SAKJO KOMACU - JAPĀNAS NOGRIMŠANA

— Vai tu šeit jau sen?

— Trīs mēneši. Agrāk apmeklēju augstākos īster­miņa kursus, bet mācības bija grūtas, tādēļ pametu.

— Šeit laikam jautrāk nekā kursos?

— Protams. Un pie tam nauda nāk klāt.

Reibums — viņš taču bija citu pēc citas iztukšojis

trīs glāzes džina — pārņēma visu ķermeni. Tagad Ono- deram likās, ka nokļuvis kādā noslēpumainā valstī. Cik gan daudz naudas vajag, lai izveidotu šādu veikalu, pie tam vēl Gindzas rajonā. Kā īsti dzīvo un kā uz šādu dzīvi skatās tie, kas ik vakaru nododas dzeršanai šajā gaiši zilajā krēslā liegas mūzikas pavadījumā? Un ko redz, ko gaida, par ko sapņo šīs vēl pavisam jauniņās būtnes ar tukšajiem acu skatiem — šīs rosīgās nakts dzīves daļiņas? Kādas viņas ir ārpus šīs mākslīgi ilu- zoriskās nakts robežām, kur skan klusa un nesteidzīga, visu tavu būtni ietveroša mūzika, šķind ledus glāzēs un lēni pārvietojas meiteņu augumi, kas atgādina zivis, spilgtām spurām līdzīgo kleitu mākoņos gaiši zilas jūras dibenā baltu un sarkanīgu galda lampu ap­gaismojumā? …

— Vai vēl iedzersit? — Mako pajautāja.

— Jā, bet šoreiz džinu ar toniku.

— Jūs dzerat alkoholiskos dzērienus kā ūdeni!

Kaut kur sirds dziļumos ņudzēja klusa, bet neat­laidīga vēlēšanās pēc iespējas ātrāk piedzerties. Iespē­jams, tur izpaudās bezspēcīgs protests pret nodaļas vadītāja nodomu sarīkot viņam šovakar līgavas lūko­šanu.

— Vai jūsu zemūdene liela? — meitene taujāja.

— Nē. Lai gan priekš šīs klases kuģa diezgan liela, protams, ne tik, cik tu domā. Ja tajā brauktu četri cil­vēki, viņiem nebūtu kur apgriezties. Toties tā var iegrimt desmittūkstoš metru dziļumā.

— Desmittūkstoš metru… — meitenes plaši atples­tajās acīs pazibēja bailes. — Es pat nestādos priekšā, cik dziļi tas ir. Un ko var atrast šādas dzelmes dibenā?

Onodera norija siekalas, uzmeta acis blāvi dzeltena­jai galda lampai un, noslēpumaini smaidot, izgrūda:

— Tur nav itin nekā!

Odens spiediens — tonna uz kvadrātcentimetru. Vairākus tūkstošus kilometru gara čūska, kas palēnām sāk purināt savu ādu. Čūska, kuru viņš bija redzējis zemūdens apgaismošanas raķetes skumju pilnajās lies­mās.

— Bet vai tad tur nav nekādu zivju?

— Kāpēc nav? Pat tādā dziļumā… Jā, pat tik zemas temperatūras un drausmīga spiediena apstākļos, bez mazākā gaismas stariņa tomēr ir dzīvas būtnes. Gan zivis, gan arī citi mugurkaulnieki.

— Kāda bauda dzīvot tik dziļā, aukstā un pilnīgi tumšā vietā!

Onoderu pārsteidza viņas balss. Viņš cieši pa­raudzījās sejā šai hostesei, vārdā Mako. Meitenes apaļās acis bija asaru pilnas.

— Nezinu, — Onodera maigi teica, it kā mierinā­dams bērnu. — Tomēr dzīvo!

Lūk, ko bija turējis prātā Josimura, stāstot par «ļoti īpatnēju meiču». Tiešām viņā bija kaut kas gluži bērniš­ķīgs. Varbūt viņas atmiņā atausa pasaciņa «Nāra un sarkanā svece»?

— Kur palicis Josimura-san? — jautāja Juri, atkal pienākusi pie galdiņa.

— Nezinu. Pirmīt izgāja ārā. Bet, ja uz tualetes istabu, tad pārāk ilgi.

— Viņš nemaz negāja turp. Es viņu redzēju runā­jam pa telefonu, — Juri teica, un pēkšņi viņas acis it kā ieurbās tukšumā. — Ai! — viņa iekliedzās.

— Kas noticis? — Onodera nodomāja, ka viņai sā­kas krītamās kaites lēkme vai kaut kas tamlīdzīgs.

Meitenes seja k]uva drausmīga — cauri maigajai ādai spiedās kauli. Bet tas ilga tikai vienu acumirkli.

— Nu jau pārgāja… — vēl arvien sastingusi, teica Juri.

— Kas?

— Zemestrīce! Luk, skatieties!

Glāzēs drebēja ūdens un, klusi tinkšķēdami, saskā­rās pakusušie apaļīgie ledus gabaliņi.

— Nepamanīju. Laikam esmu apreibis.

— Man nemaz nav bail no zemestrīcēm, tomēr esmu ļoti jutīga pret tām, — Juri iesmējās. — Man bieži jautā, vai tik es neesmu dzimusi Sama gadā. Jā, pēdējā laikā pārāk bieži trīc.

— It sevišķi Tokijā, — Onodera piebilda. — Gadās divi trīs grūdieni dienā, un pie tam diezgan jūtami.

— Vairāk nekā jūtami! — Juri sarauca uzacis. — Pat slikta dūša paliek. Vai nevajadzētu aizbraukt kaut kur citur, kur mazāk trīc?

Viņa palūķojās uz Mako un izbrīnījusies iesaucās:

— Atkal pingāšana! Vai Onodera-san būs pāri nodarījis, ko?

— Nepavisam, — Onodera apjuka. — Es stāstīju par jūru, bet viņa pēkšņi…

— Skaidrs, Mako parastais triks, — Juri jautri iesmējās, r— Viņa uzvedas kā mazs bērniņš. Te pēkšņi sāk raudat, te ne no šā, ne no tā var uzjautrināties…

Zālē parādījās Josimuras staltais augums. Apstājies pie galdiņa, viņš teica:

— Nu, Onodera-kun, laiks palēnām doties tālāk!

— Jūs jau ejat prom? — Juri apstulba. — Kādi vēji uzpūtuši?

- — Myms nepieciešams būt vienā vietā. Onodera- kun, mašīna jau gaida.

— Uz kurieni mēs dosimies? — Onodera ne visai droši piecēlās no galda.

— Uz Dzusi. Es sazvanījos. Mūs gaida.

— Jau tūlīt? — Onodera paberza kaklu. — Pat ne­zinu, ko teikt.

— Arā vēl gaišs, — Josimura ejot izmeta. — No Tokijas—Jokohamas trešās šosejas tiksim ārā uz Kamakuras jauno lielceļu un tad taisni uz priekšu. Pus­otras stundas laikā būsim klāt. Man taču ir jaunais «Benz»,

— Nāciet atkal, gaidīsim jūs, — teica Mako, satvē­rusi Onoderas roku. — Tad sīkāk pastāstīsit par jūras dibenu, labi?

— Oho! — Josimura iesmējās. — Cik tālu jūs jau esat tikuši!

2.

Mašīnā Onoderam uznāca reibonis un viņš drīz aiz­miga. Zināmu iespaidu atstāja arī nogurums. Bet pirms aizmigšanas viņš vēl paspēja pajautāt Josi­muram:

— Vai būs jātiekas arī ar viņas vecākiem?

— Nē. Vecāki dzīvo Idzu. Bet Dzusi vasarnīcā viņa viena pati.

— Viena pati! — Onodera nomurmināja.

— Ir vēl kalpone. Patlaban pie viņas sapulcējušies draugi. Mazas viesības. Tādas tiek bieži rīkotas. Kād­reiz arī es biju to pastāvīgs dalībnieks. Pēdējā laikā man daudz darba, tādēļ neesmu tur rādījies…

— Viesības?… — Onodera nožāvājās. — Tādas lietas man nav pa prātam …

— Neuztraucies. Gadās reizēm pa mazam tracītim, bet vispār tur viss notiek augstā līmenī.

«Lai notiek kas notikdams,» nodomāja Onodera un aizmiga.

Kad pamodās, mašīna jau joņoja gar krēslā iegri­mušo jūras krastu. Pabraukuši garām Dzusi, apmēram pusceļā līdz Hajamai, viņi nogriezās uz privātas šo­sejas un sāka rāpties biezu mežu apaugušā kalnā. Tā virsotnē rēgojās diezgan neparasta izskata māja — kaut kāds F. L. Raita «Mājas virs ūdenskrituma» un Hohauzera—Hanzamana «Olveidīgā mitekļa» mistro­jums. Dārza laterna, izveidota avangardisma stilā, lēja pār apstādījumiem zilas un gaišzaļas gaismas starus. No vasarnīcas, kas atgādināja plastmasas olu, plūda spilgta gaisma un skanēja mūzika.

Josimura šeit jutās kā savās mājās. Iekšā viņi tika caur franču logu, kas bija vērsts pret dārzu. Nelielajā gaitenī uzskrēja virsū kaulainai meičai ar vīna glāzi vienā un cigareti otrā rokā. Stipri izkrāsotas acis, šau­ras bikses, vasaras džemperis ar augstu apkakli, bet bez piedurknēm.

— Sveiki, sveiki, — šai divdesmit septiņus astoņus gadus vecajai sievietei mēle jau krietni pinās. — Visi sen jūs nogaidījušies.

— Kur Rei-sana? — Josimura nepiespiesti jautāja.

— Šeit pat. Jaunkundze šovakar mazliet iegrimusi sentimentos.