SAKJO KOMACU - JAPĀNAS NOGRIMŠANA

«Vadacumi» nobrauca trīs kilometrus, bet jūras iepiakai vēl arvien nebija gala. Visšaurākajās vietās tā bija vairākus desmitus kilometru plata, un pie tam pret to pavērstais okeāniskais slīpums bija vēl kaut kur ļoti tālu. Attālums līdz dibenam joprojām sešdesmit metri, bet redzamība nepārsniedza ij desmit metrus. No iegrimšanas brīža bija pagājušas vairāk nekā trīs stundas.

— Apstāties! — profesors Tadokoro deva rīkojumu.

Onodera ieslēdza atpakaļgaitu un apstādināja dzi­nēju. «Vadacumi» sāka palēnām laisties zemāk. Un, kaut gan vibrācija, ko bija izraisījusi dzenskrūve, iz­beidzās, zemūdens mikrooscilogrāfa bulta spēji šaudījās un virsotnes uz tā lentes nekļuva mazākas.

— Varbūt vēlreiz nosēdīsimies? — teica Onodera,

Iegrimšanas ātrums bija tikai daži centimetri se­kundē.

— Nav vērts, — profesors Tadokoro nedroši nomur­mināja.

— Nu tad palaidīsim apgaismošanas raķeti?

— Laidiet!

Onodera atvēra lādīti, kas bija novietota pa labi no vadības pults. Viņš jau iztēlojās, kā sudrabains cilindrs tūlīt izspruks no pludiņa un slīpi šausies ārā, atstājot aiz sevis garu putu asti, un pavilka vienu no sešām svirām. Pēc tik tikko manāma grūdiena televīzijas ek­rāna augšējā daļā parādījās acis žilbinoša spilgta lode. Saceldama mirdzošus burbuļus, tā lēni aizpeldēja lejup pa diagonāli.

Divi pie iluminatoriem piekļāvušies stāvi pauda mēmu izbrīnu. Bija pārsteigts arī Onodera, kas lūko­jas superblivās izvērses televizora ekrānā. Grimstošās balti zilās zemūdens saules spēcīgo staru apgaismoti, lejā, alzplūstot nezināmās tālēs, virmoja dīvaini dūņu mākoņi. Nebija nekā cita, izņemot šos mutuļus — tik līdzīgus gubu mākoņiem debesīs zem lidmašīnas. Jā, šajā briesmīgajā dziļumā tumši melno jūras dibenu klāja mutuļojošu un kūpošu dūņu mākoņu gubas.

— Onodera!…

Bet Onodera, nenoklausījies profesorā līdz galam, jau uzspieda sviru nākošās apgaismošanas raķetes pa­laišanai. Pamanījis, ka dibena attēls uz eholota ek­rāna kļuvis galīgi neskaidrs, viņš ar steigu no skaņu oscilatora pārslēdzās uz fononmāzeru.

Un tad notika kaut kas pavisam negaidīts. Asā vēr- suma augstas enerģijas skaņu vilnis izurbās cauri seš­desmit metrus biezajam slānim, gāja tālāk un kādus simt metrus zem virsmas, kas līdz šim brīdim tika uz­skatīta par jūras dibenu, sazīmēja cietu, īstu jūras dibenu. Savukārt sešdesmit līdz astoņdesmit metru dziļumā hidrolokators uzrādīja tikai neskaidru, mig­lainu attēlu.

— DIS! — Onodera gandrīz vai iekliedzās. Bet no kurienes astoņu tūkstošu metru dziļumā varēja rasties dziļūdens izkliedes slānis? Eholots tā sauktā pseidodi- bena attēlu taču parasti rāda tikai dziļumā no piec­desmit līdz trīssimt vai četrsimt metriem. Tas laikam notiek tādēļ, ka uzpeld un nogrimst planktona sakopo­jumi. Tātad, dūņu mākoņu slānim pildot planktona lomu, dziļjūras dibenā notiek DIS līdzīga parādība.

— Vai ir iespējams nolaisties dziļāk? — noklausī­jies Onoderas ziņojumu, vaicāja profesors Tadokoro.

— Nebūs bīstami? — Jukinaga uztraucās.

— Nobrauksim vēl piecdesmit metrus zemāk, — Onodera ierosināja. — Odens temperatūras, blīvuma un sāls koncentrācijas mērīšanas aparatūru, kas atrodas ārpusē, varēs nolaist ar troses palīdzību vēl kādus piec­padsmit metrus dziļāk.

— Bet, lūdzu, esiet uzmanīgs… — profesors klusi teica. — Esiet gatavs pacelties jebkurā brīdī.

Onodera izsūknēja benzīnu no nelielas balasttvert- nes. «Vadacumi» sāka ātri grimt. Ar steigu tika izsviests balasts, bet kuģis jau bija ieniris dūņu mākoņos. Atkal sākās spēcīga viļņošanās. Beidzot, ar lielām grūtībām pacēlis gondolu piecpadsmit metrus uz augšu, Onodera nolaida mērinstrumentus dūņu mākonī. Trose, pie kuras bija piestiprināti mērītāji, šūpojās uz visām pusēm.

— Blīvs, aktīvs slānis, — teica profesors Tadokoro. — Temperatūra viens komā septiņi grādi. Mazliet aug­stāka nekā parasti.

— Šis slānis virzās no dienvidiem uz ziemeļiem, — Jukinaga piebilda. — Pretējā virzienā nekā pastāvīgā jūras ieplakas straume.

— Blīvums viens komā nulle piecdesmit trīs! — profesors izbrīnījās. — Tas taču ir daudz vairāk nekā jūras ūdens maksimālais blīvums!

— Bet sāls blīvumam… — Jukinaga pēkšņi samin- stinājās, — dabiski, jābūt lielam. Tai lielā daudzumā ir piejaukti metālu joni, sevišķi smago metālu joni.

— Paņemiet ūdens paraugu, — profesors deva rīko­jumu.

Ūdens sūknim iedarbojoties, atkal bija jūtams spē­cīgs trieciens. Šoreiz «Vadacumi» satricināja horizon­tālā šūpošana. Lejā pāri dūņu mākoņiem pārskrēja kaut kādas tumšas joslas.

— Profesor Tadokoro! — Onodera klusi iesaucās.

— Palaidiet vēl vienu apgaismošanas raķeti… Tadokoro, nepievēršot uzmanību ne triecienam, ne šū­pošanai, vēroja mēraparātu rādītājus un raudzījās iluminatorā.

Palaidis trešo raķeti, Onodera instinktīvi juta briesmu tuvumu un izsvieda lielu daļu balasta. Dūņu mākoņi, kas tikko mutuļoja tepat blakus, strauji at­tālinājās, palikdami tālu lejā.

— Ko tu dari? Vēl taču …

Šajā brīdī spēcīgs dibenvilnis ietriecās «Vadacumi» sānos. Kuģis pagriezās par deviņdesmit grādiem un sasvēries novirzījās sāņus par vairākiem desmitiem metru.

«Zemestrīce?» Onodera domāja. «Šādā dziļumā tādā ķezā es nokļūstu pirmo reizi. Vai tiešām…»

Gondolā ieņerkstējās un nodrebēja. Onodera vēlreiz izmeta balastu. Tad viņš attapa, ka vibrācija daļēji rodas no troses un mēraparātiem, kas palikuši ārpusē. Momentā pacēlis aparatūru un atbrīvojies no enkur- ķēdes, viņš Ieslēdza dzinēju. Vibrācija norima. Onodera palūkojās kompasā. Kuģa priekšgals bija vērsts tieši pret dienvidiem. Viņš pagrieza batiskafu par simtastoņ- desmit grādiem. Pacelšanās ātrums bija negaidīti mazs. Tikai tad Onodera pamanīja, ka balasta otrā kārta nav izsviesta elektromagnētiskā vārsta bojājumu dēļ. Tātad batiskafs sācis uzpeldēt tikai tādēļ, ka tas atdalīts no enkurķēdes.

— Profesor! Bet, lūk, kas tur… — Jukinaga iesaucās.

Onodera neviļus pieplaka pie iluminatora.

Gaismas raķete, kas tika palaista īsi pirms trieciena,

koši spīdēja tālumā. Karājoties dzidrajā ūdenī, tā tālu visapkārt apgaismoja mutuļojošus dūņu mākoņus, kas aizsedza jūras dibenu. Uz gaismas un tumsas robežas šūpodamies cēlās un grima kaut kas milzīgs. Drīz kļuva skaidrs, ka tā ir zaļgana duļķu straume, kas brūk lejup no jūras ieplakas nogāzes augšējās malas uz vieglā­kajiem dūņu mākoņiem, tos sakuļot un izklīdinot.

— Juceklīgā duļķu straume! — satraukti izdvesa profesors Tadokoro. — Jūras dibena juceklīgā duļķu straume, par kuras esamību tā uzstāja Kjūnens 1 . Un, ja tas tiešām tā, tad mēs esam pirmie pasaulē, kas to redzējuši savām acīm.

— Ceļamies augšup! — Onodera bija jau nomie­rinājies, un viņa balss skanēja rāmi. — No kuģa sa­ņemts ziņojums, ka uz jūras virsmas sākusies viļņo­šanās.

«Vadacumi» atradās astoņdesmit metrus virs mutu­ļojošiem dūņu mākoņiem. Lejā viļņojās nezināmas iz­celsmes un augsta blīvuma dibenstraume, 1->s piepil­dīja ieplakas dziļāko daļu. Batiskafs — vientuļš un sīks jūras dzelmes caurspīdīgajā melnumā — devās atpakaļceļā un, līdzīgi gaisa balonam, ar katru metru uzņemot ātrumu, traucās pretim sudrabotajiem gries­tiem, kas mirgoja uz atmosfēras un ūdens robežas astoņi tūkstoši metru augstumā.