SAKJO KOMACU - JAPĀNAS NOGRIMŠANA

«Lai varētu savaldīties, vajag mazliet apreibt,» no­domāja Onodera un atkal iztukšoja glāzi. Garastāvoklis nedaudz uzlabojās.

— Cik skaisti jūs dzerat! — tēlodama sajūsmu, teica hostese, kas sēdēja blakus Josimuram. — Ar tik lielisku augumu, protams, var..,

— Starp citu… — Onodera nolika glāzi un grie­zās pie Josimuras. — Jūs laikam gribējāt aprunāties?

— Ko? — nodaļas vadītājs aiz pārsteiguma sa­mirkšķināja acis. — Jā, tik tiešām. Bet es biju domājis vēlāk. Nav kur steigties…

— Var jau arī vēlāk, — Onodera piekrītoši pamāja. — Par darba lietām?

— Nē… — Josimura pakratīja galvu. — Paklau, vai tu negribētu apprecēties?

— Va-a-i! — hostese iekliedzās kā neprātīga. — Tas tik ir lieliski! Tātad jūs vēl esat vecpuisis?

— Pietiks, izej labāk ārā, labi? — Josimura runāja ar meiteni kā ar mazu bērnu.

Onodera pēkšņi juta reibumu — galvā bija savāds tukšums. Viņš paņēma riekstu.

— Vai tev ir mīļākā vai līgava? Vecāki nav kādu sarunājuši?

— Vēl ne… — Onodera pakratīja galvu. «Vai mana seja šajā brīdī nav pārāk garlaicīga,» tā bija viņa vienīgā doma.

— Tev droši vien ir zināms, ka mūsu firma nolē­musi krasi palielināt kapitālu un lielā mērā paplašināt izejvielu apgūšanas nodaļu. Lai tas kādu laiku paliek starp mums, bet man ir pamats domāt, ka tev tiks pie­dāvāts diezgan svarīgs darbs. Tā sakot, lēciens ārpus kārtas. Esmu tevi ieteicis. Tātad tagad tev jānostabilizē ģimenes stāvoklis. Tas vajadzigs, lai tev vairāk uzti­cētos kā pašā firmā, tā arī ārpus tās.

— Darbs būs uz zemes? — Onodera jautāja, jau iepriekš zinot priekšnieka atbildi.

— Jā. Nevar taču mūžīgi vadīt batiskafu. Esmu pārliecināts, ka tu esi pilnīgi piemērots daudz svarīgā­kam garīgajam darbam…

Onodera ar priekšzobiem skaļi pārkoda mandeli. Viņš juta, ka reibonis lēnām izzūd, bet noskaņojums līdz ar to pasliktinās. «Nav labi,» viņš nodomāja. «Ie­spējams, ka atmosfēras spiediena dēļ.»

— Vai tu esi ar mieru satikties? — māksloti bez­rūpīgi pavaicāja Josimura un atzvēlās krēslā.

— Ar ko tad?

— Vārdu sakot, tā būs līgavas lūkošana.

— Pats nezinu, ko teikt…

— Nu, ja gribi, tad brauksim šovakar.

Roka ar riekstu sastinga pie Onoderas mutes.

— Jau šovakar? — Onoderam aiz pārsteiguma iz- valbijās acis. — Tādā izskatā?

— Nav svarīgi. Būs pārsteigums. Viņai divdesmit seši, ārkārtīgi skaista. Bet zirdziņš mazliet ietiepīgs. Tomēr, ja tu.., Vārdu sakot, domāju, ka ar tevi…

Onoderu sāka satraukt priekšnieka runas veids, jo viņa vārdos arvien biežāk ieskanējās pavēle lūguma veidā. Josimura bija senas dzimtas attāls radinieks. Ar izcilību beidzis slavenu universitāti, viņš bija iestājies darbā kādā valsts iestādē, bet pēc nedaudz gadiem dažādu apstākļu dēļ pārnācis uz jūras dzīļu apgūšanas akciju sabiedrību. Onoderu tas daudz neinteresēja, bet arī līdz viņa ausīm bija nonākušas baumas, ka Josimuras karjeru veicinājis kāda prominenta politiķa ieteikums. Firmā Josimuru, protams, vērtēja diezgan augstu, un viņš varēja pretendēt uz vadošu vietu. Gara auguma plecīgs, izskatīgs vīrietis — viņš tūdaļ krita visiem acīs. Tagad firma nolēmusi divkāršot savu miljardu lielo kapitālu un vēl plašāk izvērst darbību, tādēļ lai­kam arī Josimura paplašinājis savas aktivitātes ietva­rus. Onodera nojauta, ka starp firmas projektiem un Josimuras ierosinājumu ir cieša sakarība…

Tas nav vienkāršs ieteikums precēties vai aizbraukt līgavu lūkoties. Josimura mēģina iztaustīt, vai Onodera būs viņa piekritējs, un dod mājienu, ka visu izlems pa­klausība. Viņš, protams, neizsacīja savas intereses tieši, bet runāja aplinkus, lai jebkurā brīdī, ja Onodera pienācīgi nereaģēs, varētu atkāpties no sākotnējiem no­domiem. Onodera rūgti pasmīnēja. Ierēdņi un arī biju­šie ierēdņi bija lieli savādnieki. Viņi allaž rīkojās kā pērtiķu bars, kas izvēlas sev vadoni, — centās vai nu izlauzties uz augšu un tur uzsēsties kādam uz galvas, vai neveiksmes gadījumā palikt apakšā un uzsēdināt sev kādu uz kakla. Šāda cīņa par varu bija sveša Ono­deras raksturam. Bet šoreiz, varbūt reibuma iespaidā, viņam radās vēlēšanās ielūkoties Josimuras nodomos, jo šis godkārīgais vīrietis izskatījās pārāk pašapmieri­nāts.

— No kādas ģimenes viņa cēlusies? — Onodera

vaicāja.

— Senas lauku dzimtas vecākā meita… — tīšām nevērīgi, bet ar neslēptu nodomu iztaustīt savu pa­doto, atbildēja Josimura. — Ģimenei pieder diezgan liels īpašums. Lai gan tā ir lauku dzimta, tajā valda ļoti liberāli uzskati. Pats tētiņš beidzis augstskolu Ei­ropā, arī meitene studējusi ārzemēs un atgriezusies Japānā tikai pirms pāris gadiem. Pēc šādas informā­cijas tu droši vien ieslēgsi atpakaļgaitu?

Nodaļas vadītājs skaļi iesmējās un ar roku pamāja hostesei, kas patlaban tuvojās.

— O! — arī ar rokas mājienu atbildēja jauka, sīka meitene. — Cik sen neesam tikušies! Laikam kopš tā laika, kad bijām Kavanā.

— Stāsta, ka tu esot zaudējusi? — Josimura jautri iesaucās.

— Jau paspējuši sapļāpāt! Man vienkārši neveicās. Pat pusspēlē es izsitu tikai piecdesmit punktus. Divas reizes man pat nācās iesist «birdie» [9] , bet katru reizi kā garām, tā garām.

— Nu jā! Lai, sitot no biezas zāles, trāpītu tieši bed­rītē, kā tas tev reiz gadījās, jābūt lielai veiksmei.

— Mani sauc Mako, labdien, — meitene paklanījās, noliekusi galviņu kā putniņš, kas knābā graudus, un nosēdās blakus Onoderam.

— Esiet pazīstami, tas ir Onodera, — teica nodaļas vadītājs.

— Ahā, — iesaucās meitene, pēkšņi satvērusi Ono­deras atkailināto roku un ostot to ar smailu degun- tiņu. — Smaržo pēc jūras. Aizraujaties ar jahtu?

— Nē, ar zemūdeni, — Josimura paskaidroja.

— Tātad tas esat jūs! — hostese, saukta par Mako, plati iepleta acis. — Sen esmu dzirdējusi par jums no Josimuras-san, tādēļ gribējās tikties. Esmu ļoti priecīga iepazīties.

— Paldies.. k — Onodera uzsmaidīja ar lūpu kakti­ņiem.

— Kaut ko iedzersim? — Josimura pacēla roku. — Konjaku?

— Vai nav par agru? Labāk «whisky sour» [10] vai kaut ko līdzīgu.

Maigā mūzika pavisam apklusa. Tumstošajā krēslā galda lampas likās spilgtas kā ielas laternas. Iegaismo- jās skatuve, un sāka spēlēt neliels orķestris. Instrumenti skanēja klusi, izraisot intīmu noskaņojumu.

— Iedzer vēl mazliet, — teica Josimura, ceļoties kājās.

Tiklīdz viņi palika divatā, Mako_ nodūra galvu un apklusa kā maza meitenīte. No pirmā acu uzmetiena likās, ka viņai nav pat divdesmit gadu — tāda naiva pusaudze vien. Arī krāsojusies viņa nebija daudz, iespē­jams, ka te viņai izlīdzēja iedegums, bet zods bija vēl bērnišķīgi apaļš.

Uztvērusi Onoderas skatienu, viņa bikli uzsmaidīja.

— Vai nevēlaties padejot? — meitene iejautājās.

— Nē… — Onodera arī pasmaidīja. — Es neprotu.

Zālē dejoja vairāki pāri. Onodera aiz gara laika bez

intereses raudzījās viņos.

— Te pie jums ir moderni, — viņš teica, uzskatot, ka izsaka meitenei komplimentu.

— Protams! Pirmās kategorijas bārs, un pie tam Gindzā. — Mako iesmējās, it kā pasacījusi kaut ko smieklīgu. — Pie mums apgrozās visādi direktori un svarīgi ierēdņi, vārdu sakot, tie, kas dzer ne par savu naudu.