SAKJO KOMACU - JAPĀNAS NOGRIMŠANA

— Trīs tūkstoši metru… — sacīja Onodera, pa­lūkojies uz ūdens spiediena mērītāju. — Pa kreisi sā­kas dziļvagas nogāze. Attālums vienpadsmit kilometri. Slīpums divdesmit pieci grādi.

Hidrolokatorā, kas izmanto fononmāzera viļņus un saīsināti tiek dēvēts par zemūdens radaru, laiku pa lai­kam nepatīkami griezīgi atskanēja reflektēta skaņa «bin-n-n!», un uz ekrāna skaidri iezīmējās tālā jūras dibena reljefs. Jūras ieplakas kontinentālās puses no­gāzei, spriežot pēc kartēm, vajadzēja būt ļoti stāvai, bet īstenībā tā bija diezgan lēzena, ar trīsdesmit grādu maksimālo slīpumu. Bet okeāna puses nogāze bija vēl lēzenāka — ar desmit piecpadsmit grādu slīpumu. Un tikai nedaudzu jūras aizu sienas strauji krita lejup piecdesmit līdz sešdesmit grādu leņķī.

Kad dziļummērs rādīja četrarpus tūkstošu metru, Onodera izslēdza eholotu. Gondolā iestājās klusums. Šajā dziļumā «Vadacumi» bija tik stabils, ka likās pat nekustīgs. Tikai spriežot pēc ātruma, ar kādu viņpus iluminatoriem augšup cēlās dziļjūras iemītnieki, varēja secināt, ka šis tērauda rotācijas elipsoīds nepārtraukti grimst lejup — ik sekundi pusotra metra. Temperatūra gondolā — sešpadsmit grādu, ārpusē — tikai trīs. Ju­kinaga pacēla džempera apkakli. Susinātājam iedarbo­joties, no sienām un caurulēm nozuda ūdens lāses. Hidrauliskais manometrs rādija četri simti divdesmit atmosfēras, pie tam spiediens pamazām pieauga. Gon­dolā atgādināja tērauda zārku, kuru nolaiž ūdens spie­diena kapa klusajā dibenā.

Pieci tūkstoši metru … Jukinaga smagi elsa, it kā uz savas ādas izjustu neizsakāmo ūdens smagumu, no kura viņu šķīra tikai divdesmit centimetru bieza siena. Pret gondolu vērsās vairākus miljonus tonnu liels ūdens spiediens. Likās, ka septiņi centimetri biezā spiedienizturīgā čaula tūdaļ sadrups kā milža spīlēs saspiests cepums. Kaut kas klusi iečabējās, un Juki­naga bailīgi pavērās apkārt.

— Nekas nav noticis, — it kā nojauzdams viņa garastāvokli, Onodera mierīgi teica. — Zemas tempe­ratūras dēļ saraujas savienojumi, ar kuriem iekārtas ir piestiprinātas pie sienām. Tik vien! Varbūt ieslēgsim sildītājus?

— Nevajag, — teica profesors Tadokoro. — Drīz būs jūras dibens.

— Dziļums pieci tūkstoši septiņi simti… — Ono­dera uzmeta acis manometram. — Bet līdz dibenam …

«Hjū-ū!…» — skaņas vilnis ar griezīgu troksni aiztraucās uz leju. Un tūdaļ atgriezās atbalss.

— Tūkstoš deviņsimt piecdesmit… Dibens gluds …

Dzīvās būtnes gandrīz pilnīgi izzuda. Tikai reizēm

starmešu gaismā tālumā aizpeldēja zušiem līdzīgas garenas ēnas. Tās bija medūzas un vēžveidīgie, kam piemīt apbrīnojamas pielāgošanās spējas.

Bet, tiklīdz izslēdza starmešus, uzreiz iestājās ne­caurredzama tumsa, ko vietumis kā gaiši punktiņi pār­šķēla fosforescējoši mikroorganismi. Ūdens tempera­tūra bija pazeminājusies gandrīz līdz diviem grādiem. Gaisa temperatūra gondolā — trīspadsmit grādi. Hro­nometrs rādīja, ka kopš iegremdēšanās sākuma jau pa­gājusi stunda un četrdesmit divas minūtes.

— Septiņi tūkstoši metru …

— Kas tas tāds? — Jukinaga čukstēja stingstošā balsī. — Raja?

Aiz kreisā iluminatora, kur starmeša gaisma meta tikai nelielu atblāzmu, lēni aizplanēja kaut kas līdzīgs milzīgam aizkaram.

— Nevar būt, — profesors sēcoši nomurmināja. — Pārāk liels priekš dzīvas būtnes!

Apgaismoto platību šis «kaut kas» šķērsoja piecās sešās sekundēs. Tātad tā garums sasniedza vismaz trīs­desmit metrus.

— Varbūt pamēģināsim ar hidrolokatoru noskaid­rot, kas tas ir? — Jukinaga ierosināja.

— Jau aizpeldējis uz augšu, — Onodera atbildēja,

— Bet drīz būs dibens.

Viņš pastiepa roku pie slēdža, lai izmestu balastu. Atskanēja dobja šņākoņa, grimšanas ātrums samazi­nājās. Un gandrīz tai pašā brīdī «Vadacumi» dabūja spēcīgu triecienu sānos. Priekšgals strauji pagriezās gandrīz par divdesmit grādiem pa kreisi, tad par trīs­desmit grādiem pa labi.

— Kas noticis? — Jukinaga skaļi iekliedzās.

— Avārija?

— Nē… — Onodera mierīgi atbildēja. — Laikam dziļūdens straume.

— Tādā dziļumā? — profesors brīnījās. — Un tik spēcīga? Kāpēc?

— Nezinu. Bet es arī agrāk esmu vērojis šādu pa­rādību. Taču tik spēcīga gadās pirmo reizi. Ja tā ir jūras ūdens straume, tad tās ātrums pārsniedz trīs­arpus mezglus.

— Savādi… — Jukinaga neticīgi norūca. — Vai septiņi tūkstoši metru dziļumā tiešām iespējama tik ātra straume?

— Cēlonis nav skaidrs, — Onodera pakratīja galvu. — Mēs jau esam to šķērsojuši.

Straumes biezums bija apmēram pusotra simta metru. «Vadacumi», tikai nedaudz novirzoties sāņus, laimīgi bija ticis cauri kustīgajam ūdens slānim. Ono­dera, iedarbinājis ūdensmetēju, kas bija paredzēts vir­ziena regulēšanai, atkal pagrieza batiskafu tieši pret dienvidiem. No sāniem trieciena nebija.

— Līdz jūras dibenam četri simti metru, — Ono­dera, vērīgi lūkojoties dažādos mēraparātos, pamazām meta ārā balastu. Iegrimšanas ātrums strauji mazinā­jās: pusotra metra sekundē, metrs un divas desmit­daļas, tad metrs un pat vēl mazāk. Viens kloķa pagrie­ziens, un abas dzenskrūves nostājās vertikāli — bati­skafs lēni bremzēja. Motori tika izslēgti, un atkal lēna jo lēna iegrimšana — tikai pusmetra sekundē. Līdz

jūras dibenam atlika piecdesmit metri. Korpuss no­drebēja un sasvērās — zem batiskafa palika karāja­mies enkurķēdc*, Tika izmesta vēl viena balasta por­cija, un nu jau iegrimšanas ātrums nokritās līdz div­desmit centimetriem sekundē.

— Parādījies… — atskanēja klusam čukstam lī­dzīgā Jukinagas balss.

Priekšgala un pakaļgala starmešu sakrustotajos gaismas staros parādījās mazliet izliekts, blāvs, dzel­teni brūngans aplis. Pamazām tā apveids kļuva arvien skaidrāks. Vietumis virs šī apļa riņķoja nelieli, duļ­ķaini, virpuļiem līdzīgi gredzeni. Šos augšup peldošos dūņu mākonīšus bija izraisījušas nule izmestās balasta lodītes. No dibena uzšāvās dubļu strūkla — jūras di­benam pieskārās un gareniski nogūlās enkurķēde. Tagad peldspēju nodrošināja tikai šīs garās ķēdes svara samazināšanās, galam atbalstoties pret dibenu. «Vadacumi» pamazām pārstāja grimt un beidzot ap­stājās pusotra metra attālumā no jūras dibena.

Kad tikko samanāma straume aiznesa sev līdzi visas duļķes, acu priekšā pavērās jūras dibena skumīgi brūnais, saltais tuksnesis. Starmeši apgaismoja visu apkārtni. Gaisma bija dzelteni pelēka, kā tuksneša at­blāzma, tikai tālumā vīdēja tumši zaļi toņi, kas tik rak­sturīgi jūras dzīlēm. Apgaismoto jūras dibena laukumu no visām pusēm ielenca bezgalīga tumsa, bet pats ūdens bija dzidrs, un tajā nebija gandrīz nekādu suspensiju, kas varētu atstarot starmešu gaismu.

«Vadacumi», pievienots jūras dibenam ar īsu ķēdi, karājās ūdenī kā nekustīgs gaisa balons. Ar sešiem spēcīgiem gaismas stariem tas bija ērti iekārtojies uz ķēdes augšējā posma. Kā jogs, kas meditācijas pozā nosēdies uz gaisā pasviesta virves gala… Milzīgs < dziļjūras klusums no visām pusēm ieskāva šo drukno satiksmes līdzekli. Kā uz tā čaulas, tā arī uz gondolas katra kvadrātcentimetra spieda astoņsimt kilogramu — astoņsimt atmosfēru. Šeit pat ūdens blīvums bija par četriem procentiem lielāks nekā parasti. Tāds kolosāls smagums gūlās uz visu zemūdens tuksneša neaptve­ramo platību, ko klāja lipīgu dūņu kārta. Temperatūra gondolā bija tikai divpadsmit grādi, bet ūdens kļuvis pavisam auksts — pusotra grāda. Cilvēkus gondolā tik ļoti nomāca neparastais spiediens, kas gūlās uz orga­niskā stikla iluminatoriem piecpadsmit centimetru dia­metrā, ka viņi neuzdrīkstējās pat ieklepoties.