niskā šūpošanās krasi samazinājās. «Astoņi tūkstoši metru dziļumā tik spēcīga dibenstraume. Tādas parā­dības nav pat mācību grāmatās,» nodomāja Onodera, «Tas ir jauns atklājums!» Sešdesmit metru attālumā no dibena viņš atgrieza kuģi horizontālā stāvoklī. Šū­pošanās gandrīz aprima.

— Vai nolaidīsimies vēlreiz? — Onodera piedāvāja.

— Nē, pietiks, — teica profesors. — Vaga tā vai tā ir pazudusi dūņu mākonī. Dosimies taisni uz priekšu!

Redzamība pasliktinājās. Onodera katram gadīju­mam ieslēdza eholotu. Taisnību sakot, atbalss bija mazliet saraustīta, varbūt dibenstraumes dēļ, bet dibens gandrīz līdzens un dziļums — tie paši astoņi tūkstoši metru. «Ar ko tad izskaidrojama nesenā gare­niskā šūpošana?» Onodera turpināja prātot. «Mazliet augstāk — pilnīgs miers, bet, tiklīdz nolaižamies ne­daudz dziļāk, tā tūdaļ sākas straujš viļņojums. Iespē­jams, ka tas ir izskaidrojams ar jūras dibena reljefu. Bet ja nu tur apakšā, zem dibena, ir aktīvs slānis, kurā notiek pastāvīgas svārstības?»

(Autora piezīme. Okeāna augšdaļā reizēm ir novē- jama krasi izteikta robeža starp silta un aukstā ūdens slāņiem. Viļņojums uz šo slāņu robežas, kuriem ir dažāds blīvums, gandrīz nav izjūtams uz ūdens vir­smas, bet, ja šī robeža atrodas tuvu virsmai, tad brau­cošs kuģis, pat dzenskrūvju apgriezienu skaitu palieli­not, tomēr nevar tikt uz priekšu, jo iedarbojas tā sau­camā spoku ūdens parādība. Dzenskrūvju velkmi praktiski paralizē arvien pieaugošā viļņu pretestība.)