SAKJO KOMACU - JAPĀNAS NOGRIMŠANA

— Lieliska laboratorija, — Onodera uzslavēja.

— No ārienes gan nav izskatīga …

— Tās iekārtošanai iztērēti gandrīz pieci simti mil­jonu jenu, — paskaidroja Jukinaga. — Bet cik vēl ne­izmaksā tās uzturēšana. Jūs taču zināt, ar kādu ener­ģiju strādā profesors. Lai kā taupītu, naudas nepietiks, jo skolotājam ļoti plašs vēriens. Pie tam visu laiku ceļas cenas, arī zinātnieku darba algas tiek paaug­stinātas …

— Kur profesors ņem tādus līdzekļus? — Onodera vaicāja. Viņš jau sen bija domājis par šo jautājumu.

— No Pasaules okeāna draudzes, — Jukinaga at­bildēja. — Tā ir jauna reliģija, kas izplatījusies pa visu zemeslodi. Veikli izgudrots, vai ne? Saules kults un dzīvnieku kults ir zināmi no seniem laikiem, bet pa­sludināt okeānu par pielūgšanas objektu — tas ir gluži jauns gājiens! Šīs draudzes locekļi ir dažādu tautību cilvēki no zvejniekiem līdz kuģu īpašniekiem, vārdu sakot, visi, kam ir kāds sakars ar jūru. Daudzās valstīs esot filiāles. Sakari visā pasaulē. Runā, ka organizā­cijas centrs atrodoties Grieķijā un ka to atbalstot Ona* sis. Ļoti naudīga baznīca.

— Jaunradusies reliģija mecenāta lomā… — To gan Onodera nebija gaidījis. Pasaules okeāna kults? Tādā gadījumā arī viņa firmai varbūt ir kādi sakari ar šo draudzi?

— Mūsu profesors ir nevaldāms, — Jukinaga tur­pināja. — Viņš ir ne tik daudz ārpus zinātnes, kā ārpus likuma un tradīcijām stāvošs. Ja zinātnes labad būs kaut kas vajadzīgs, viņš izmakšķerēs naudu no paša nelabā un pacentīsies nostrādāt tā, lai pats neuzķertos uz velna makšķeres. Tā ir viņa pārliecība. Tādēļ Japā­nas zinātnieku aprindās viņš nav pieņemams…

Kāpņu augšgalā parādījās profesors Tadokoro. La­bajā rokā viņš turēja norasojušu tējkannu, bet krei­sajā — paplāti ar apgāztām tasītēm.

— Jukinagas kungs, kādās attiecībās jūs esat ar profesoru? — Onodera klusi jautāja.

— Senāk, kad viņš bija mūsu universitātes ārštata profesors, neilgu laiku apmeklēju viņa lekcijas. Tas ir viss. Es bieži tikos ar viņu ēdnīcā blakus kopmītnei. Profesors dzīvoja tās tuvumā. Man viņš ļoti patīk. Plašs redzesloks un ģeniāla pieeja problēmu risināšanā. Runā, ka agrāk šāda tipa zinātnieki neesot bijuši ne­kāds retums. Bet mūsu laikos ne tikai retums, tādu vis­pār vairs nav. Tagadējie vairāk atgādina kalpotājus un birokrātus.

— No kuras viņš puses?

— Par ko jūs te čukstaties? — Profesors jau bija nokāpis pa kāpnēm lejā. — Droši vien mani aprunājat?

— Tieši otrādi, slavējam!

— Pietiks. Ja to saka Onodera, tad es ticu. Tu esi godīgs cilvēks. Jukinaga, ko tu ēdīsi? Rīsus ar dār­zeņiem? Rīsus ar ceptu zivi? Rīsus ar vistas gaļu un olām? Vai varbūt kaut ko no eiropiešu ēdieniem?

— Man vienalga, — Jukinaga atbildēja. — Es ar jums gribēju …

— Tu vispirms izlem, ko ēdīsi. Un tu, Onodera-kun?

— Rīsus ar vistas gaļu un olām, — Onodera teica.

— Nu tad man arī to pašu, — Jukinaga iesmējās. — Es ar jums gribēju runāt zem četrām acīm…

Tadokoro, neklausoties viņā, grozīja telefona disku. Profesors pasūtīja divas porcijas rīsu ar vistas gaļu un olām un divas porcijas rīsu ar ceptu zivi, paņurdēja klausulē, ka ēdienos allaž maz mērces, un piekodināja, lai tās būtu pieliets vairāk.

Onodera, klausoties profesora dobjajā balsī, neuzkrī­toši, it kā apskatot aparatūru, atvirzījās no Jukinagas.

— Onodera-kun! — atskanēja Tadokoro balss. — Panāc šurp! Jukinaga, viņš ir uzticams cilvēks. Es tikko lūdzu viņa palīdzību, un viņš apsolīja, protams, iespēju robežās.

— Jā, bet…

— Es vēlreiz saku — uzticams. Vai tu neesi to izpratis pēc mūsu kopīgā brauciena? Viņš pazīst dabu, pazīst jūru. Viņa sirds ir pavērsta pret Lielo pasauli. Un tādi puiši, zinot par visādu mahināciju un intrigu esamību, paši tajās nepiedalās.

Onoderu aizkustināja profesora teiktie vārdi. Viņš pat nosarka. «Bet kāpēc tādu talantīgu cilvēku neat­zīst zinātniskajās aprindās?» Onodera prātoja. «Varbūt tādēļ, ka viņš pārāk dziļi un asi ielūkojas cilvēku dvē­selēs?»

— Es jūs sapratu, profesor… — Jukinaga sacīja, mazliet apmulsis. — Onodera-kun, tu neļaunojies uz mani.

— Atkal nieku melšana. Vai tu tiešām nevari ap­jēgt, ka viņš absolūti nav spējīgs apvainoties par tā­dām lietām?

«Jā, viņš visu atklāti runā, ko domā. Nez, vai viņš ar visiem tā, jeb tikai ar tiem, kam uzticas…» Ono­dera atkal iegrima pārdomās.

— Skolotāj, jūs kā vienmēr esat strikts… — Juki­naga ierunājās. — Es pateikšu ļoti īsi. Man pirms brīža piezvanīja bijušais kursa biedrs, tagad viņš strādā par sekretāru premjerministra kancelejā.

— Premjerministra kancelejā? — profesors Tado­koro sarauca uzacis. — Ierēdnis?

— Jā. Ministru kabineta locekļi grib neoficiāli no­klausīties zinātnieku domas par pēdējā laikā bieži no­tiekošajām zemestrīcēm. Tādēļ viņš lūdza mani palīdzēt izvēlēties apspriedes dalībniekus.

— Viņš pilnīgi uzticēja tev šo izvēli?

— Domāju, ka nē. Galīgo lēmumu droši vien pie­ņems premjerministra kancelejas pārvaldnieks. Man lie­kas, ka šajā jautājumā viņi griezušies ne tikai pie manis.

— īsti ierēdnieciski! — profesors asi izgrūda. — Viņi absolūti neuzticas cilvēkiem. Nedz zinātniekiem, nedz tautai. Netic nevienam. Melš, ka vēloties piesais­tīt visus izcilākos prātus, bet pašiem nav ne novēro­šanas spēju, ne nojautas, lai tādus prātus saskatītu. Viņu galvas aizņemtas tikai ar vienu domu — kā labāk saglabāt spēku līdzsvaru, lai tikai spētu izvairīties no briesmām. Viņi nekad neriskē un tādēļ nespēj paredzēt, kas notiks nākotnē. Zaļknābji un neprašas! Izmanto valsts iestādes varu, lai noliktu uz svariem prātniekus. Nepinies ar tiem ierēdņiem!

— Bet, profesor, es taču arī esmu valsts kalpo­tājs. — Jukinaga iesmējās. — Skolotāj, man liekas, ka jūs nepavisam neizprotat ierēdņu pamatprincipu. Tos plusus, ko sabiedrībai dod viņu reālisms, prasme risināt pašreizējā momenta problēmas, organizētība. Arī pašas valsts iestādes nav nekas cits kā stingra sistēma, kas sadala vienam cilvēkam pārak smago atbildību, kuru prasa sabiedrības, šī milzīgā organisma, vadī­šana. Pati sabiedrība ir organizēta valstī, kurā sa- vukārt viena kamolā satītas daudzas jo daudzas sa­režģītas un samezglotas sistēmas. Ierēdņi ir cilvēki, kas visvairāk piemēroti tam, lai veidotu stabilu organizā­ciju, ko sauc par valsti. Politisko darbinieku organiza­toriskais princips ir pamatots uz cilvēku jūtām, pirmkārt, uz pienākuma apziņu un brīvprātīgu, bet katrā ziņā obli­gātu pakļaušanos augstākstāvošajiem. Tā, lūk, iznāk, ka šis princips cieši savijas ar spēku līdzsvara principu, kas ir lielā cieņā ierēdņu vidū. Birokrātiska domāšana at­tīstās, absolūti izvairoties no riska, saglabājot izvēles iespējas un ieturot spēku līdzsvaru nulles līmenī. Citiem vārdiem sakot, ierēdņi ir tā cilvēku cilts, kas visvairāk piemērota un noderīga organizētai sistēmai.

— Tik daudz es pats saprotu! — profesors negai­dīti viegli piekrita. — Ja visiem šiem ierēdņiem pēkšņi parādītos radošas spējas, tad mūsu pasaulē, kur untu­maini un nikni sakrustojušās savstarpēji pretējas inte­reses, noteiktas jomas nonāktu pilnīgā sabrukumā — tas man arī labi zināms. Bet, ja cilvēks ir izsities uz augšu, vāroties šīs milzīgās organizācijas sulā, un šī organizācija pati ir izveidojusies uz fantastiska apmēra daudzu gadsimtu uzkrājumiem, tad šāds cilvēks bieži jo bieži zaudē cilvēcisku seju. Protams, reizēm starp tādiem ļaudīm gadās arī izcilas personas, bet man arī tās nešķiet simpātiskas kā cilvēki. Sevišķi nepatīk cen­trālā aparāta augstākā ranga ierēdņi. No ierindas cil­vēkiem viņi atšķiras ar to, ka uzskata sevi par visgud­rākajiem un visizcilākajiem. Pie tam ir pārliecināti, ka viņu izcilību nosaka viņu amats šajā iestādē. Viņi nav spējīgi kontaktēties ar citiem kā visi pārējie. Viņiem tādi jēdzieni kā vienkāršs cilvēks, daba…