SAKJO KOMACU - JAPĀNAS NOGRIMŠANA

Reiko pēkšņi smagi nopūtās. Garā nopūta beidzās ar sīkām trīsām. Atspiedusies ar delnām pret smiltīm, viņa pagriezās uz sāniem. Tik tikko sadzirdama šņā­koņa pārvērtās mūzikas skaņās.

— Kas tas? — viņš izbrīnījies jautāja.

— Radiouztvērējs ar integrālo shēmu. Iemontēts rokassprādzē, ūdensnecaurlaidīgs… — Reiko atbildēja aizsmakušā balsī, smagi elpodama. — Nu, ko tad? Apskauj taču jel mani!

— Šeit?

— Jā. Vai priekš tevis pārāk ātri? Es taču teicu, ka nebūt nevairos no seksa!

Viņš klusēja, raugoties selgas tumšajā tālē. «Josi­mura ir īsts triku meistars, nav vārdam vietas. Un ve­dējtēvs, protams, arī būs pats nodaļas vadītājs. Reiko tēvs acīmredzot ir prominenta persona Zivju rūpniecības savienībā, un viņam, protams, ir sava teikšana vietējo varasvīru aprindās. Viņa rokās milzum daudz vaja­dzīgu sakaru pavedienu. Un Josimura grib panākt, lai viņa padotais kļūtu vīrs šai vienīgajai meitai, kuru tās tēvs dievina līdz neprātam. Lai kā tā lieta ievirzītos, tā tik un tā nāks par labu Josimuram, risinot dažādus jautājumus sakarā ar tās pašas zemūdens rūdas iegu­las apgūšanu. Josimura neko garām nepalaidīs! Šis godkārīgais darbonis droši vien sapņo par savu neat­karību nākotnē. Un tad Reiko turīgā tēva materiālais pabalsts… Pag, pag… Zemūdens izpriecu parka projekts, ar kuru, pa pusei izklaidējoties, nodarbojas šie Reiko viesi, arī ir saistīts ar Josimuras nodomiem. Tiešām, priekšnieks pasvītroti nevērīgi, it kā starp citu, met smalku tīklu un allaž sev par labu. Tāda ir Josi­muras daba.» Onoderam kļuva mazliet baigi. Bet, ja tā tas ir un ja viņš visu izpratis pareizi, vai tādā gadī­jumā būtu jāsekmē Josimuras nodomu īstenošana? Kal­potājam, ja viņš grib nodrošināt sev nākotni, protams, vajadzētu piebalsot savam priekšniekam. Bet Onoderu maz interesēja organizācija — cilvēku sabiedrība. Viņa sirdī lielu vietu aizņēma jūra, kas pašreiz pletās acu priekšā. Rāma, tumša, elpojoša, it kā dzīva būtne. «Uz salām slienas gaisā melni kalni, bet pār jūru un kalniem blāvi mirgo zvaigznes.

Jūra un trīcoša zeme… Milzīga, apaļa planēta, kas peld kosmosa tumšajos plašumos. Paiet gadsimtu mil­joni, bet tā vēl arvien peld riņķi pēc riņķa. Un kā asa­ras viņu klāj rūgti sāļi ūdeņi, virs kuriem tikai vietu­mis savu seju atklāj sauszeme… Un uz tas cilvēku vēlmju samezglotā pasaule, kurā trako vara, greznība, intrigas, mīla, tukša godkāre, apātija, ķildas — viss tas, ko sauc par efemero turību.»

— Apskauj jel… — Reiko atkārtoja vēlreiz. Viņas balss skanēja klusināti, bet kaisli. Onodera juta, cik smagi cilājas viņas kuplās krūtis. Meitenes rokas ap­vijās ap viņa kaklu … '

Onodera gandrīz iekliedzās. Selgas tālumā, kurā viņš lūkojās, pār tumšo naksnīgo debess plašumu pārskrēja spilgts gaismas uzliesmojums. Uz tā fona iezīmējās un tūdaļ izzuda tālās Idzu kalnu grēdas siluets. Nē, tā nebija parastā rūsa, jo gaisma bija pārāk spilgta, balti žilbinoša. Ko nozīmē šādas liesmas?… Vai tā nav kāda pazīme? Bet tuvumā skanēja mūzika, un stiprās rokas, kas bija apvijušās ap kaklu, vilka viņu pie ze­mes. Reiko trīcošās lūpas smaržoja pēc alkohola un bija mazliet sāļas. Vēl arvien uzbāzīgi skanēja mūzika, bet drīz tā un visa apkārtne izzuda …

Pēkšņi viņš nodrebēja.

— … līķis … — atskanēja pie auss no Reiko uz­tvērēja. — … noskaidrots, ka pirms nedēļas bez vēsts pazudušais Go Rokuro kungs, kas kalpoja «N» celtnie­cības kompānijas pētnieciskajā nodaļā, bija 31 gadu vecs. Go kungs vadīja ģeoloģiskus pētījumus tajā iecirknī, kur šī kompānija būvē Tokaido jauno super- ātrgaitas dzelzceļa maģistrāli. Darba biedri apliecināja, ka pēdējā laikā Go kungs bijis ļoti nervozs sakarā ar savu darbu. Šī mēneša sākumā viņš aizgājis no būv­darbu vadīšanas centra Hamamacu un nav atgriezies. Spriežot pēc atrastā līķa, domājams, ka tā bijusi paš­nāvība …

— Palaid, — Onodera mēģināja atbrīvoties no Reiko rokām.

— Nē! — Reiko, paātrināti elsodama, vēl ciešāk apskāva Onoderu. — Nē, vēl…

— Palaid, es tev saku! — viņš nikni uzkliedza. •— Mans draugs miris…

— Nākošais ziņojums … — teica diktors.

Grūdiens, kas atbalsojās vēderā, nāca no pašām ze­mes dzīlēm. Sejā kā pļauka iesitās pēkšņa vēja brāzma. Smilšainā pludmale, kurā viņi gulēja, sīki drebēja, un no kraujas cauri krūmu biezoknim lejup bira akmeņi:

Viņš instinktīvi pagriezās pret jūru. Virs tālajiem Idzu kalniem nepārtraukti šaudījās zibens strēles.

— Piecelies! — Onodera vienā rāvienā aiz rokas uzrāva Reiko kājās. Viņas plecs skaļi nokrakšķēja.

— Uzvelc peldkostīmu!

Virs kalna galotnes selgā parādījās oranža blāzma, un tūdaļ pret debesīm uzšāvās spilgti sarkans uguns- stabs. Nogranda tāds pērkons, U kā reizē izšautu ne­skaitāmi lielgabali.

— Kas tas ir? — Reiko jautāja aizsmakušā balsī.

— Kas noticis?

— Izvirdums! — Onodera atbildēja un nodomāja, ka laikam sācis darboties vulkāns Amagi, viņš tikai nevarēja saprast, kādēļ tas noticis tik pēkšņi. — Vei­cīgāk! — viņš gandrīz kliedza, skubinot Reiko.

Zeme, smagi stenēdama, nepārtraukti līgojās, no kraujas bira smiltis, sīki akmeņi un klinšu atlūžņi. «Slikti,» Onodera domāja un, satvēris Reiko roku, gri­bēja skriet uz jūras pusi, bet tad viņam prātā iešāvās sirdi stindzinoša doma.

— Kur ir ceļš augšup uz vasarnīcu?

— Aiz tās klints, pretējā pusē. Priekš kā tas tev?… — Reiko čukstēja trīcošā balsī. — Tur ir bīs­tami, var uzkrist akmeņi. Iesim no jūras puses.

Viņš klusēdams rādīja uz zemi zem kājām. Smil­šainā pludmale, kuru pirmīt apskaloja jūras viļņi, ta­gad bija kaila, jūra bija atkāpusies par vairākiem metriem, un tās tumšie ūdeņi plūda arvien tālāk un tālāk prom no krasta. Vietumis jau atkailinājās arī zemūdens klintis.

Bija manāms, ka Reiko pārņēmušas bailes un viņa nedzirdami kliedz. Tāls uguns stabs nokrāsoja māko­ņus un dūmu mutuļus asinssarkanā krāsā, bet no kalna galotnes lejup stiepās spilgtas lavas straumes.

3.

Tajā dienā, 198… gada 26. jūlijā, pulksten 23 un 26 minūtēs sākās vulkāna Amagi izvirdums, kam se­koja zemestrīce tuvākajos rajonos. Kā vēlāk noskaidro­jās, izvirdums nebija cēlonis, bet sekas seklajai zemes­trīcei, kuras epicentru konstatēja desmit kilometru dziļumā zem jūras dibena dienvidrietumu virziena no Sagami līča. Tā bija ļoti neparasta vulkāna izvirduma aina. Sešarpus balles spēcīga zemestrīce Japānā nav nekāda retā parādība, taču šoreiz tā krasi atšķīrās no parastās strukturālās zemestrīces un izraisīja pēkšņu izvirdumu neaktīvajā vulkānā, kas sen nebija rādījis nekādas darbības pazīmes.

Astoņas minūtes pēc Amagi sprādziena sākās Mi- haras vulkāna izvirdums Lielajā Idzu salā. Un tad ierūcās un dūmu mutuļus izvirda Oomuro kalns ziemeļ­austrumos no Amagi. Atagavas — Karstās upes — ūdeņi, it kā piemērodamies nosaukumam, sakarsa, bet no karstajiem avotiem pretim debesīm ar milzīgu spēku izšāvās tvaika strūklas. Idzu pussalā starp Ito un Higasiidzu pilsētām nevarēja braukt ne pa šoseju, ne pa dzelzceļu. Lavas straume plūda Atagavas pilsētas virzienā. Glābt pilsētu iedzīvotājus, kas zemestrīces un cunami dēļ bija nokļuvuši katastrofālā stāvoklī, varēja tikai no jūras puses — ar kuģiem un gaisa spilvena kuteriem.Noskaidroja zemestrīces epicentra koordinātes: ziemeļu platuma 34° 59' 10" un austrumu garuma 139° 14' 30." Tas atradās zem jūras dibena. Zemestrīces iz­raisītais cunami uzbruka Idzu pussalas austrumu krastam, Lielajai Idzu salai un visai Sagami līča piekrastei. Rezultātā cieta Ito, Atami, Odavaras, Oiso, Hiradzukas, Dzusi, Hajamas un Miuras pilsētas. Salī­dzinot ar lielo zemestrīci Ziemeļidzu 1930. gada 26. no­vembrī, šoreiz dabas katastrofas mērogi nebija tik lieli, bet, tā kā kapitālieguldījumi Tokaido megalopolē gar Klusā okeāna piekrasti bija sasnieguši ļoti augstu līmeni, reālie zaudējumi izrādījās kolosāli. Pie tam ļoti daudz cietušo bija arī starp atpūtniekiem, kas kuplā skaitā bija sabraukuši tur pavadīt vasaras sezonu. Amagi, pēc ilgstošas klusēšanas pēkšņi sācis darboties, vēl arvien turpināja izgrūst kuplus dūmu mutuļus. Vēja brāzmas pacēla augstu gaisā vulkāniskos pelnus un kopā ar lietus gāzēm aizpūta tos līdz pat attālākajiem Sjonanas apgabala nostūriem. Uz Tokaido un Jaunās maģistrāles līnijām apstājās visi vilcieni, nevarēja pa­braukt pa Valsts šoseju Nr. 1, vairākos posmos pa Tokijas—Nagojas šoseju bija iespējama tikai vienvir­ziena satiksme, netika piegādāta elektriskā strāva, da­ļēji bija pārtraukti telefona sakari… Bet zeme, iedve­šot šausmas visai dzīvajai radībai, vēl arvien trīcēja un drebēja. No baismīgi uzpūtušās jūras dzīlēm, biedē­jot cilvēku sirdis, atskanēja dunoņa, līdzīga plēsīga zvēra rēkoņai…