SAKJO KOMACU - JAPĀNAS NOGRIMŠANA

— Es vēl nezinu, kas var notikt. Un man gandrīz nav pamatojuma… — profesors Tadokoro mierīgi teica. — Bet Jamasiro-san, jums, mums visiem jāskatās uz lietas būtību daudz plašāk, visas ģeofizikas mērogos, pareizāk sakot, tādos mērogos, kas aptver visas zinī­bas par zemeslodi. It sevišķi tas attiecas uz jūras di­benu. Mūsu iespējas tā novērošanai ir ļoti trūcīgas, bet mums vajadzētu pievērst tam daudz lielāku uzma­nību. Jo tur sākas kaut kas ļoti nopietns, lai gan es pats nezinu, kas tieši. Lai izprastu Japānas arhipelāga turpmāko kustēšanos, mūsu uzmanība jākoncentrē uz okeāna dibenu. Gribu vēl piebilst, ka nav izslēgta parā­dība, kādu mēs vēl neesam vērojuši, tāda pārvērtība, kas vēl nekad nav notikusi uz Zemes.

— To var sacīt par jebkuru jaunu parādību, — teica profesors Jamasiro, vel joprojām neraudzīdamies uz Tadokoro. - Bet maz ticams, ka arī šāds vēl nekad nenovērots process varētu sākties bez jebkādām iepriek­šējām pazīmēm.

— Iespējams, ka tas izpaužas dažādās mums labi pazīstamās parādībās, kas notiek mums apkārt gandrīz vai katru dienu. Mēs vienkārši nepievēršam uzmanību, jo uzskatām, ka tās jau sen izpētītas. Kaut ko palaižam garām… — profesors Tadokoro iebāza piezīmju grā­matiņu kabatā. — Ir vēl viena problēma. Kaut gan jūs atkal teiksit, ka tas ir mans kārtējais izdomājums. Mēs parasti neņemam vērā evolūcijas procesu, kas ir tek­tonisko izmaiņu pamatā. Kalnu veidošanās cikli kļūst īsāki līdz ar Zemes ģeoloģiskā vecuma pieaugšanu, bet izmaiņu krasuma pakāpe acīmredzot kļūst lielāka. Tiesa, šai sakarībā ir arī citādi, atšķirīgi viedokļi. Bet pēdējo miljonu gadu ritumā norisinās akcelerācija tek­tonisko izmaiņu evolūcijā. Tāpat kā tas notiek ar evo­lūciju dzīvnieku pasaulē. Ja, piemēram, rit sāktos tek­tonisko izmaiņu lūzuma fāze, neviens neapgalvotu, ka nevar notikt tādas parādības, kādas mēs pat iedomāties nevaram. Nav izslēgts, ka atgadās kaut kas tāds, ko nevar paredzēt, pamatojoties uz mūsu tagadējiem novē­rojumiem un no seniem laikiem uzkrāto pieredzi.

Zinātnisko novērojumu vēsture ir vēl pārāk īsa… At­ļausit atvadīties … Man šonakt darbs līdz rītausmai…

Izteicis visu, ko gribēja, profesors Tadokoro piecē­lās un ātri izgāja no istabas.

— Kā vienmēr, — izmeta kāds zinātnieks. — Sapūš miglu, maldina visus …

— Neņemiet viņam ļaunā, — profesors Jamasiro uzsmaidīja. — Viņa vārdos ir zināma taisnība. Vienīgi viņš tver pārāk plaši. Tik plaši un tik tālu, ka tā jau vairs nav ne šīsdienas, ne rītdienas problēma. Piemē­ram, apgalvojums, ka tuvākajā nākotnē zeme un debess apmainīsies vietām, nebūs nedz pareizs, nedz kļūdains, jo mēs par tādu varbūtību nezinām pat tik daudz, cik melns aiz naga, un pie tam jēdziens «tuvākā nākotne» ir ārkārtīgi relatīvs un stiepjams.

— Piedodiet, vai viņš ir paziņa kādam no klāteso­šajiem? — īgni jautāja Centra cīņai pret dabas kata­strofām vadītājs. — Viņš taču ir diezgan ievērojama persona.

— Nē, mēs visi tiekamies ar viņu pirmo reizi, — lietu pārvaldnieks pasteidzās atbildēt. — Esmu dzir­dējis, ka viņš ir plaši pazīstams ārzemēs, it sevišķi Amerikā.

— Vai jums zināms, ko viņš darījis Amerikā? — pro­fesors Oidzumi painteresējās. — Jūras karaflotes uzde­vumā Klusā okeāna dibenā plašā mērogā pētījis gai- jotus — ir tādi vulkāni jūras dibenā. ASV flotei bija nodoms izmantot šos gaijotus par orientieriem un ko­dolraķešu bāzēm …

Sajā brīdī durvis atvērās un ienāca profesors Ta­dokoro. Profesors Oidzumi apklusa kā aizrijies.

— Aizmirsu pildspalvu… — Tadokoro nomurmi­nāja un, paņēmis no galda resnu «Mont Blanc», devās atpakaļ.

— Profesor Tadokoro! … — viņu pēkšņi uzrunāja premjerministrs. — Jūs teicāt, ka man kā valstsvīram jābūt uz kaut ko sagatavotam. Atļausit jautāt, tieši uz ko? Kāda mēroga parādībām man jāsagatavojas?

— Es jau teicu, ka vēl nevaru pasacīt nekā no­teikta, — profesors Tadokoro paraustīja plecus. — Bet man liekas, nav izslēdzama pat tāda varbūtība kā Japānas sagrūšana. Var notikt arī tā, ka Japānas salas vienkārši pavisam pazūd…

Istabā atskanēja sīki smiekliņi. Izteikti neapmieri­nāts ar sevi, profesors Tadokoro izgāja.

Pēc tikšanās ar zinātniekiem viens no premjermi­nistra kancelejas sekretāriem, izbraucis savu automa­šīnu no apakšzemes stāvvietas un apturējis to pie zālāja malas, ieslēdza tālsakaru radiotelefonu un pie­zvanīja uz ārpilsētu. Klausulē atskanēja vecīga balss.

— Beigusies… — sekretārs ziņoja. — Kā jau bija gaidāms, nekas noteikts netika izteikts. Atļausit pazi­ņot galvenos momentus.

Sekretārs nolasīja piezīmes par apspriedes gaitu.

— Bija gan viens savāds zinātnieks, kas sarunāja dīvainas lietas. Viņu sauc Tadokoro… Teica, ka Ja­pāna vienkārši nogrims… Jā, Tadokoro Jūsuke… Tieši tā … Jūs viņu labi pazīstat?… Jā, klausos… — sekretārs mazliet sarauca uzacis. — Saprotu. Ja var tūlīt, tad es momentā braucu …

Nolicis klausuli, sekretārs nopūtās un uzmeta acis pulkstenim uz mērpaneļa. Bija vienpadsmit un trīs­desmit piecas minūtes.

— Satrauc? — sekretārs murmināja tumšajā auto­mašīnā. — Kas viņu satrauc?

Ieslēdzis dzinēju, viņš piezvanīja vēlreiz.

— Tas esmu es. Pa ceļam iegriezīšos Cigasaki, tā­dēļ mājās būšu vēlu. Liecies uz auss.

Viņš brauca zem Tokijas tveicīgās nakts debesīm, kurās nemirdzēja neviena zvaigznīte un tumsā slēpās Jojogi birzs un stadions. Šeit naktīs allaž mēdza sa­tikties iemīlējušies. Apgaismojis ar starmešiem vairākus pārīšus, viņš uzspieda uz akseleratora.

Aizritēja vairākas dienas.

Tokija joprojām vārījās trīsdesmit piecu grādu peklē. Cilvēki staigāja iedeguši gluži melni un novārguši. Kopš Sjonanas jūras krasta nobrukuma un izvirduma Idzu rajonā pilsētnieki baidījās izbraukt piepilsētas zonā. Glābjoties no tveices un alkstot pēc jūras ūdens vēsuma, ļaudis masveidīgi devās uz Čibas prefektūru un tālāk uz Kansaja apgabalu, Kjūsjū salu, uz ziemeļ­austrumiem, pat uz Hokaido salu. Vilcieni un lidma­šīnas bija stāvgrūdām pilnas, automašīnas plūda pa šosejām nepārtrauktā straumē. Amagi, izvirdis daudz magmas, nomierinājās, lai gan vēl joprojām kūpēja, bet Asama laiku pa laikam atkārtoja nelielus izvirdu­mus. Zemestrīces nerimās, ik dienu notika pieci seši diezgan jūtami grūdieni. Vecās mājas sasvērās, sienās parādījās plaisas, no jumtiem bira dakstiņi. Visu pre­fektūru pilsētās un ciematos steidzīgi tika uzskaitītas novecojušās un līdz ar to bīstamās ēkas. Bet tuvākajai desmitgadei ieplānoto projektu, kas paredzēja visas valsts mērogā paātrinātos tempos kāpināt celtņu seis­misko un ugunsizturību, vēl arvien apsprieda Celtnie­cības ministrijā.

Smacīgās tveices nomocīti, cilvēki vairs neievēroja zemestrīces. Uztvere notrulinās, ja zini, ka tevi ik brīdi var sašūpot, lai kur tu arī būtu — uz ielas, tējnīcā, mājās. Sevišķi spilgti tas izpaudās Tokijā. Tur pilsēt­nieki bija tiktāl pieraduši pie zemes līgošanās, ka bie­žās zemestrīces tika uzskatītas gandrīz vai par normālu parādību. Un tomēr ziņojumi, ka visā valstī, no Kjūsjū dienvidiem līdz Ilokaido ziemeļiem, nepārtraukti notiek sīkas un vidējas zemestrīces, krita uz nerviem. Nemieru izraisīja ari ūdens temperatūras celšanās Asinoko ezerā Hakonē kalnos. Rezultātā zivis uzpeldēja ar vēderiem uz augšu. Apziņas dziļumos cēlās neizprotams satrau­kums un bažas. Reizēm cilvēki sāka skraidīt un šau­dīties apkārt, it kā viņus kāds vajātu. Salīdzinot ar pagājušā gada augustu, stipri bija pieaudzis auto­katastrofu skaits. Visi bija kļuvuši apbrīnojami ātri sakaitināmi. Bieži notika strīdi, kautiņi, slepkavības. Bija zudusi interese par profesionālo beisbolu un hipo­dromiem. Neparastā daudzumā slīka atpūtnieki. Lietus gāzes bija nopostījušas rīsa laukus Sikoku salas Tosas apgabalā, lai gan, pēc iepriekšējiem aprēķiniem, visā Ja­pānā bija gaidāma bagātīga raža. Dienvidu rajoniem tuvojās taifūni Nr. 17 un Nr. 18. Piejūras kūrvietā tika apcietināta grupa pusaudžu un jauniešu, kas, sašņau- kušies LSD, bija noslepkavojuši cilvēku.