SAKJO KOMACU - JAPĀNAS NOGRIMŠANA

Onodera, pārsteigts par šādiem ievadvārdiem, klu­sēdams dzēra.

— Te viņam nav ko meklēt, — dzēlīgi turpināja skaistais mūziķis. — Būtu labāk lišķīgi spēlējis golfu ar saviem bijušajiem priekšniekiem no valsts iestādēm vai tagadējiem varasvīriem.

— Nezinu, kāpēc tu esi tik ļauns pret viņu, bet ne­vajadzētu būt tik atklātam. Tu taču redzi mani pirmo reizi, — Onodera mierīgi teica, grozot pirkstos kokteiļa glāzi. — Es, protams, netaisos to atstāstīt viņam, bet tevi varu iekaustīt. Es varbūt pilnīgi piekrītu tev, bet viņš tomēr ir mans priekšnieks,

Komponists kādu brīdi nervozi vēroja glāzi, kas grozījās Onoderas rokās, tad uzsita viņam uz pleca un atklāti teica:

— Piedod. Aizmirsti! — piemiedzis acis, viņš ap­lūkoja Onoderas augumu. — Esi gan tu stiprs, — ne­māksloti iesaucās. — Dievs nedod no tevis saņemt belzienu.

— Man tikai tāds izskats. īstenībā esmu vājāks nekā sieviete.

Abi skaļi iesmējās. Pats nodaļas vadītājs Josimura vēl arvien jautri tērzēja ar jaunajiem cilvēkiem, kas atkal bija sapulcējušies pie skicēm.

— Viņš te ir pastāvīgs ciemiņš? — Onodera jau­tāja Jui. Tāds bija komponista uzvārds.

— Ne gluži. Pēdējā laikā gan biežāk iegriežas. Senos laikos, studiju gados, viņš dzīvojis istabā ar pansiju Abes ģimenes radinieku mājā Tokijā. Tik vien ir to sakaru.

— No kuras puses ir viņas vecāki?

— Tepat kaimiņos. Idzu. — Jui ar zodu parādīja virzienu. — Viņiem ir zemes gabali Idzu un Sidzuokā. Arī vairākas salas. Vai tik viņš netēmē uz šīm salām?

Onoderam kļuva neomulīgi. Viņš sāka kaut ko atskārst. Bet ļoti maz ticams, ka tādu nodomu varētu realizēt, pat ja tāds pastāvētu. Vismaz pašreizējā sta­dijā viss bija pārāk neskaidrs.

— Ejam peldēties! — Reiko pēkšņi iekliedzās, uz­lēca kājās un nometa kleitu. Viņas iedegušais bronzas krāsas augums ar tvirtajām krūtīm un gūžām, ko izcēla izbalojis bikini peldkostīms, izskatījās negaidīti spēcīgs.

— Atkal? — paraustīja plecus jaunietis havajiešu kreklā. — Cik reizes var peldēties?

— Es atsakos, — teica arhitekts, piebāžot pīpi ar tabaku. — Nupat kā biju zem dušas, un pie tam esmu galīgi izlādējies.

— Labāk neej, — Josimura mēģināja atrunāt au­dzinātāja tonī. — Tu esi pārāk daudz iedzērusi…

— Tātad neviens nenāks man līdz? Kā vēlaties! — tīšām streipuļodama, Reiko devās uz terases pusi. — Ejiet visi gulēt.

•— Un tu? Arī nepeldēsies? — komponists čukstus jautāja Onoderam. — Viņu nedrīkst laist vienu. Ārā jau nakts.

Tieši šajā brīdī Reiko gāja viņiem garām. Apstāju­sies, uzmeta acis abiem vīriešiem.

— Jūs nāksit, Onoda-san?

— Iešu! — Onodera vienā rāvienā novilka kreklu. — Starp citu, es esmu Onodera.

Reiko neatvainojās par savu kļūdu, tikai iespur- ► dzās un devās uz priekšu. Sekojot viņas skaistajai mu­gurai, Onodera izgāja uz terases, novilka bikses un nosvieda tās uz galda. Terases stūrī, noslēpts aiz priežu zariem, bija iekārtots neliels diagonālais lifts, kas vienā mirklī nogādāja braucējus līdz jūras krastam. Šaurajā kabīnē viņu ķermeņi saskārās. Onodera sarāvās un at­virzījās pie kabīnes margām. Tiklīdz lifts devās lejup, izzuda istabas gaisma, kabīnē kļuva tumšs kā būrī, ko piepildīja paisuma un priežu šalkoņa. Liftam vienmē­rīgi klaudzot un raustoties sliežu salaidumos, Onoderu ^ pārņēma savāda neērtuma sajūta, ko izraisīja Reiko tuvā elpa. Zvaigznes nemirgoja, pūta sutīgs vējš.

— Kā jūs domājat? — Reiko pēkšņi jautāja vienal­dzīgā balsī, kad krasts bija jau pavisam tuvu un at­vizēja blāva dzīvsudraba spuldzes gaisma. — Cik vī­riešu skūpstījuši mani šajā kabīnē?

— Nezinu gan …

— Tikai viens. — Reiko klusi pateica tādā tonī, kurā varēja saklausīt sevis apsrniešanu.

Onodera nepaguva nekā atbildēt. Lifts apstājās. No betonētā laukumiņa līdz ūdenim bija pārsviesta koka laipa, bet viļņos šūpojās liels koka pludiņš.

Reiko neatskatīdamās devās uz priekšu un kāpa no pludiņa ūdenī, it kā taisīdamās iet tālāk pa ūdens virsu. Onodera piesardzīgi iebrida. Jūra bija silta, gandrīz pavisam rāma. Kad ķermenis bija apradis ar ūdeni un muskuļi atslābuši, Onodera, ar kājām spēcīgi atgrūdies, sāka peldēt. Viņš centās tumsā saskatīt meiteni, līdz g» pēkšņi juta vieglu grūdienu vēderā, un viņam pie paša degungala parādījās Reiko galva. Viņa lēni peldēja brasā uz tumsas ietverto selgu. Onodera apsteidza mei­teni un, kā sargādams viņu, peldēja pa priekšu. Viņam likās, ka Reiko bālajā sejā parādās viegls smaids.

— Pabraukāsimies motorlaivā? — Reiko ierosināja.

— Nē, — viņš papurināja galvu. — Labāk griezī­simies atpakaļ.

— Nu tad sacentīsimies peldēšanā?

— Nav vērts.

— Man ir ļoti stipra sirds.

— Un tomēr nevajag. Tu esi pārdzērusies, — viņš iesmējās. — Un es arī…

Viņi peldēja klusēdami. Reiko virzījās uz ne­lielu pludmali kādu piecdesmit metru attālumā no lai­pām. Sasniegusi krastu, viņa uz vēdera nogūlās ūdenī. Atkal juzdamies neveikli, Onodera arī apsēdās ūdenī, bet mazliet tālāk no Reiko.

— Gribat precēt mani? — viņa pēkšņi jautāja.

Viņš klusēja, nevēlēdamies atbildēt.

— Nav vēlēšanās, ko? — Reiko tincināja.

— Vēl pats nezinu, — viņš nomurmināja. — Tikko esam tikušies.

— Bet Josimura-san nolēmis to panākt. — Reiko iegremdēja pirkstus smiltīs. — Mans tēvs gandrīz rau­dādams lūdza viņu, lai izprecina mani. Tādēļ viņš at­veda jūs šurp.

— Es tikai šovakar uzzināju …

— Ir gan viltnieks. Labi zina, kāds vīriešu tips man patīk … Bet sakiet, vai tās nebūs laulības aiz aprēķina?

— Aiz kāda? —* Onodera strupi vaicāja.

— Nezinu. Kad viņš tā centās pierunāt mani, pēkšņi iešāvās prātā tāda doma.

Puisis brīdi klusēja. Tad nedroši jautāja:

— Cik salas pieder tavam papam?

— Kas tur pieder! Viņam vienkārši patīk salas. Un pie tam tās ir pavisam maziņas un neapdzīvotas.

— Vai «S» sala pie Idzu pussalas arī ir viņa īpa­šums?

— Jā. Kādēļ tāds jautājums?

«Nu, puslīdz ir skaidrs,» viņš nodomāja, bet mei­tenei nekā neteica. Zināmā mērā tā lieta skāra firmas noslēpumus. Pērn tieši šajā rajonā — starp Idzu pus­salu un «S» salu — jūras dzīļu apgūšanas nodaļa ap­sekoja dibenu vairāku kilometru garā joslā. Toreiz viņš piedalījās tikai sagatavošanas darbos. Urbumus veica jau bez viņa, bet Onoderam kļuva zināms, ka tur at­rasta kaut kādas rūdas dzīsla. Iespējams — pat zelta, klīda tādas baumas. Droši vien nodaļas vadītāja rīcībā bija jaunāka un sīkāka informācija.

— Ja tās būtu laulības ar aprēķinu, jūs atteiktos?

— Kāpēc? — viņš noburkšķēja.

— Vai es jums patīku?

— Lai to saprastu, vajadzētu biežāk tikties.,.

— Vai tiešām biežāka saskarsme nepieciešama, lai izlemtu — patīk cilvēks vai ne? Jūs man patīkat, — Reiko skaidri noskaldīja pēdējos vārdus, atbalstīdamās uz elkoņiem. — Taču tas nenozīmē, ka gribu precēties. Man šausmīgi patīk sekss, bet par precībām ij domāt nedomāju. Man vispār nav skaidrs, kāpēc vajag stāties laulībā. Vai jūs arī taisāties precēties?

— Jā …

— Kādēļ?

— Lai piedzimtu bērni.

Viņš juta, ka Reiko tumsā cieši raugās viņā. Pār viņu ķermeņiem pāršļācās viļņi. Bēgot atpakaļ jūrā, tie paķēra līdz arī smiltis, kas kņudināja abiem ādu. Reiko vēlreiz palūkojās uz viņa pusi. Likās, ka sievieti pār­steidzis Onoderas atbildes lakoniskums un skaidrība. Bet viņam šī jautājumu un atbilžu rotaļa sāka kļūt ap­nicīga.