SAKJO KOMACU - JAPĀNAS NOGRIMŠANA

— Laikam nekas nesanāks, — Onodera pakratīja galvu. — Tik daudz zinātnieku un ierēdņu, un visi grib braukt ar «Vadacumi». Bet gondolā vieta tikai trijiem. Nav zināms, cik reižu varēsim nolaisties. Viss atkarīgs no laika apstākļiem.

— Šaubos, vai tā ir kāda sensācija, — Jūki, vārtī­damies pa savu šauro koju, lūkojās griestos. — Ja uz salas būtu bijis izvirdums un gājuši bojā cilvēki, tad gan iznāktu kliedzošs raksts. Bet tagad — pašā pa­saules malā bez mazākā trokšņa klusi nogrimusi kaut kāda saliņa, kurai pat nosaukuma nav. Kas būs pār­steigts par šādu ziņojumu? Es nupat noklausījos īs­viļņu pārraidi no Japānas — uz ātrgaitas šosejas To- kija—Nagoja notikusi drausmīga avārija.

— Kas par avāriju? — Tacuno izvalbīja acis.

— Kaut kur Aiči prefektūras austrumu daļā esot sabrucis tilts. Aizā iekritusi ar benzīnu piepildīta auto­cisterna. Izcēlies meža ugunsgrēks, un jādomā, ka bojā

gājis daudz cilvēku. Glābšanas darbos piedaloties paš­aizsardzības vienība. Vārdu sakot, milzīgs troksnis.

— Tiešām? Tāds troksnis? — nokāris galvu, iesau­cās Tacuno. — Tātad manu ziņojumu iespiedīs sīkiem burtiņiem kaut kur slejas beigās.

— Vai nebūtu labāk uzrakstīt rakstu zinātnes un mākslas nodaļai? — ierosināja Jūki.

— Kādas sekas atstājis cunarni, kas aizķēra mūs ceļā uz šejieni? — Tadokoro jautāja.

— Laikam nekā nopietna. Tikai viegli postījumi Boso pussalas rajonā.

— Pavisam neveicas. — Tacuno, galīgi nošļucis, smagi atkrita uz sola. — Fotoaparāts, ar kuru nofoto­grafēju izvirdumu, iekritis jūrā. Tagad mani var glābt vienīgi nokļūšana uz «Vadacumi», vienalga kādā veidā..,

— Neraizējies, — Onodera uzsita Tacuno uz pleca.

— «Hokuto» kapteiņa palīgs Ogino visu uzņēmis — gan ar fotoaparātu, gan ar astoņmilimetrīgo kino­kameru. Viņš ir lielisks meistars. Sazinies ar viņu pa radio un palūdz, lai aizdod filmiņas. Vari pateikt, ka par tām uzzināji no manis.

— Tiešām? — Tacuno acis iedegās. — Tas gan būtu lieliski!

— Uz «Hokuto» ir fototelegrāfa aparāts, — Jūki iejaucās sarunā. — Var pārraidīt uz mākslīgo pava­doni virs Klusā okeāna un no tā retranslēt uz Cjosi, tad attēli nokļūs jau rītrīta numurā.

— Lieliski! — Tacuno pielēca kājās. — Bet vai Drošības pārvaldes kuģis nodarbojas ar tādām lietām?

— To gan es nezinu. Viss atkarīgs no tā, kā tev izdosies ar viņiem sarunāt, — noteica Jūki un pagrie­zās uz otriem sāniem. — Agri no rīta uz «Hokuto», kas tagad stāv reidā pie Tori salas, dosies sakaru heli­kopters. Varbūt tu gribi lidot uz turieni?

— Var pamēģināt! — Tacuno strauji piecēlās.

— Liels, sirsnīgs paldies jums!

Kad Tacuno izskrēja ārā no kajītes, Jūki skaļi iesmējās.

— Kas tev lēcies? — Onodera brīnījās.

— Sis naivulis nesaprot, ka no viņa grib tikt vaļa.

Onodera arī pasmīnēja un ierosināja: — Šeit pārāk smacīgi. Kondicionētājs nedarbojas. Iesim uz klāja.

«Daito-maru» dreifēja, apturējis dzinēju. Straume palēnām nesa to tālāk uz ziemeļaustrumiem, un tagad tas atradās kādu desmit kilometru attālumā no nogri­mušās salas. Mēness, savā košajā baltumā atgādinā­dams kailu sievieti, spilgti apgaismoja ūdens virsmu. Vēju nemanīja. Uz klāja nebija kļuvis neko daudz vē­sāks, tomēr varēja paelpot. Viņi devās uz kuģa pakaļ­galu, kur kāds trinkšķināja havajiešu ģitāru — ukuleli.

Klusa, miegu raisoša nakts. Laiski viļņi gandrīz bez šļakstiem apskaloja kuģa korpusu. Atspiedies pret bortu, Jūki izvilka pīpi. Tumsā — šeit nepiekļuva mēnesnīcas gaisma — laiku pa laikam, itin kā elpo­dama, iezaigojās dzeltena liesmiņa, atstādama aiz sevis baltus dūmus.

«Mare Pacifico».,* Tās ūdeņi tiešām izskatās kā klusuma iemiesojums. Bet to tumšajās dzīlēs slēpjas apbrīnojams spēks, kas vienā naktī spēj klusi aprīt pusotra kilometra lielu salu. Tīri neticami! Un tieši šeit tumšajā jūras dibenā no dienvidiem uz ziemeļiem trīs tūkstoši kilometru garumā stiepjas «uguns josta». Bet vēl dziļāk, tālāk prom no cilvēku acīm, slēpdamās zem biezas dūņu kārtas, milzu ugunsčūska jau gadsim­tiem ilgi neatlaidīgi cīnās ar cietām, cietām klintīm. Reizēm notiek kaut kas neparedzēts, un tad, biedējot acis, plīst Zemes garoza, atveras jūras gludums. Bet tā ir tikai šī milža sviedru lāse, viņa briesmīgās elpas viens vienīgs vilciens.

— Kas galu galā notiek šīs jūras tumšajā di­benā? — prātoja Onodera. — Kas būs, ja klinšu un ugunsčūskas cīņā sāksies jauns pavērsiens?

— Lūk, kur jūs esat! — tumsā pa klāju tuvojās izstieptam trīsstūrim līdzīgs balts stāvs. Spriežot pēc briļļu stiklu mirgošanas, nevarēja būt nekādu šaubu, ka tas ir Jukinaga, kas pat vasaras svelmē allaž kār­tīgi apģērbies, un arī tagad viņam starp žaketes at­lokiem mirdzēja koši balts krekls. — Darbu sāksim rīt septiņos. Domāju, ka vienības komandieris jums par to paziņos vēlāk. Cikos varēsim iegremdēties, ja gatavo­ties sāksim septiņos?

— Pēc pusotras stundas — tādas ir manas domas, — Jūki atbildēja. — Metoties ūdenī bez rūpī­gas pārbaudes, var viegli noiet dibenā.

— Vai būs līdzi kādi speciāli aparāti? — Onodera painteresējās.

— Šoreiz laikam ne, — Jukinaga pakratīja galvu.

— Ir atvestas dažas jaunas konstrukcijas iekārtas Zemes garozas mērīšanai jūras dibenā, bet man šķiet, ka tām nav nekāda sakara ar «Vadacumi».

— Bet kā ar Tori? — Jūki jautāja. — Vai tur būs izvirdums?

— Pašreiz viss, kā liekas, ir kārtībā. Iedzīvotāju evakuēšana no Tori uz «Hokuto» jau pabeigta. Izvir­dums Bajonezā norimis. Tur izveidojusies maza saliņa.

— Šeit sala nogrimusi, tur izaugusi… — noburk­šķēja Jūki, izdauzīdams pret margām savu pīpi.

Matrozis ar ukuleli pienāca tuvāk. Kādu laiku visi trīs klusi kiausījās viņa spēli. Lejup pa trapu ātri no­skrēja Tacuno. Ejot garām, viņš nobēra:

- — Man izdevās sarunāt ar Ogino-san par filmi­ņām. Liels paldies. Viņš gan atteicās pārraidīt kopijas, bet apsolīja krāsainās. Varēs izmantot kādā ilustrētā žurnālā. Tur, — Tacuno ar roku norādīja uz augšu,

— raida televīzijas ziņas. Avārija uz Tokijas—Nago- jas šosejas patiešām ir kaut kas šausmīgs. Vēl arvien deg.

Visi trīs nez kāpēc pacēla acis pret nakts debesīm, kurās mirdzēja nedaudz zvaigžņu.

Virs galvām, trīsdesmit seši tūkstoši kilometru aug­stumā, starptautiskās informācijas aģentūras «In- tersat» liels mākslīgais pavadonis «Mocking-bird» [5] pārraidīja ziņas speciāli tiem kuģiem, kas atradās Klusajā okeānā. Acīmredzot katastrofa uz Tokijas—Na- gojas šosejas pieskaitīta pie starptautiska mēroga no­tikumiem. Onodera domāja par milzīgo ugunsgrēku, kas plosījās kaut kur kalnainajā apvidū Japānas centrā­lajā daļā, un tad nez kāpēc atcerējās tikšanos ar Go pa ceļam uz Hamamacu.

— Pārāk daudz notikumu, — Onodera teica Juki- nagam. — Un pie tam visi vienā dienā…

— Jā, gadās tādas dienas… — Jukinaga atsau­cās, bet viņa balss skanēja ne visai pārliecinoši.

— Kā jūs domājat, vai šīs parādības ir savstarpēji saistītas? — Onodera tieši noprasīja.

— Kā to lai saka. Ļoti iespējams, ka sakarība ek­sistē. Bet nav nekādu pierādījumu, kas liecinātu par tās esamību. Un tādā gadījumā zinātnieks ir spiests teikt, ka šādas vai tādas parādības pašreiz cita ar citu nav saistītas.