SAKJO KOMACU - JAPĀNAS NOGRIMŠANA

— Es visu sapratu, profesor. — Jukinaga gurdi pa­māja ar galvu. — Bet man šodien, vēlākais rīt, jādod atbilde. Vai varu cerēt, ka jūs būtu ar mieru pieda­līties?

— Es? — profesors izvalbīja acis. — Ha! Lai es tur ietu! Kas vēl nebūs! Manuprāt, piedalīsies tikai Taka- mine no Centra cīņai pret dabas katastrofām, Nodzue no Meteoroloģijas pārvaldes, Kimisima no Izglītības mi­nistrijas zemestrīču prognozēšanas zinātniskās pado­mes, Jamasiro no «T» universitātes un varbūt vēl Oidzumi no «K» universitātes …

— Apbrīnojami! Cik precīzi jūs uzminējāt! — Ju­kinaga nervozi norija siekalas. — Kā naglai uz galvas!

— Bet tu biji pārliecināts, ka es nekā nesajēdzu, vai ne? Ja valsts iestāde sadomājusi sapulcināt zināt­niekus, tātad cilvēkus no tai neizprotamas pasaules, tad šī iestāde izvēlēsies tieši tādus šīs pasaules pār­stāvjus. Varbūt vēl pieaicinās Nakagavaru no «Y» uni­versitātes, ja tikai Nodzue ieteiks viņa kandidatūru. Visi ir ievērojami, visi ar vārdu. Katrs savā ziņā talan­tīgs, katram savā nozarē izcili nopelni. Bet viņiem visiem ir šaurs redzesloks — ne soli ārpus savas nozares! Sa­vos spriedumos viņi būs ļoti piesardzīgi. It sevišķi snie­dzot paskaidrojumus kabineta locekļiem, kas ir galīgi diletanti zinātnes jautājumos. Tās ir sekas, kas radušās pēc ilgstošas uzturēšanās zinātnes pasaulē. Bet kas ir mūsu zinātnes pasaule? Tā pati birokrātiskā sistēma, valsts sistēmas precīza kopija. Zinātnieki allaž ir iegro­žoti, tādēļ gribot negribot viņiem jāiekļauj sava dar­bība noteiktajos ietvaros. Viņi ir iemācījušies izteikties stingri un atturīgi, jo uz augšu virzās tikai tas, kas «neizlec no rāmjiem»! Pie tā viņi paši pat nav vainīgi, bet tādi viņi ir. Un, ja kāds no viņiem kā īsts zināt­nieks uzdrošināsies pārkāpt novilktās robežas, viņu bārs, zākās, sitīs. Pretīgi runāt par tādām lietām. Bet pamazām viņi pie tā pierod. Tas kļūst par viņu otro dabu. Un palēnām viņi zaudē spējas radoši domāt pla­šos mērogos, aptvert visas zinātņu nozares. Viņi nīkst savos šaurajos ietvaros, zaudē vitālos spēkus un..,

— Tieši tādēļ, profesor, es lūdzu jūs piedalīties!… — Jukinaga pārtrauca runātāju. — Jūs pastāstīsit par saviem tagadējiem pētījumiem …

— Par tagadējiem pētījumiem? — profesors ieklie­dzās, pielēcis no krēsla. — Par maniem tagadējiem pētījumiem? Stāstīt par tiem? Kāda tam jēga? Lai mani atkal nosauktu par prātu zaudējušu un padarītu par izsmieklu? Man vēl arvien nav precīzu datu. Es izmi­sīgi cīnos, lai tos iegūtu. Kāda jēga kaut ko stāstīt pašreizējā stadijā, kad pašam viss liekas miglā tīts un neskaidrs? Ja ar viņiem dalīšos savos minējumos, tie izraisīs sabiedrībā tikai lielu satraukumu. Mani izslu­dinās par vājprātīgo, kas lolo trakulīgas idejas. Man pietiek! Un vel viena lieta. Mana klātbūtne izslēgtu (Inžu citu zinātnieku piedalīšanos. Atteiktos gan No­dzue, gan Jarnasiro. Viņi uzskata, ka esmu šarlatāns, kuru pat kauns saukt par zinātnieku. Saņemu naudu no aizdomīgas reliģiskas draudzes. Arī žaketes man nav labi pašūtas. Neprotu, kā nākas, sasiet kaklasaiti. Reizēm staigāju neskuvies. Klaigāju. Oficiālās sapulcēs varu jebkuru nolamāt. Netupu savas šaurās speciali­tātes ietvaros. Piesargies, manas kandidatūras ieteik­šana nenāks tev par labu. Padomā par savu nākotni. Arī tavs draugs var ciest, zaudēs autoritāti. Nē, es ne­piedalīšos! Neparko!

— Ko tur bažīties par manu nākotni? — Jukinaga pacietīgi iebilda. — Vai jums vajadzētu pievērst uzma­nību tam, kādi vēji pūš zinātnieku aprindās? Jūs taču, kā pats tikko teicāt, jau sen esat izpratis šīs lietas. Kā­dos nolūkos jūs nodarbojaties ar tagadējiem pētīju­miem? Un vai jums pašam neliekas, ka tik kategoriska atteikšanās nemaz neizskatās pēc jums, skolotāj? Runa taču ir par Japānai ārkārtīgi svarīgu …

— Japāna… Japānai?… — profesora seja pēkšņi savilkās krunkās, un likās, ka viņš tūdaļ sāks raudāt. — Japāna … Man vienalga, kas notiek ar šo valsti! Juki- naga-kun, man ir Zemeslode… Miljardu gadu ritumā tā no okeāna un atmosfēras radījusi daudzas jo dau­dzas dzīvas būtnes, beidzot izveidojusi cilvēku, un, lai gan šis radījums izpostījis pats savas mātes virsmu, tā turpina veidot likteni, savu vēsturi. Tāda, lūk, ir mana lielā Zvaigzne, lai gan Visuma mērogos niecīgāka par smilšu graudiņu. Mana Zemeslode ir izveidojusi sauszemi un kalnus, ietinusies atmosfērā, uzvilkusi ledus tērpu un piepildījusi sevi ar brīnumainiem noslē­pumiem, kurus cilvēks vēl arvien nav atklājis. Mana sirds apskauj šo Zemeslodi, Jukinaga-kun! Varbūt iz- sakos dīvaini? Šī siltā, mitrā, virsotnes augšup slejošā un dzelmju dziļumos krītošā planēta. Ietērpusies val­ganajā atmosfērā, tā pratusi nosargāt maigo virsmu no Visuma, kas bāztin piebāzts ar ledainu vakuumu, radiāciju un bezgalīgu tumsu… Neiedomājami ilgi audzējusi augsni, zaļus kokus, visādus kukainīšus… Vienīgā planēta visā Saules sistēmā, kas varējusi savās miesās iznēsāt bērnu. Zemeslode dažubrīd ir ļaunprā­tīga. Bet nav nekādas sevišķas jēgas cīnīties pret to. Man ir Zemeslode. Un, lai kas arī notiktu ar šo pašu Japānu, ar šīm nieka saliņām, kas izstiepušās kā stri- ķītī…

— Bet, profesor, jūs taču esat japānis… — Juki­naga klusi teica. — Tikpat spēcīgi, kā jūs mīlat zemes­lodi, tāpat kā jūs uzskatāt zemeslodi par mīlīgu pla­nētu, jūs mīlat, tikai slepeni, arī Japānu. Ja tas nav tā, tad sakiet, kāpēc jūs neesat nosūtījis visus savāktos datus Pasaules okeāna draudzei? Un kādēļ jūs neko nepublicējat, klusējat par savām hipotēzēm, izvairāties no avīžniekiem, nedēļas žurnālu skribentiem un visā­diem citādiem sensāciju un skandālu mīļotājiem?

— Pagaidi! — profesors strupi pārtrauca Jukinagu.

— No kurienes tev zināms, ka es slēpju datus no tiem, kas mani atbalsta?

— To es teicu uz labu laimi, profesor. Esmu, pro­tams, vainīgs. Gribēju noķert uz mušpapīra, — Juki­naga nodūra acis, bet tad paraudzījās uz profesoru.

— Man allaž likās savādi… Man nekad negadījās ieska­tīties ziņojumos, ko publicē Pasaules okeāna draudze, jo jūs pats man visu atstāstījāt. Bet nesen uzmetu acis vienam tādam izdevumam. Tajā bija kaut kas nejēdzīgs. Jūsu brīnišķīgā angļu valoda tur bija pārsteidzoši bāla. Pie tam jūs sniedzāt ziņas par biopasauli un koraļļiem jūras dibenā, tas ir, tādus datus, kas šodien nemaz jūs neinteresē. Bet mājiena par kaut ko draudošu, ko es jutu jūsu nostāstos, tajā ziņojumā nemaz nebija. Es pārlasīju visu vēlreiz un sapratu, ka jūs esat daudz centies, lai uzrakstītu ziņojumu ar vislielāko piesar­dzību. Protams, ja pieņem, ka lasītājs kaut ko zina, tad viss var izskatīties citādā gaismā, bet, ja nekas nav zināms, tad neko nevar nojaust. Jā, jūs papūlējāties. Pat speciāli novērsāt uzmanību …

— Nu jā. Atceros, tu stāstīji, ka vēl vidusskolā esot izlasījis oriģinālā visus Šekspīra kopotos rakstus… — profesors Tadokoro pakratīja galvu. — Biju piemirsis par tavām spējām angļu valodā …

— Tātad, profesor, sirds dziļumos jūs tomēr raizē­jaties par Japānas likteni, vai ne? — Jukinaga uzstāja. — Jūs taču gribat noslēpt no citām valstīm un arī no Pasaules okeāna draudzes centra kaut ko īpašu, kas attiecas tikai uz Japānu. Vai nav tiesa?

— Ko tu zini par Pasaules okeāna draudzi? — pro­fesors urķīgi jautāja.

— Gandrīz neko… — Jukinaga teica. — Runā, ka tās centrs atrodoties kaut kur Grieķijā. Bet filiāles katrā valsti laikam ir pietiekami patstāvīgas? Organizācija ārkārtīgi bagāta, bet ļoti amatieriska …