SAKJO KOMACU - JAPĀNAS NOGRIMŠANA

— Un tomēr, — Onodera iebilda, juzdams iekšēju saērcinājumu.

— Mēs nepārtraukti mērām dziļumu, — Jukinaga pārtrauca viņu. — Šajā rajonā patlaban jūras dibens gandrīz par divsimt metriem zemāks, nekā norādīts kartēs.

— Kas tad tur galu galā notiek?

— Nezinu. Skaidrs ir vienīgi tas, ka kaut kas tur tiešām notiek. Bet, pamatojoties uz datiem, kādi ir mūsu rīcībā, nav iespējams secināt, kas un kāpēc. At­klāti sakot, mums vēl nav zināmi pat zemestrīču cē­loņi. Ir daudz spēcīgu hipotēžu, toties neviena pierādī­juma, kas runātu kādai par labu. Var teikt tikai to, ka zemes dzīlēs notiek kaut kas tāds, kas mums vēl ir svešs un neizprotams.

— Bet, — Onodera neatlaidās, — vai tad nav skaidrs, ka plašā rajonā, kas aptver Fudzi vulkānisko joslu gar Japānas dziļvagu un pašu Japānas salu flek­sūru, Zemes garozā sākusies kaut kāda milzīga dar­bība? Vai jums pašam neliekas, ka zemes dzīlēs zem Japāņu arhipelāga aktivizējas īpatnējs spēks?

— Nezinu, — Jukinaga atkārtoja. — Vēl nav skaidrs, vai jūras dibena nosēšanās pie Tori salas un katastrofa uz Tokijas—Nagojas šosejas ir kaut vai netieši saistīti. Iztēlošanās ir ļoti romantiska lieta, bet zinātnieks nedrīkst runāt, lietojot nepierādītus tēlo­jumus.

— Piedodiet, — šoreiz iejaucās Jūki. — Pat bez jebkādiem pierādījumiem notiek zemestrīces un vul­kānu izvirdumi!

Jūki vārdus dzirdēja tikai jūra. Jukinagas vairs ne­bija kuģa pakaļgalā — viņš devās uz kajīti. «Nav zināms. Nezinu, Nav pierādīts. Pierādījumu nepietieka­mība …» Onodera īgni atgrūdās no margām un, piegājis pie vēl arvien spēlējošā matroža, palūdza viņam ukuleli un uzbudināti ātrā tempā sāka atskaņot strauju melodiju.

— Lieliski, — jaunietis bija sajūsmināts.

Onodera turpat uz vietas sacerēja dziesmas vār­dus — tikpat uzbudinātus un straujus kā mūziku.

— Kas tā par dziesmu? — matrozis savaldzināts jautāja. — Pirmo reizi tādu dzirdu.

— Es to nupat sacerēju, — un tad Onodera īgni piebilda. — Tā ir dziesma «Nekā nezinām par to».

— Ak tā! — matrozis nobrīnījās, paņēma no Ono­deras atpakaļ instrumentu un gandrīz bez kļūdām at­kārtoja motīvu.

— Vai šajā vietā nevajadzētu pārtaisīt, lūk, tā? — Un jaunais puisis parādīja, kā tieši.

— Protams, — Onodera pamāja ar galvu, apmulsis no sava puiciskā uzbudinājuma, ko bija izraisījis īg­nums. — Tā ir daudz labāk.

— Iesim lejā. Vai jūs nesacerētu vēl dažus pantus?

— Nē, es likšos gulēt. Beigas saceri tu pats.

Atgriezies kajītē un izstiepies uz kojas, Onodera

atcerējās tikko nospēlēto melodiju un nodomāja, ka dziesmiņa izdevusies itin labi. Nogūlies uz vēdera, viņš uzmeta notis uz papīra lapiņas, kas gadījās pie rokas.

7.

Nākošajā dienā pulksten septiņos no rīta «Daito- maru», nelielā ātrumā virzoties uz priekšu, izmērīja jūras dziļumu un apstājās tieši virs nogrimušās salas.

«Tacumi-maru», vienlaikus gan tankkuģis, gan pa- līgkuģis, bija atbraucis jau iepriekšējā naktī un tagad trīssimt metru attālumā no «Daito-maru» turpināja veikt priekšdarbus. Celtņa izlice pacēla «Vadacumi» gaisā, lai pēc tam to lēni ielaistu ūdenī. Onodera ar Jūki pārlēca uz peldošo iekārtu, kas jūras viļņos turē­jās ļoti nestabili. Onodera ienira gondolā un, saņemot rīkojumus no Jūki, kas iekārtojās atvērtajā lūkā, aiz­vadīja «Vadacumi» līdz «Tacumi-maru». No kuģa zemā darba klāja pasvieda tauvu, bet pie borta uzpūtās amor­tizatora koši sarkanā plastmasas desa. Pastiepās mani­pulatori, kas maigi apskāva un nostabilizēja «Vada­cumi». Tad pievadīja šļūteni un sāka pārsūknēt benzīnu batiskafa pludiņā.

Dziļūdens kuģis «Vadacumi» bija konstruēts pēc Pikāra 1948. gadā radītā batiskafa parauga, kas skai­tījās novecojies. Tagad darbojās daudz modernāki dziļūdens kuģi — divi Amerikā, viens Francijā —, kuru lielo peldspēju nodrošināja litijtērauds, kas ir vieglāks par ūdeni.

Jā, Ogista Pikāra vārdu padarīja nemirstīgu nevis viņa radītais stratostats «FNRS-1», kas 1940. gadā deva cilvēkam iespēju pirmo reizi pacelties trīsdesmit- tūkstoš metru augstumā virs zemes, bet tieši ideja par «FNRS-2» — batiskafa tipa zemūdeni.

Peldspējas ģēnijs Pikārs!

Viņš sapņoja par tādu «balonu», kas varētu peldēt jūras dzīlēs tikpat brīvi, kā, pateicoties ūdeņraža celt­spējai, stratostats peld debesu plašumos. UKM. gada Viljams Bībs uzstādīja pasaules rekordu, nolaizdamies ar batisfēru deviņi simti astoņdesmit četru metru dzi­ļumā, bet nolaišanās princips bija tāds pats kā Maķe­donijas Aleksandra laikos — ceļu uz jūras dzīlēm iero­bežoja tērauda trose.

Pikārs sapņoja par «zemūdens gaisa balonu», kas, atbrīvojies no smagās, neērtās un bīstamās tērauda saites, varētu brīvi ienirt un manevrēt jūras dzīlēs, bet vajadzības gadījumā, izmetot balastu, tūdaļ paceltos augšup. Vai zemūdene te nevar būt noderīga? Nē, tā­dam nolūkam tai trūkst korpusa stingruma. Šāda doba konstrukcija lielā dziļumā, kur spiediens sasniedz tonnu uz vienu kvadrātcentimetru, tiktu saspiesta kā rieksta čaumala. Pat korķis, nokļuvis dziļumā, tiek sapresēts kā akmens un kā akmens arī nogrimst dzelmē. Ja no­stiprinātu korpusu, palielinātos svars un peldspēja kļūtu nepietiekama. Varēja mēģināt kompensēt zaudēto peld­spēju ar pludiņu, bet milzīgais hermētiskais pludiņš neizturētu ārkārtīgo spiedienu. Ja pludiņu izveidotu nehermētisku un ļautu jūras ūdenim iekļūt tajā, tad spiediens pludiņa ārpusē un iekšpusē līdzsvarotos, bet līdz ar to gaiss, kas būtu pakļauts jūras ūdens vairāku simtu atmosfēru spiediena ietekmei, savā apjomā sa­rautos vairākus simtus reižu un tāpat vairākus simtus reižu samazinātos ari peldspēja. Ūdenī gaisa balons, pārsniedzis noteikto dziļuma robežu, grimtu tikpat strauji kā akmens bluķis.

Un, lūk, Pikāram ienāca prātā doma izmantot vielu, kas zem augsta spiediena tikpat kā netiek saspiesta. Izrādījās, ka tāda viela ir šķidrums — benzīns. 1948. gada 3. novembrī pirmais automātiskais batiskafs «FNRS-2» ar benzīna pludiņu iegrima deviņi simti metru dziļumā selgā netālu no Senegālas galvaspilsē­tas Dakāras. Vēlāk šāda tipa zemūdens kuģi, tai skaitā «FNRS-3», «Trieste-1,» «Trieste-2» un «Archimedes», ne vienu reizi vien iekarojuši pasaules jūru dzīles, ienirdami pat dziļāk par desmittūkstoš metriem.

«Vadacumi» arī bija tāds batiskafa tipa kuģis, tikai vecāks nekā amerikāņu «Aluminaut» vai franču un beļģu kopražojums «Lithimarine», tomēr tas izcēlās ar maksimālu manevrētspēju, piemērotību dzīvošanai tajā un spēju ilgstoši uzturēties ūdenī — sevišķi lielā dzi­ļumā. Apgādāts ar ļoti efektīviem un viegliem ūdeņ­raža akumulatoriem, «Vadacumi» ar divu cilvēku ap­kalpi bija uzstādījis rekordu — divdesmit četras stundas zem ūdens uz kontinentālā šelfa. Bet tā gondolā, trīs­arpus metrus garā un divi metri divdesmit centimetri diametrā, bija iekārtotas guļvietas un pat mazizmēra tualetes telpa. Maksimālais ātrums zem ūdens sasniedza septiņus mezglus, bet vidējais — četrus mezglus. Elek­tromagnētiskā stūre deva iespēju lielā ātrumā iegrimt četri simti metru dziļumā. Bez tam «Vadacumi» arse­nālā bija zemūdens apgaismošanas bumbas un zem­ūdens televīzijas kamera ar panorāmas objektīvu, bet stabilus sakarus ar bāzeskuģi nodrošināja zemūdens supergaro viļņu raidītājs.

Virs «Tacumi-maru» klāja plīvoja sārts karogs, kas nozīmēja: «Bīstami. Iedegt uguni stingri aizliegts». Gaiss oda pēc benzīna. Koši baltais «Vadacumi», izro­tāts ar divām acis žilbinošām sarkanām un divām oranždzeltenām svītrām, lēnām grima ūdenī.