SAKJO KOMACU - JAPĀNAS NOGRIMŠANA

— Vai mums nevajadzētu noklausīties zinātnieku viedokli par zemestrīcei»? ierosināja veselības aiz­sardzības ministrs. — Būtu interesanti dzirdēt, kādas ir viņu domas.

— Nekā jauna jūs neuzzināsit, — Zinātnes un teh­nikas pārvaldes priekšnieks nosmīnēja. — Pētījumi dabaszinātņu jomā atšķirībā no pētījumiem tehnikā pa­rasti ir maz rezultatīvi, lai gan mums tie izmaksā milzīgas summas. Ļoti reti var izdarīt precīzus secinā­jumus. Bet, ja arī būs tāds zinātnieks, kas sadūšosies un uzstāsies ar saviem secinājumiem, viņu uzskatīs par šarlatānu vai savādnieku. Meteoroloģijas pārvaldē strādā mans draugs. Bieži tiekos ar viņu un vairākkārt esmu mēģinājis pieskarties šim jautājumam, bet viņa atbildes allaž ir ļoti miglainas.

Zinātnes un tehnikas pārvaldes priekšniekam nesen bija apritējuši četrdesmit gadi. No visiem kabineta lo­cekļiem viņš bija vienīgais ar dabaszinātņu izglītību un piederēja pie jauna tipa politiskajiem darbiniekiem, tā saucamās kvazibirokrātijas, kas parādīja savas spējas kosmiskās tehnikas un atomenerģijas attīstī­šanā, citiem vārdiem izsakoties — lielajā zinātnē.

— Nav svarīgi… — premjers teica, lūkodamies uz lietu pārvaldnieka pusi. — Jāpaklausās, ko teiks seis- mologi. Bet parūpējieties, lai tas notiktu bez liela

trokšņa. Citādi avīžnieki atkal sacels jezgu. Noklausī­simies vairākus zinātniekus. Tūlīt sāciet atlasīt refe­rentus …

Pēkšņi istaba sašūpojās. No griestiem nobira pu­tekļi. Pēc brīža sekoja daudz spēcīgāks grūdiens. Sie­nas iečīkstējās, no tasītēm izlija tēja.

— Diezgan spēcīgi… — teica nobālušais trans­porta ministrs, cenzdamies piecelties no krēsla.

Trīcēšana norima tikpat pēkšņi, kā bija sākusies. Tikai tēja tasītēs vēl arvien drebēja un ūdens savādi burzguļoja puķu vāzē. No sienas nokrita vairāki ap­metuma gabali.

— Trīc un trīc… — sarūgtināts nopūtās veselības aizsardzības ministrs.

Visi nosmējās un reizē atviegloti ierunājās. Atska­nēja tāla dārdoņa, līdzīga lielgabala šāvienam, un tajā pašā brīdī kāds pieklauvēja pie durvīm. Konferenču zālē ienāca sekretārs un kaut ko pačukstēja lietu pār­valdniekam. Tas paraustīja plecus, viegli paklanījās un griezās pie visiem klātesošajiem:

— Nupat esot sācies Asamas izvirdums…

Šīs zemestrīces laikā Onodera atradās Hongo otrajā kvartālā, profesora Tadokoro privātās laboratorijas otrajā stāvā. Viņš gulēja uz veca dīvāna, no kura līda ārā salmi un atsperes. Atvēris acis, viņš kā pa sapņiem vēroja, kā griesti un putekļiem klātā dienasgaismas spuldze līgojās. Tikai, kad pārplīsa loga stikls un kaut kas nokraukšķēja dīvānā, viņš atģidās un atcerējās, kur atrodas, piecēlās no dīvāna un skaļi nožāvājās. Zemestrīce beidzās. Kāpņu telpā atskanēja soļi.

— Vai ugunsgrēks? — viņš jautāja jaunam puisim, kas skrēja pa gaiteni.

— Nē, laikam Asamas izvirdums.

Onodera skriešus devās līdzi puisim uz trešo stāvu un no turienes uz jumta. Vairāki cilvēki, turēdamies pie margām, rādīja uz ziemeļrietumiem un uzbudināti kaut ko sprieda. Horizonts nebija skaidri pārredzams, jo traucēja balstu šoseja, superaugsteeltņu komplekss pilsētas centrā un jau manāmi sakarsušais smogs. Va­rēja redzēt tikai brūnu dūmu strēli… «Laikam tā arī

ir…» «Nē, nevar būt!» «Tiem jābūt dūmiem no kāda dūmeņa.» «Vai tad iespējams no šejienes saskatīt Asarnu?» «Līdz tai taču vairāk nekā simt kilometru, pie tam gaiss tā piesārņots…» Klausoties šajās izkliedē­tajās sarunās, Onodera pamazām pilnīgi atmodās. Pirms saules lēkta viņš bija ieskrējis savās mājās Aojamā, atvedis šurp vajadzīgos dokumentus un tepat atlaidies uz pāris stundām līdz darba sākumam. Viņš paraudzījās pulkstenī. Bija jau pusdivpadsmit. Jāpie­zvana uz firmu. Viņš jau gan bija iesniedzis lūgumu piešķirt atvaļinājumu, bet tas sākās tikai ar rītdienu. Kāpnēs Onodera saskrējās ar profesoru Tadokoro. No­valkātā laboratorijas uzsvārcī, čībās, neskūts, sasarku­šām acīm un iekritušiem vaigiem vecais vīrs izskatījās ļoti nomocīts — pavisam ne tas cilvēks, kas pirms ne­dēļas brauca ar «Vadacumi».

— Asama? — profesors nomurmināja aizsmakušā balsī. — Nav nekas nopietns …

— Bet vakar Amagi un šodien… — Onodera at­meta ar roku. — Nu sāksies satraukums sabiedrībā.

— Nav ko uztraukties. Parunās un norimsies, — profesors cīnījās ar žāvām. Viņa iekaisušajās acīs pa­rādījās asaras. — Aizmirsis, tiklīdz beigsies drebinā- šana. Bet lietas būtība ir pavisam citur…

— Labi… — Onodera vēlreiz palūkojās pulkstenī. — Man jāiet. Aizgulējos, nokavēju darbu.

— Onodera-kun, — šoreiz profesors nespēja apval­dīt kārtējās žāvas. — Nesteidzies. Vai tu nevarētu kopā ar mani nokāpt lejā? Vēlos aprunāties. Tu tik saldi gulēji, ka negribējās modināt.

— Domāju, ka… — Onodera īsu brīdi apstājās kāpnēs. — Jā, varu. Ar rītdienu būšu atvaļinājumā, bet šodien man vēl jānodod lietas. Parādīšos pēcpusdienā uz pāris minūtēm, un tas būs viss. Kas par lietu?

— Tūlīt paskaidrošu. — Tadokoro pievērsās trok­šņojošajiem jaunajiem zinātniskajiem līdzstrādnie­kiem: — Paklausieties, cik ilgi var kvernēt bezdarbībā? Ķerieties jel pie darba! Vajadzīgi dokumenti ar datiem par Asamas izvirdumu.

— Es tomēr piezvanīšu pa telefonu, — Onodera teica un noskrēja lejup pa kāpnēm.

Profesora Tadokoro privātās laboratorijas centrālā daļa bija izvietota trīsstāvu ēkas pagrabtelpās un

pirmajā stāvā. Šajā divstāvu dzelzsbetona kastē bija ieslēgta viena mazāka kastīte — istaba ar dubult- sienām, kurā darbojās sevišķi mazs miniskaitļotājs ar integrālshēmām. Apkārt tam drūzmējās nekārtīgi sabī­dīti galdi un plaukti, uz kuriem kaudzēm mētājās at­vērtas un aizvērtas dokumentu mapes, kā arī rasējamie dēļi un dažādi mēraparāti. Knikšķēja veca tipa atmiņas ierīce, kas laiku pa laikam ar troksni izsvieda perforētu lenti.

Pie lielās pagrabtelpas griestiem gar trim sienām bija izveidota ar metāla pinumu apjozta galerija. Tajā aiz stikla un plastmasas šķērssienām atradās vairākas kabīnes, bāztin piebāztas ar telefoniem un citiem sa­karu aparātiem. Brīvo sienu aizņēma milzīga Japānas un tai tuvāko jūru karte, bet zem tās — caurspīdīga magnētiskās plastmasas pults ar daudzām krāsainām podziņām. Likās, ka visa šī trīsstāvu ēka, būvēta no stiegrotiem paneļiem, kas tagad vietumis jau bija sa­plaisājuši un pat sašķobījušies, turas kopā tikai tādēļ, ka cieši pieķērusies kastītei ar skaitļotāju. Šis nožēlo­jamais, novecojušais grausts vairāk būtu bijis piemē­rots kādai blēžu firmai, kas nododas mahinācijām ar nekustamiem īpašumiem, vai sīkieguldītāju kaktu bankai. Vārtos stāvēja nolietots autofurgons un aiz­vēsturiska vieglā mašīna.

Piezvanījis pa telefonu, Onodera nokāpa pagrabā. Tur bija patīkami vēsi — gaisa kondicionētāji darbo­jās nevainojami. Telpa bija tukša, laikam jau sācies pusdienu pārtraukums. Profesors Tadokoro viens pats sēdēja pie galda. Atbalstījis galvu rokās, viņš kaut ko murmināja pie sevis. Onodera piegāja viņam klāt. Ta­dokoro pacēla sasarkušās acis un palūkojās atnācējā kā svešiniekā.

— Ā, tas esi tu… — beidzot profesors ierunājās, it kā tikko atguvis saprašanu. — Jā, nupat zvanīja Jukinaga. Drīz būšot šeit. Kad pasacīju, ka tu esi pie manis, viņš izteica vēlēšanos tikties.