SAKJO KOMACU - JAPĀNAS NOGRIMŠANA

— Zemestrīce, — Onodera teica.

— Laikam jā, — bez kādas intereses piekrita Josi­mura. — Cik gadus tu dzīvo Tokijā? Būtu jau laiks pierast, ka zemestrīce nav nekas sevišķs.

«Tā jau ir …» Onodera pasmīnēja. «Vienkārši nervi mazliet uzdevuši. Bet varbūt viss tas tikai tādēļ, ka es esmu redzējis TO pats savām acīm.»

— Vai nav izstājusies no ierindas Centrālā rajona dzeses sistēma? — Josimura griezās pie šofera. — Vien­kārši neciešami!

— Nē, darbojas, — šoferis atbildēja. — Bet ne ar pilnu jaudu. Trūkst ūdens un elektroenerģijas. Depar­tamenta darbinieks teica, ka nākamgad visu sistēmu pārbūvēšot.

— No Harumi dzeses torņiem trīs ir sabojāju­šies, — Onodera atkārtoja radio ziņas. — Tajos izmanto jūras ūdeni, tādēļ radusies korozija.

— Līdz «vēsajai Tokijai» aizritēs vēl kādi trīs gadi, — Josimura atpogāja apkakli. — Domāju, ka tā īstenosies tikai pēc superdebesskrāpju kvartāla izbūves Centra rajonā.

Onodera atskatījās caur mašīnas aizmugures stiklu uz atpakaļskrejošo ielu. Augstu pretim debesīm slējās jaunā Jaesu kompleksā stacija, bet apkārt, Marunouči kvartālā un Gindzā, ierindā stāvēja stikla un alumīnija milzeņi, kas atgādināja stāvus saceltas grāmatas. Sīs plakanās ēkas apmēram divdesmitā stāva augstumā savienoja koridori, kas karājās virs ielas; desmitā stāva augstumā celtņu starpās stiepās ātrgaitas ma­ģistrāles, bet no stacijas jumta tieši šajā brīdī pacēlās » milzīgais simtvietīgais helibuss, kas, divu rotoru dzīts, devās už Otro lidostu.

Sī pilsēta nemitīgi stiepās augstumā. Bet cilvēki tika iedzīti arvien dziļākās aizās, kur nekad neielūko- jas neviens saules stars, un ļoti bieži viņi icrakās vēl dziļāk — zem zemes. Mitrās, slapjās, ēnainās vietās, kur mūždien kaut kas puva. Ne tikai tas, kas bija nove­cojis, atpalicis, iestrēdzis un atgrūsts atpakaļ, bet arī tas, kas bija iekritis kādā likteņbedrē un nespēja iz­rāpties … Bāla, kroplīga dzīve, kas gūst spēku, savādā procesā izdalot riebīgu puvuma smaku un smirdošās gāzes siltumu un tādējādi pamazām pārvēršoties ne­organiskā masā.

«Cik ilgi šī pilsēta vēl mainīs savu seju?» domāja Onodera.

Kopš viņa bērnības dienām Tokija nepārtraukti mainījās. Jauca nost vecās mājas, izveidoja jaunas ielas, nolīdzināja uzkalniņus, izcirta mežus, būvēja lielas ēkas. Kad Onoderam bija desmit gadi, Tokija ga- " * tavojās olimpiskajām spēlēm un līdz ar to pavisam izmainīja savu seju. Bet arī pēc olimpiādes būvdarbi neapsīka — visur veidoja ceļus, dūca pašizgāzēji, uz ielām savu deju dejoja sarkanrūsainas tērauda kon­strukcijas un milzīgi celtņi. Vai šī pilsēta kādreiz pie­dzīvos brīdi, kad varēs nodoties skaistai, mierīgai dzīvei?

— Iegriezies pa kreisi tunelī, — teica Josimura. — Te var izbraukt cauri.

Taksometrs iebrauca platā pazemes ielā. Tās labajā , , pusē bija ierīkotas automašīnu stāvvietas, bet kreisajā

aiz gaišzajajiem skatlogiem stiepās veikalu virkne. Šeit pāfdeVa tikai dārgas preces, tādēļ cilvēku bija maz un valdīja klusums. Grīdas noklātas ar sintētiskiem pa­klājiem, kas atgādināja samta tepiķus, bet griestus un sienas greznoja skaņu absorbējoši materiāli. Nebija dzirdams pat soļu troksnis.

Josimura iegriezās šaurā ejā starp juvelierveikalu un modes ateljē. Liekas, pazibēja izkārtne «Miruto», bet Onodera nepievērsa tai uzmanību. Viņš ievēroja ko citu — mīkstais celiņš zem kājām pēkšņi lēni sakus­tējās. Apgaismojums kļuva arvien blāvāks, aiz pagrie­ziena viss jau grima pustumsā, un tikai pašā ejas galā atmirdzēja dzintarkrāsas durvis.

— Laipni lūdzam!

Tumsā pie sienas kaut kas sakustējās, un viņu priekšā parādījās smokingā tērpts bojs.

— Jūsu mantas?

— Mums nekādu mantu nav!

Josimura ne mirkli neapstājās. Bojs sīkiem soļiem aizsteidzās priekšā. Nogājuši pa pūkainu vīnkrāsas tepiķi starp sienu, kas liegi viļņojās bēšos toņos, un starp tievām zelta kolonnām, atnācēji izvietojās ērtos klubkrēslos. Blakus galdiņam podā auga skaista palma. Tālāk — liela, abstrakta skulptūra, kaut kas līdzīgs deformētai arfai. Aiz tās — gaiši zilā mirgā izgaismota skatuve. Skanēja liega, klusināta mūzika.

— Ko es redzu tik agrā stundā?

Nezin kurā brīdī un nez no kurienes bija parādīju­sies sīka auguma meitenīte baitos haizivs ādas mini- svārciņos.

— Augšā cepina, — noburkšķēja Josimura, slau- koties sasmaržotā osibori [6] . — kas notiek tatesinā? Kad tu atbrauci?

— Nemaz neesmu tur bijusi. Stāsta, ka šogad tur neesot mierīgi.

— Zemestrīces? Bet Tatesina taču ir daudz tālāk uz dienvidiem no Macusiro.

— Runā, ka trīcot visapkārt līdz pat Komuro. Pirms kādām dienām tur aizbrauca viena kompānija. Ar krī­tošiem akmeņiem sadauzīts viss vāģis. Tādēļ viņi bijuši spiesti palikt un uzdzīvot Hajamā.

— Džinu ar toniku [7] , — pasūtīja Josimura.

— Džinu ar rikiju 2 , — pievienojās Onodera.

— Esiet pazīstami. Onodera no mūsu firmas. Bet tā ir Juri-san.

— Ļoti patīkami, — teica Juri,, — Ar ko jūs tur no­darbojaties?

— Braukāju ar dziļūdens kuģi.

— Zemūdenē?

— Nē, tas nav karakuģis, bet tāda peldoša ierīce, ar kuru var ienirt pat desmittūkstoš metru dziļumā, — Josimura paskaidroja.

— Šausmas! Bet, ja jūs braucat ar zemūdeni, tad droši vien protat arī peldēt ar akvalangu?

— Protu, — Onodera pasmīnēja.

— Vai jūs nepamācītu mani? Kaut vienu reizi! Saka, ka tas esot ļoti bīstami?

— Vai Mako atnākusi? — vaicāja Josimura, pa­ņēmis glāzi džina ar toniku.

V— Tikko ieradusies. Pašreiz laikam krāsojas.

<-— Pasauc viņu. Gribu pajautāt, kā viņa nospēlēja golfu ar Nakagavu.

— Domāju, ka zaudējusi, jo nesaka ne vārda. Ja būtu uzvarējusi, tad ar savu plātīšanos nedotu ne­vienam miera. — Juri piecēlās un, uzlikusi roku Ono- deram uz pleca, ielūkojās viņam sejā. — Vai tiešām pamācīsit? Kad?

— Kādā brīvā brīdī, — Onodera īsi atbildēja.

Apmeklētāju saradās arvien vairāk. No pustumsas

iznira hostešu [8] trauslie augumi. onodera satraukti skatījās apkārt, tad cieši satvēra norasojušo glāzi ar gaiši zaļo šķidrumu un ledus gabaliņiem un divos mal­kos iztukšoja to.

— Vai atļausit atkārtot? — bojs piedāvāja. Ono­dera pamāja ar galvu.

Pienāca cita hostese, ar acīm sveicināja Onoderu, nosēdās blakus Josimuram un sāka tam kaut ko čukstēt ausī. Laikam taujāja par kādu no apmeklētājiem. Onodera klusēdams paņēma sālītu riekstu un vienā paņēmienā iztukšoja pusi no otrās džina glāzes. Viņš sāka garlaikoties. Gan aizgājusi Juri, gan Josimuram blakus sēdošā meitene tējas krāsas parūkā bija glītas un elegantas, bet viņu jaunajās sejiņās — abām ne vairāk par divdesmit trīs divdesmit četri gadi — skaidri manāmas noguruma pēdas. Dārgs šiks apģērbā, bet svaiguma trūkums ādā. Stāja lieliska, bet abās kaut kāds dzēlīgums. Pelna droši vien trīs četras reizes vairāk nekā viņš, tomēr sirgst ar neremdināmām slā­pēm. Konkurence, skaudība, greizsirdība, nauda, neval­dāma dziņa pēc greznības plosa viņas un sadedzina no iekšienes. Viņās bija kaut kas tāds, kas Onoderu kaitināja un saniknoja.

«Šis jaunās, apburoši skaistās meitenes, neraugoties uz savu jaunību, vairs neprot īsti priecāties. Viņu sir­dis nepazīst pilnību, tāpat kā plēsoņas nejūt sātu. Viņas ir nogurušas no pašu vēlmēm, kas nepārtraukti tiek mākslīgi uzkurinātas. Viņu acu dziļumā jau parā­dījusies drūma garlaicības izpausme. Un, lai gan viņas allaž čalo par gudrām lietām, tomēr nevienā nav jū­tams īsts intelekts. Ko lai dara, būs vēl mazliet jāpa­ciešas.» Skumju pārņemts viņš atkal satvēra glāzi. Kāds īstenībā bija šis pirmšķirīgais uzņēmums Gindzā? Un kādi ļaudis šīs jaunās būtnes pārvērtuši tādās nievā­jamās sievietēs? Politiķi, kultūras darbinieki, firmu kalpotāji? Jeb vainīga vienīgi nauda, ko viņi kaisa bez apdoma un jēgas?