SAKJO KOMACU - JAPĀNAS NOGRIMŠANA

Atvēruši baltas plastmasas durvis, viņi nokļuva plašā ovālā istabā ar apaļīgi izliektām bēša krāsas sienām. Grīdu sedza zaļš sūnām līdzīgs tepiķis. Tālā­kajā nostūrī ziloņkaula krāsas koncertklavieres. Apkārt paletes formas stikla galdam, kādus var redzēt Hansa Alpas gleznās, savādos, bet acīmredzot ērtos krēslos bija izvietojušies kādi pieci cilvēki, gan vīrieši, gan sie­vietes. Istabas pretējā malā bija bārs, no kura viņiem pretī pagriezās meitene ar mikseri rokās. Viņas bālo seju pa pusei slēpa gari, izlaisti mati.

— Laipni lūdzu, — meitene teica vienaldzīgā balsī.

— Sveika, — sena paziņas tonī izmeta Josimura. — Atļausit stādīt priekšā? Onodera-kun no mūsu fir­mas zemūdens nodaļas.

— Lūdzu, sēdieties, — patīkams jauneklis ar gaišu ādu, tērpies neuzkrītošā havajiešu kreklā, piedāvāja krēslu. — Ko dzersit?

Onodera bija mazliet pārsteigts. Šo cilvēku smal­kums, elegance un uzvedība ārkārtīgi labi saskaņojās ar sirsnību un vienkāršību. Viesību atmosfēra krasi at­šķīrās no tās, ko pēc Josimuras teiktā viņš bija iztēlo­jies. Onodera pēkšņi jutās kā neveikls laucinieks, kas itin nemaz neiederas šādā izsmalcinātā sabiedrībā. Vārdi, kurus cits pēc cita nosauca cilvēki, iepazīdamies ar viņu, bija jau pazīstami, tos viņš bija lasījis laik­rakstu un žurnālu slejās. Pamazām kļuva skaidrs, ka viņš nokļuvis vidē, kādā vēl nav gadījies būt, — visi šī nama viesi piederēja pie tā saucamās intelektuālās elites. Onodera atcerējās, ka pie klavierēm stāvošais bālais jaunietis ar skaistajiem sejas pantiem ir kompo­nists un komponē avangardistisku mūziku, kas vidus­mēra japānim — tādam kā Onodera — nav saprotama. Šis komponists, būdams ārzemēs populārāks nekā dzimtajā zemē, jau bija saņēmis vairākas starptautis­kas prēmijas. Te viesojās arī jauns zinātnieks ekono­mists, kura rakstus Onodera vairākkārt bija lasījis biezajos žurnālos, un vēl producents, un arhitekts, ne sevišķi lielas slavenības, bet pietiekami pazīstami un populāri.

Beidzot Onoderu stādīja priekšā jaunajai sievietei, kas stāvēja blakus bāram. Viņa — Abe Reiko — bija šīs mājas saimniece, tā pati, ar kuru Josimura gribēja viņu iepazīstināt. Onodera nezināja, uz kuru pusi vērst skatienu.

— Vai jūs dzersit šito? — Reiko palūkojās viņā vien­aldzīgām nogurušām acīm, norādot uz glāzi ar kaut kādu šķidrumu. — Gribat? Tas ir martīni, iedzeriet!

Viņa piebāza Onoderam gandrīz pie deguna lielu glāzi ar maisītāju. Onodera čukstus nomurmināja: «tencinu» un paņēma smago miksera glāzi. Reiko, pēkšņi atsviedusi galvu atpakaļ, īsi iesmējās:

— Atvainojos ciemiņam, kas šeit ieradies pirmo reizi… — Viņai mazliet pinās mēle. — Nav vairs ne­vienas kokteiļa glāzes. Es visas sasitu.

— Tas nekas, — Onodera māksloti pasmaidīja.

— Pateicos. — Pielicis pie lūpām glāzi ar visu maisītāju, viņš vienā rāvienā iztukšoja to līdz dibenam, ar roku noslaucīja lūpas un nolika glāzi uz letes. — Paldies par cienastu! — Un, pagriezis sievietei muguru, devās pie galda.

— Paklausieties, Onodera-san.., — viņu sirsnīgi uzrunāja havajiešu kreklā tērpies jaunietis, kas jau pir­mīt bija aicinājis apsēsties. — Esmu dzirdējis par jums no Josimuras-san. Jūs, protams, varētu vadīt zemūdens tūristu kuģi?

— Domāju, ka jā… Atklātais modelis vai ekrāna?

— Ekrāna modelis, gluži kā rotaļlieta, bet var no­laisties līdz trīssimt metriem. Švarckopfa …

— To es labi pazīstu. Bet ko jūs domājat uzsākt?

— Mēs plānojam izveidot eksperimentālu zemūdens izpriecu parku, — sarunai pievienojās ekonomists.

— Neko sevišķu, bet katrā ziņā ar jaunām atrakcijām. Kāda tūrisma firma piedāvā mums līdzekļus oriģinālu ideju izstrādāšanai.

— Tur tiks izbūvēta pat zemūdens koncertzāle, — jaunietis havajiešu kreklā izklāja uz stikla galda rasē­jumu uzmetumus, ar galvas mājienu norādot uz kompo­nistu, kas stāvēja pie klavierēm. — Viņš pašreiz aizravies ar «Zemūdens simfonijas» komponēšanu. Skaņ­darbs solās būt ļoti interesants.

— Vai jūs nebūtu ar mieru palīdzēt mums brīvajā laikā? — jautāja kāds cits jauneklis, dizainers. — Gribat piedalīties mūsu grupā? Mēs visi nodarboja­mies ar šo lietu prieka pēc. Ja rīkotos pēc visiem noteiku­miem, būtu vajadzīgi milzīgi līdzekļi štata uzturēšanai.

— Vai mans pienākums būs tikai jūras dibena ap­sekošana? — Onodera jautāja, acīm pārbraucot skices.

— Jā. Iespējams, ka mūsu prasības ir pārāk lielas, bet, ja mēs iesniegtu jūsu firmai oficiālu pasūtījumu apsekot to jūras rajonu, kas mūs interesē, tas prasītu lielu naudu, un galvenais — mēs nevarētu brīvi ap­mainīties domām. Būtu lieliski, ja jūs pats piedalītos mūsu pasākumā. Ar skaļiem strīdiem un diskusijām.

— Patlaban mūsu bāze ir šajā vasarnīcā, — teica puisis havajiešu kreklā. — Bet Švarckopfa laiva at­rodas Aburacubo. Vai ne, Rei-san?

— Vēl vienu glāzīti? — jautāja Reiko, sniedzot čindzano [11] glāzi un raugoties apreibušām acīm.

Kādu laiku runas risinājās ap jauna tipa zemūdens parku un tā skicēm. Onodera, iespējams, alkohola ietekmē, pārdzīvoja patīkamu uzbudinājumu un arī pie­dalījās kopējos strīdos par projektu un pētniecisko darbu plāniem. Bet viņa domas koncentrējās ap Reiko, kas sarunājās ar Josimuru. Onodera nolūkojās viņos abos. Josimura, neizlaižot no rokām glāzi, pats sajauca viskiju ar sodu, dzēra lieliem malkiem un nepārtraukti kaut ko stāstīja Reiko, kura nedrošā rokā turēja glāzi ar kokteili, reizēm ar piedzērušu žestu īgni atsviežot matus, kas krita sejā. Nevarēja saprast, vai Reiko vispār klausās Josimurā. Viņas sejas izteiksme nemai­nījās, bet reizēm viņa iesmējās vai ierāva galvu plecos, kā to nereti mēdz darīt iereibuši cilvēki. Brīžiem, at- gāzusies atpakaļ, ilgi smējās sausiem smiekliem. Uz­vedās kā maza meitene. Viņas tievās rokas un kājas slēpa kaut ko bērnišķīgu, bet krūtis un gūžas, ietērptas vienkāršā puķainā kleitā, bija neparasti attīstītas. Gara auguma, slaida, Reiko nemaz neizskatījās trausla, viņa bija pilnīgi nobriedusi sieviete.

Zemūdens parks, ko veido sava prieka pēc? … Var­būt šis «cienasts» sagatavots speciāli viņam?… Sāda doma nedeva Onoderam mieru. Lai nomaskētu īsto mērķi, ar kādu viņš ieradies pie Reiko?… Ja tas tā, tad Josimura tiešām viltīgs vīrs.

— Man vienalga, tikai būvējiet ātrāk, — teica Reiko un, pametusi Josimuru pie bāra, nedrošiem soļiem pienāca pie galda. — Es gribu organizēt zemūdens nūdistu klubu. Paredziet savos plānos arī tādu sektoru. Citādi es slēgšu visu bāzi.

Vīrieši iesmējās. Uzmanīgais jauneklis havajiešu kreklā paņēma Reiko zem elkoņa un nosēdināja viņu krēslā.

Visi atkal ķērās pie glāzēm. Kāds devās pie bāra un ieslēdza stereoatskaņotāju.

Onodera ielēja sev skotu viskiju ar sodu un nevērīgi atspiedās pret klavierēm. Komponists, kas līdz šim ne­bija teicis ne vārda, pēkšņi ar zodu norādīja uz Josi­muras pusi.

— Tas tips tavs priekšnieks?

— Jā… — Onodera piekrītoši pamāja ar galvu.

— Nav smuki tā runāt, bet viņš tiešām ir nepatī­kams cilvēks, — teica avangardists, saviebis lūpas. — īsts rebinieks. Lieku soli nespers, ja tas nedos vi­ņam kādu labumu. Tādiem cilvēkiem, pat ja viņi ir spē­jīgi un talantīgi, galīgi trūkst cilvēcisku jūtu. Viņiem varaskāre pārvērtusies instinktā, tādā kā dzimum­dziņā …