SAKJO KOMACU - JAPĀNAS NOGRIMŠANA

— Vai tad par zemestrīci un izvirdumu nebija ne­kādu prognožu un brīdinājumu? — aizsmakušā balsī jautāja premjerministrs, kas bija tikko atgriezies no ār­zemju brauciena un izskatījās ļoti noguris. — Dabas katastrofu prognozēšanas problēmas jau sen tiek pētī­tas, un tam tiek atvēlēti pietiekoši lieli līdzekļi no valsts budžeta ..,

— Ēsmu dzirdējis no zinātniekiem, ka tuvāko piecu, desmit gadu laikā vēl nebūs iespējams prognozēt zemestrīces. Izvirdumi gan ir cita lieta… — atbildēja gados visjaunākais ministru kabineta loceklis, Zinātnes un tehnikas pārvaldes priekšnieks. — Pašreiz nav zinātniski pamatoti pat zemestrīču cēloņi. Tādēļ es do­māju, ka nav tik vienkārši saskatīt gaidāmās zemes­trīces pazīmes kādā noteiktā rajonā, it sevišķi pēdējā laikā, kad trīc pārāk bieži.

— Kaut ko tamlīdzīgu gadījies dzirdēt Meteorolo­ģijas pārvaldē… — piebilda Vietējās pašpārvaldes ministrs. — Iespējams, ka arī šoreiz bijušas kaut kādas pazīmes, bet uz kopēja signālu fona pēc tām grūti ko spriest. Vērojams kaut kas līdzīgs radiotraucējumiem, bet ej nu sazini, kas aiz tiem slēpjas. Uz nepārtrauktu sīku zemestrīču fona tāpat ļoti grūti noteikt, kurš «tinkšķis» uzskatāms par lielas zemestrīces pazīmi.

— Tātad superjaunās maģistrālās līnijas izbūve at­kal aizkavēsies? — taujāja tirdzniecības un rūpniecības ministrs.

— Valsts dzelzceļa direktors sūdzējās: sākumā speciālisti uzskatījuši, ka zemestrīces netraucēs būv­darbus, bet tad cita pēc citas tika atklātas grunts no­bīdes celtniecībai paredzētajos iecirkņos. Tā kā ikreiz nepieciešami jauni ģeodēziski mērījumi, būvdarbu uz­ņēmēji saceļ nepanesamu kņadu… — skaidroja ve­čuks, transporta ministrs. — Kustības drošība uz jau­nās maģistrāles arī ir apdraudēta. Plānotie celtniecības termiņi netiks ievēroti. Vārdu sakot, gan valsts, gan privātajiem dzelzceļiem radīsies krietns deficīts.

— Pat neņemot vērā plūdus lietus sezonā, mums šogad jau trešo reizi jāpielieto «Likums par palīdzības sniegšanu sakarā ar dabas katastrofām», — ar skābu sejas izteiksmi paziņoja finansu ministrs. — Ja tā tas turpināsies tālāk, būs nepieciešami papildasignējumi valsts budžetā. Arī nākošajā gadā finansiālais stāvok­lis nebūs labāks.

— Turpmāk acīmredzot vajadzēs plānot lielākas summas tādos pantos kā zemestrīces un dabas kata­strofas, — slaukot briļļu stiklus, ierunājās celtniecības ministrs. — Ar katru gadu zaudējumi kļūst lielāki. Prese, radio un televīzija, protams, sacels lielu troksni, bazūnēs, ka «tīšām plānojam dabas katastrofas».

Uz īsu brīdi iestājās klusums. Celtniecības ministra vārdi vēl vairāk uzkurināja nemieru, ko katrs kabineta loceklis neskaidri sajuta savas sirds dziļumos. Japāna vēl arvien turpināja izstrādāt pilsētu, rajonu un rūp­niecības zonu celtniecības un rekonstrukcijas ilgter­miņa plānus un projektus, it kā tās šaurajā teritorijā būtu iespējams izvērst daudzkārtainu celtniecību, slejot vienu kārtu otrai virsū. Tāds jau bija, piemēram, trans­porta līdzekļu kustības superpaātrināšanas septiņ­gadu plāns, sakaru un informācijas tikla izveidošanas piecgadu plāns, lauksaimniecības pārkārtošanas piecpa­dsmit gadu plāns, automatizētās pārvaldes un kontro­les sistēmas ieviešanas astoņgadu plāns, valsts teritori­ālā sadalījuma pārveidošanas desmitgadu plāns, sociā­lās nodrošināšanas plāns, jauno dzīvojamo namu celtniecības piecgadu plāns… Gada laikā ekonomis­kais pieaugums formāli sasniedza astoņus komā četrus procentus, un, lai arī, salīdzinot ar iepriekšējiem ga­diem, tas faktiski bija noslīdējis līdz seši komā diviem procentiem, tomēr pēc starptautiskām mērauklām pie­augums vēl arvien bija augsts un tautas reālie ienā­kumi pamazām pieauga līdz ar ekonomikas mērogu at­tīstību. Gandrīz visiem plāniem bija skaidras realizāci­jas perspektīvas. Bet pēdējos gados visas ministrijas un pārvaldes savos budžetos maz paredzēja dabas kata­strofu varbūtību, it sevišķi tādēļ, ka aizritējušajos gados tās praktiski nebija ietekmējušas plānu izpildi. Pat tādās tautas saimniecības nozarēs, kas parasti vis­vairāk cieš no dabas katastrofām, tās netika ņemtas vērā, jo zaudējumi nepārsniedza daudzu gadu vidējo līmeni.

Bet šogad …

Jaunajā gadā bija pagājuši tikai četri mēneši, bet pār visiem plāniem jau gūlās kaut kādu netveramu draudu tumšā ēna.

Ja katru pasākumu izskatītu atsevišķi, tad liktos, ka nekas nopietns nenotiek. Šajā taifūnu un zemestrīču apvidū, kur var gan nolīt spēcīgas lietusgāzes, gan uz­krist dziļi sniegi, šajā nelielajā, juceklīgajā zemē cīņa ar dabas katastrofām bija pierasta lieta. Pat tādos gadījumos, kad nelaimes sekoja cita citai, atjaunošanas darbi tika veikti ātri un enerģiski. Japāņu tautai piemīt vēstures gaitā izveidojies optimisms — no ārzem­nieku viedokļa varbūt pat ļoti savāds —, kas dod tai spēku ne tikai pārvarēt katru kārtēju liela mēroga ne­laimi, bet arī pēc katras tādas katastrofas iet vēl tālāk uz priekšu pa progresa ceļu. Šajā zemē, kur nav no­slieces pieļaut radikālu sadursmi starp jauno un veco, dabas katastrofas tiek uzskatītas par debesu gribas iz­pausmi noslaucīt no zemes virsas visu, kas kļuvis par piedauzības akmeni un traucē cilvēkiem normāli dzīvi virzīt tālāk, bet ko viņi paši saviem spēkiem nav spē­juši novākt.

Arī politiskos jautājumos šajā valstī, liekas, balstī­jās ne tik daudz uz prāta stingri loģiskajām koncepci­jām, cik uz perifēriskās nervu sistēmas signālu asumu. Japānā ar tās iedzīvotāju blīvo koncentrāciju no seniem laikiem pastāv tradīcija izmantot stihiskās nelaimes. Neviens, protams, to nedara apzināti, bet, spriežot pēc rezultātiem, tā iznāk. Taču pašreizējos notikumos jau­tās kas cits. Ja katrā atsevišķā gadījumā nebija nekā principiāli jauna, tad visas parādības kopumā slēpa sevī vēl nepazītu šausmu perspektīvu. Varbūt ne visi kabineta locekļi to manīja. Bet daļa no viņiem skaidri juta stindzinošo elpu, kas dvesa no šī nezināmā.

— Patlaban galvenā problēma ir nemiers, kas pār­ņēmis ļaužu prātus… — premjers ierunājās un pēkšņi apklusa. Viņa skatienu saistīja tasīte uz galda. Uz at­dzisušās tējas līmeņa, kurā atspoguļojās caur logu krītošie spilgtie saules stari, virmoja sīki vilnīši.

— Cik ilgi vēl turpināsies šīs zemestrīces? — prem­jers pēkšņi mainīja balss toni. — Tas ir, es gribēju teikt, vai pēdējā laikā visā valstī zemestrīces nenotiek pārāk bieži…

— Statistiski pierādīts, ka vasarā zemestrīču vairāk nekā ziemā, — piebilda pašpārvaldes ministrs.

— Bet izvirdumu skaits arī liels… — premjers turpināja. — Ko tas nozīmē? Varbūt sācies lielu dabas pārvērtību periods? Kā jūs domājat?

— Kādu laiku valdīja versija, ka gaidāma otrā lielā zemestrīce Kanto apgabalā, — teica Aizsardzības pārvaldes priekšnieks. — Bet tā neattaisnojās.

— Vārdu sakot, vai turpmāk trīcēs vairāk vai ma­zāk? — premjers taujāja, mazliet sapīcis. Viņa parasti mierīgā seja nervozi raustījās. — Es, protams, domāju, ka nav nekā bīstama. Bet, ja lietas būtība tiktu noskaid­rota, tad mēs varētu ieplānot attiecīgus aizsardzības pasākumus.

«Pēdējā laikā premjerministrs kļuvis nervozs,» no­domāja lietu pārvaldnieks. «Cēlonis tam meklējamsme tikai dabas katastrofās. Viņu satrauc skandāls, kas var izcelties sakarā ar nelikumīgajiem kapitālieguldījumiem kādā milzīgā ar premjera frakciju cieši saistītā uzņē­mumā.»