SAKJO KOMACU - JAPĀNAS NOGRIMŠANA

Onodera kopā ar Reiko viesiem nolēma atgriezties Tokijā. Neliels kuteris, skrienot pa viļņu galotnēm, ātri traucās prom no zemestrīces rajona. Reiko vasarnīca, kas atradās piecdesmit metru virs jūras līmeņa, gandrīz nemaz nebija cietusi. Tikai cunami trieciena dēļ bija sa­brucis lifts. Uz laiku nodzisa gaisma. Nogruvums aiz- bloķēja ceļu. Tas visus satrauca visvairāk. Sevišķi sa­nervozējās Josimura, kas nekādi nespēja apslēpt bailes. Kopš tā brīža, kad viņš ieraudzīja izvirduma sarkanās liesmas, viņam trīcēja lūpas. Reiko, kas bija pilnīgi mierīga, no Sidzuokas piezvanīja tēvs. Vecais, protams, bija uztraucies — vai tik ar meitu nav kas noticis. Viesi arī bija nemierīgi — visus nākošajā rītā Tokijā gaidīja neatliekamas darīšanas. Par laimi, neskarts bija palicis gaisa spilvena kuteris, kas cunami laikā atradās ellingā aiz dzelzs durvīm. (Kuteris bija firmas «Westland-M» ražojums un maksāja divdesmit mil­jonu jenu. Izmantot to izpriecu braucienam bija ne­prātīgs greznums!) Onodera vienīgais no visiem prata vadīt šādu kuģi. Kuteris joņoja ar ātrumu septiņdesmit kilometru stundā. Starmeša gaisma šķēla nakts tumsu. Lija ar pelniem sajaukts lietus. Reizēm, novērsis acis no radara ekrāna, Onodera palūkojās uz Amagi pusi, kur debesīs virs vulkāna liesmoja purpursarkana blāzma. Kaut kur sirds dziļumos auga neapzināts ne­miers. Onodera vēl neizprata sava satraukuma iemeslu, bet neskaidri nojauta, ka tas ir cieši saistīts ar to vārdā nenosaucamo drausmi, milzīgo un bries­mīgo kaut ko, kas raustījās krampjos un ko viņš bija redzējis un sajutis cauri batiskafa čaulai Japānas dziļ­vagas dienvidu galā.

— Onodera-kun, — kāds sauca viņu, kad kuteris jau bija pārbraucis Aburacubo līci. —< Tev zvana no Tokijas. Privātsaruna.

Izdzirdis aicinājumu, viņš palika nekustīgi stāvam un izklaidīgi blenžam vienā punktā. Stindzinošās šaus­mas, kas bija pārņēmušas dvēseli, vēl arvien nebija zudušas.

Beidzot Onodera nomierinājās.

— Ko, privātsaruna? — viņš nočukstēja un atcerē­jās, ka pēdējos gados, tāpat ka Eiropā un Amerikā, ari šeit ļoti izplatītas bija privātās radiotelefona sa­runas. — Pārslēdziet uz mani… — Onodera uzlika austiņas.

— Hallo, hallo… — viņš izdzirda pazīstamu zemu balsi.

— Lūdzu, runājiet, Onodera klausās…

— Tas esmu es — Tadokoro… Beidzot sameklēju tevi. Kā tur izskatās Amagi?

— Izvirdums turpinās… — Onodera uzmeta acis iluminatoram, ko bija pārklājušas pelēkas lietus lā­ses. — Un Mihara arī kūp pilnā sparā…

— Tev, izrādās, esot dienasgrāmata, rakstīta pirms pāris nedēļām, apsekojot jūras dibenu Sagami līcī. Man to paziņoja jūsu firmas galvenais direktors Jamasiro, bet viņš uzzinājis no tava priekšnieka Josimuras…

— Jā, esmu paņēmis mājās kopiju, lai apkopotu materiālus un uzrakstītu ziņojumu. Oriģināls glabājas firmā. Līdz tā nodošanai atliek vēl diezgan krietns laiks…

— Saki, vai dienasgrāmatā ir ieraksti par kādām neparastām izmaiņām, kas novērotas pēdējā laikā Sagami līča jūras dibena dziļumslāņos?

— Jā … Taču tie ir drīzāk mani personiskie novēro­jumi un iespaidi, jo no iepriekšējiem pētījumiem nekādu sīkāku datu nav. Ja dibena reljefu salīdzina ar ag­rāko — jūras dibens tur tika apsekots apmēram pirms pusgada —. tad jāsaka, ka notikušas pārsteidzošas iz­maiņas. Bet; es vēlreiz atkārtoju, ka šāds slēdziens ir dibināts tikai uz maniem paša novērojumiem.

— Vai pēdējā reizē jūs uzzīmējāt jūras dibena karti? Novērojumus ierakstījāt žurnālā?

— Uzmetām skici vispārējos vilcienos… Ja nemal­dos, tad jāsaka: dibena reljefs izmainījies diezgan lielā iecirknī…

— Paklausies, kad tu būsi Tokijā? — profesors Tadokoro jautāja savā pierastajā tonī, kas nepieļāva nekādus iebildumus. — Saprotu, ka esi ļoti noguris, bet man pēc iespējas ātrāk vajadzīgas tavas piezīmes. Paš­reiz esmu Hongo, savā institūtā. Kur tu dzīvo?

— Aojamā… — Onodera palūkojās pulkstenī. Viens un četrdesmit piecas minūtes pēc pusnakts. — Ja tā labi piespiestos, tad līdz rītausmai varētu jums nogādāt. Adrese?

— Otrais kvartāls. Piezvani, kad būsi tuvumā.

— Vai tiem datiem… ir kāds sakars ar pašreizējo zemestrīci?

— Ar pašreizējo zemestrīci? — profesora balss ska­nēja gandrīz dusmīgi. — Es cenšos uzskicēt daudz lie­lāku ainu, tādēļ man vajadzīgi visi iespējamie dati, jo pēc ziņām, kas patlaban ir mūsu rīcībā, vēl nekā no­teikta nevar spriest, bet tomēr…

Pēkšņi profesora Tadokoro balss izzuda.

— Hallo, hallo… — Onodera sauca, domādams, ka pārtrūkuši telefona sakari.

— Es varbūt esmu jucis, — pēkšņi atskanēja pro­fesora izmisīgā balss. — Iespējams, ka tā ir tikai mana neprātīgā fantāzija. Bet tā nedod mieru, un es tādēļ caurām naktīm nevaru gulēt. Vārdu sakot, lūdzu tevi…

— Sapratu! — Onodera atbildēja.

Metot lielu loku ap Dzjogasimas salu, Onodera va­dīja kuteri uz priekšu pilnā gaitā. Troksnis un vibrā­cija pastiprinājās, «Rolls-Royce» turboreaktīvais dzi­nējs «Dart-x» skaļi ierēcās, spidometra bulta šaudoties pārsniedza ciparu astoņdesmit, tad deviņdesmit un tuvojās simtam. «Tādā ātrumā drāžoties, nakts tumsā itin viegli var uzrauties uz jūras patruļu,» Onodera no­domāja. Pa priekšējo stiklu, raušot nost putas, nepār­traukti slīdēja tīrītāji. Pētot radara uzrādīto krasta rel­jefu, Onodera pavirzīja kuteri tuvāk sauszemei. Ķuģītis pārvietojās uz gaisa spilvena, tādēļ nebija jādoitiā par ūdenslīniju. Lieliski! Bet sauszemes transporta pārvaldē gan iesēdušies cietpauri! Viņi sen varēja atļaut tādiem kuteriem pārvietoties pa zemes ceļiem. Vajadzētu tikai izstrādāt satiksmes noteikumus, un viss būtu kartībā! Tagad pat varētu izcelties uz šosejas, un — aiziet taisni uz priekšu!… Arhitekts, kas sēdēja blakus Ono­deram, ieslēdza radiouztvērēju. Beidza raidīt ziņas par zemestrīci, un atskanēja trokšņaina mūzika. Bija sā­kusies pusnakts pārraide, un diskžokejs, manierīgi runājot caur degunu, izturējās tik klīrīgi, ka pat dūšu šķebināja. Naksnīgā galvaspilsēta, garāmejot paziņo­jusi par zemestrīci Idzu, Amagi izvirdumu un Cunami Sugamo līcī, kā ik nakti dziedāja savu apātijas dziesmu.

«Ak, jā, Go!» atcerējās Onodera, tiklīdz ieskanējās uztvērējs. «Viņš taču miris. Devies pašnāvībā. Kādēļ? Kas ir noticis? Neticami, ka viņš varējis to izdarīt. Pat ja viņam būtu gadījušies sarežģījumi darbā. Nē, ne­kādā gadījumā…»

— Vai nav bīstami traukties tādā ātrumā? — bai­līgi jautāja blakus sēdošais vīrietis.

Atjēdzies no domām, Onodera paķēra mikrofonu iekšējiem raidījumiem:

— Visiem uzvilkt jostas! — viņš pavēlēja un palū­kojās degvielas mērītājā. — Viss kārtībā, gan jau kaut kā tiksim līdz Harumi.. 4

Ministru kabineta kārtējā dienas sēdē premjer­ministra kancelejas lietu pārvaldnieks sniedza īsu, stei­dzīgu ziņojumu par zaudējumiem, kas radušies sakarā ar zemestrīci Idzu. Precīzus skaitļus viņš, protams, ne­varēja paziņot. Pēc aptuveniem datiem, cunami, izvir­duma un zemestrīces rezultātā bija galīgi sagrauti vai aizskaloti vairāki tūkstoši māju, bet bojāto ēku skaits pārsniedza vairākus desmittūkstošus. Lava no Amagi bija aiztecējusi gandrīz līdz Atagavas pilsētai. Aplēses lika domāt, ka dzelzceļiem, šosejām, rūpnīcām un tūrisma objektiem nodarīto zaudējumu kopsumma sa­sniegs vairākus simtus miljardu jenu.