SAKJO KOMACU - JAPĀNAS NOGRIMŠANA

Lai samazinātu svaru, Onodera palaida trīs atli­kušās gaismas raķetes. Tās šāvās augšup kā ugunīgas bultas un, pārvēršoties trijos gaišzilu liesmu mutuļos, palika karājoties virs «Vadacumi». Spēcīgais gaismas uzliesmojums izrāva no mūžīgās tumsas milzu ūdens lodi, kurā nekad nebija atmirdzējusi cita gaisma kā vien dziļūdens fosforescējošo būtņu spīdums.

Sajā brīdī Onodera pirmo reizi neparasti skaidri sajuta to pasauli, kurā viņš bija nokļuvis. Gaismas avots ar vairāku desmittūkstošu vatu jaudu izgaismoja caurspīdīgus, bezgalīgus, neizmērojamus ūdeņus. Priekšā, aizmugurē, pa labi, pa kreisi… Pilnīgi nekus­tīga ūdens siena, kuru spieda vienīgi pašas astoņsimt atmosfēru lielais smagums. Vairāku kilometru tālumā nekas neaizšķērsoja redzes loku. Tikai kreisajā pusē uz gaismas apļa malas, gandrīz pazūdot tumsā, mel­nēja jūras ieplakas nogāze. Tas bija viss. Pārējais — caurspīdīga, auksta ūdens masa. Bet lejā arvien plašāk izvērsās blīvi, nedaudz sakrokoti dūņu mākoņi ar vienu vienīgu tumšu plankumiņu — ēnu, ko meta «Vada­cumi» — niecīgs, dobs ķermenis, kas strauji traucās pretim zilajam lokam.

Trīs spīdekļi lēni dzisa un pamazām zaudēja savu spožumu. Tur, kur nenokļuva to gaisma, Onodera iz­tēlojās milzīgu — turpat vai simt kilometru platu — lū­zumu Zemes garozā, kas stiepjas vairāku tūkstošu kilometru garumā no trīsdesmit astotā dienvidu platuma grāda līdz pat piecdesmit trešajam ziemeļu platuma grādam. Un pa šo neiedomājamo grāvi okeāna dibenā pāri tropiem tālu uz ziemeļiem līdz Kamčatkas kras­tiem plūst antarktisko jūru aukstie ūdeņi.

Japāņu jūras dziļvaga!

Pasaulē lielākā jūras dziļvaga, kas stiepjas septiņi tūkstoši metru dziļumā zem gaismas un vēju pilniem Klusā okeāna plašumiem. Šīs dzelmes dibenā patlaban acīmredzot kaut kas gatavojas, kaut kas briest. Mil­zīga, auksta tumsas čūska, izstiepusies no galējiem dienvidiem līdz galējiem ziemeļiem, pārvarot lielā spie­diena slodzi, tik tikko manāmi nopurināja savu ādu un sakustējās. Paies vēl kāds brīdis, un tā sāks raustī­ties krampjos.

Bet kas tur īsti notiek, kas?

Raugoties trijās zvaigznītēs, kas lēni izgaisa bez­galīgajā tumsas dzelmē, Onodera sajuta, cik varens ir okeāns un briesmonis, kas tajā slēpjas. Salīdzinājumā ar tiem cilvēks ir tīrais nieks — viens smilšu grau­diņš, kura zināšanas arī visai niecīgas.

l edains aukstums sažņaudza krūtis. Cilvēks juta, elk smaga ši aukstā ūdens nasta, ko paša nevarības apziņa padarīja vēl smagāku. Kas bija viņa spēkos?

Arī divi pārējie laikam izjuta to pašu. Ar aizturētu elpu, kā sastinguši viņi stāvēja, acīm iezīdušies nelielo iluminatoru gaiši zaļajos aplīšos.

Kas aiz tiem briest?

1.

Nolicis uz galda ziņojumu, viņš jau grasījās iziet no kabineta, bet nodaļas vadītājs Josimura, it kā pēkšņi kaut ko atcerējies, uzsauca:

— Onodera-kun!

Viņš atskatījās. Nodaļas vadītājs, iespiedis doku­mentus padusē, ar zīmuļa galu plikšķināja pa lūpām un dziļās pārdomās blenza tukšumā.

— Kas noticis? — Onodera jautāja.

— Nē, nekas… Vai tu tagad brauksi mājās?

— Varbūt… — Onodera nenoteikti atbildēja. — Gribu no parītdienas turpināt pārtraukto atvaļinājumu.

Josimura piecēlās no galda, savilka ciešāk vasaras krekla kaklasaiti un paņēma no pakaramā mazlietotu, spilgti baltu panamu.

— Es aizeju un vairs ncatgriezīšos. Celtniecības daļa dokumentus ir parakstījusi, tādēļ varat nodot tos zemūdens nodaļai, — viņš teica mašīnrakstītājai.

Onodera atvēra durvis.

— Ko tu teiktu par mucu aliņa? — iejautājās no­daļas vadītājs. — Varbūt dosimies uz Gindzu?

— Tādā tveicē alus nelīdzēs, vēl vairāk svīdīsim, <���— Onodera atbildēja. — Labāk aukstu kafiju.,,

— Labi, pakavēsim laiku pie tases kafijas.,« — Jo­simura omulīgi teica, nospiezdams lifta pogu. — Vai tu zini bāru «Miruto» Rietumu Gindzā?

— Esmu dzirdējis, — Onodera nomurmināja. — Reiz puiši no firmas «Judzimas jūras produkti» aicināja uz turieni, bet toreiz es neaizgāju.

— Tur ir viena jauka meiča. Maza augumiņa, pie tam ļoti īpatnēja.

«Par ko viņš grib ar mani runāt,» Onodera gud­roja. «Labāk doties mājup un izgulēties nekā dzert. Varbūt tā arī pateikt?»

Liftā bija sutīgi un smacīgi. Vairāki sveši darbi­nieki — spriežot pēc žaketēm, kuras, par spīti tveicei, bija aizpogātas līdz pat pēdējai pogai, no kāda tirdz­niecības uzņēmuma, — skaļi sarunājās visā braukšanas laikā, no divdesmitā stāva sākot līdz pašai apakšai.

— Runā, ka pēc zemestrīces Komoro strauji kritu­šās zemes gabalu cenas Karuidzavā.

— Vajadzētu nopirkt kādu pleķi tur, kur lētāk. Zemestrīces taču nebūs mūžīgi…

— Rimsties un neizpaud savus spekulanta instin­ktus! Baumo, ka Dzenkodzidairā augsnes apakškartas pamats pārvērties drupačās. Citi apgalvo, ka izvirdums iespējams gar visu Cikumas upes krastu.

— Ja tā labi padomā, tad jāsaka, ka arī Macusiro rajonu pārāk ilgi jau krata … Bet ir tomēr vēl tādi, kas nepadodas un joprojām paliek turpat uz vietas.

Klausoties jauno klerku mēļošanā, Onodera sa- drūma. Jā, zemestrīce Macusiro pilsētiņā tiešām ieil­gusi. Kādu laiku tur bija diezgan mierīgi, bet šogad viss sācies no jauna, pēdējās nedēļās zemestrīču vilnis izplatījies pa Dzenkodzidairas līdzenumu gan uz zie­meļiem, gan uz dienvidiem. Interesanti, ko tagad dara Go? Nez vai dzelzceļa celtniecības darbi vēl turpinās? Un kas notiek uz šosejas Tokija—Nagoja, kur iegāzies tilts?

Bet, atklati sakot, pašlaik Onoderam negribejas do­māt par šādām lietām. Viņu bija pārņēmis smags no­gurums. Sasprindzinājums neatslāba pat pēc tam, kad viņš bija jau izniris no astoņtūkstošmetrīgās dzelmes. Notikumi dziļjūras dibenā prasīja milzīgu piepūli. Neiz­dzēšamās atmiņas par neaptveramo ūdens mūri, Toki­jas tveice un mitrums, lipīgais un netīrais gaiss, namu un cilvēku drūzma un neskaitāmās birokrātiskās for­malitātes izraisīja Onoderā alerģisku riebumu un mocīja kā briestošs audzējs. Viņš alka tikai pēc atpūtas.

Fiziskais nogurums jau sen bija izzudis, dvēselei bija nepieciešams miers, lai kamols, kas iestrēdzis kaut kur iekšās, varētu pamazām uzsūkties. Bet tas prasīja laiku.

«Mājās … Gulēt…» bija vienīgās domas, kas val­dīja Onoderas galvā, kad viņš izkāpa no lifta. «Vai arī klusā vietā klausīties mūziku. Franku, Debisī… Vai varbūt piedzerties līdz nemaņai?»

Tiklīdz viņi šķērsoja izejas gaisa aizsegu, no debe­sīm kā īsta katastrofa uzbruka karstums. Vienā acu­mirklī Onoderu pārklāja sviedru kārta. Krekls, kas vēl pirms minūtes patīkami atvēsināja ķermeni, kļuva kvelds un lipīgs. Likās, ka viņu satvērušas mitras, lipī­gas rokas, ka viņš nokļuvis sasvīdušas sievietes svel­mīgos apskāvienos. Onodera neviļus saviebās.

— Fu, — acīmredzot tādu pašu domu mākts, smagi nopūtās nodaļas vadītājs. — Šausmas. Brauksim ar taksi…

Kad viņi sēdās mašīnā, zem kājām sīki iedrebējās zeme. Onodera sasprindzis sastinga. Tad palūkojās debesīs un apskatījās visapkārt. Ielās tā pati drūzma. Nomocītas sejas, drausmīgās versmes nokausēto cil­vēku trulie skatieni. Bet nekādu uztraukuma pazīmju. Tikai nogurums .. .

— Sēdies ātrāk iekšā! — jau no mašīnas atskanēja Josimuras balss. — Ja ilgi turēsi durvis vaļā, gaisa kondicionētājs nedarbosies.