SAKJO KOMACU: JAPĀNAS NOGRIMŠANA

Apstājies uz perona, kur pūta sāļie jūras vēji, viņš paskatījās atpakaļ. Meitene caur atvērto logu māja viņam ar roku. Atbildējis viņai, roku augstu paceļot, Onodera juta, cik dziļi viņu aizkustinājis sirsnīgais cilvēciskums, kas vēl saglabājies ceļojumos pa šiem «vecajiem» dzelzceļiem.

Neviļus viņš domās atgriezās pie Go, kas jau lai­kam sen sasniedzis Hamamacu. Saprotu, ka tu esi aiz­rāvies ar superjauno maģistrāli, kas ļaus aizbraukt no Tokijas līdz Osakai vienā stundā un desmit minūtēs, 0 bet tomēr nevajadzētu nodot aizmirstībai arī šo veco vilcienu cilvēcisko vērtību.

Sasniedzis kluso un tukšo Jaidzu ostu — visi zvejas kuteri bija izgājuši selgā —, Onodera pat zem brezenta pārklāja pazina batiskafu uz Drošības pārvaldes patruļ­kuģa «Hokuto» kvarterklāja.

—Sveiki, — jau no tālienes Onoderam ar roku ināja jūras ģeologs docents Jukinaga; — Piedodiet, ka tā sanāca. Jūs taču esat atvaļinājumā, vai ne?

Vinčas čīkstošās skaņas, enkurķēdes dārdoņa,

griezīgās svilpes, steiga un kņada uz klāja pārsteidza Onoderu. Viņš palūkojās pulksteni.

— Vai jau dodamies ceļā?

— Jā, esam nolēmuši iziet jūrā agrāk, nekā bija paredzēts. — Docents satraukti vēroja piestātni. — ja laikrakstu redakcijām kļūs zināms, kādēļ un uz kurieni dodas «Vadacumi», tad sacelsies liels troksnis.

— Bet viņi taču jau ir iekārtojušies uz meteorolo­ģiskā kuģa. — Onodera viegli pasmīnēja. — Avīze «M» tādās lietās ir ļoti nadzīga. Tā laikam ir pat noīrējusi civilās aviācijas hidroplānu.

— Jā, vēriens plašs, — Jukinaga paraustīja plecus.

Viņam bija savāda īpašība — kā jūras ģeologs viņš

gandrīz visu laiku pavadīja uz kuģiem, bet nemaz ne­iedega.

— Nevaru saprast, kāpēc vajadzīgs tāds satrau­kums, — Jukinaga turpināja. — Vēl nav nekādas skaidrības, un diez vai kas noskaidrosies ari turpat uz vietas.

— Tā jau ir, bet avīžu vīrus pašreiz piemeklējis sava veida sausums, — teica Onodera. — Lasītājiem jau līdz kaklam apnicis ik dienas lasīt par tveici un OdctH trūkumu.

Tāda (gadījuma, — Jukinaga spožajos saules itaroi piemiedza acis, — izcelsies milzīga jezga, ja I .id un izdosies uzost grūtības otrās jaunās maģistrāles būvdarbos.

Ko? — Onodera ar neslēptu izbrīnu ielūkojās docenta sejā. — Jums arī zināms?

— Jā, ir ienākusi šāda tāda informācija, — Juki­naga klusi atbildēja. — Kolēģim 110 ģeoloģijas ka­tedras uzdots slepeni izdarīt apsekošanu. Labi, ja tā problēma skars tikai būvdarbu iecirkņa grunts īpašības. Bet, ja runas izplatīsies, tad…

— Un, ja tās, — Onodera pamāja ar galvu, — tiks saistītas ar Amagi izvirdumu, tad miera vairs nebūs.

Jukinaga sveicienam pacēla roku. Pa betonēto pie­stātni, mirkdams vienos sviedros, steidzās zema au­guma drukns cilvēks. Ar savām mantām viņš aizķēra tīklu žāvēšanas stabiņus un, uzkāpis zivij, kuru kāds bija nometis uz betona, paslīdēja un tik tikko noturējās kājās. Beidzot šis cilvēks bija sasniedzis kuģi.

— Lūdzu, pasteidzieties, — Jukinaga smaidot skubi­nāja. — Tūdaļ dodamies jūrā!

— Bez manis? — resnītis sašuta. — Tikai pamēģi­niet… Tik un tā panākšu jūs kaut vai peldus!

— Ko jūs, ko jūs! — Jukinaga paņēma no atnācēja rokām koferi. — Onodera - kun, [1] esiet pazīstami — profesors Tadokoro.

— Ā, jūs esat speciālists jūras vulkānu jautā­jumos! — Onodera paklanījās. — Bet es strādāju ak­ciju sabiedrībā, kas nodarbojas ar jūras dibena apgū­šanu.

— Mana specialitāte ir ģeofizika, — paskaidroja profesors, — bet es bāžu degunu visur, kur tik tas var ielīst. Tādēļ esmu ieskaitīts arī vuikanologos.

Nosviedis uz klāja savas mantas, profesors Tado­koro tūdaļ devās pie brezenta, palūkojās zem tā un ar roku uzsita tērauda pludiņam, kas ļoti līdzinājās mini- zemūdenei.

— Lūk, kāds tas ir! Es jau vairākas reizes griezos pie jūsu vadības, lai man atļauj pavizināties tajā, bet līdz sim allaž tiku noraidīts.

— Pārāk daudz pasažieru… —• Onodera nosmī­nēja. — Bet drīz būs gatavs «Vadacumi Nr. 2». Tad kļūs vieglāk.

— Konstrukcija laikam tāda pati kā «Archimedes», tātad varēs ienirt desmittūkstoš metru dziļumā? — profesors Tadokoro, pacēlis uz augšu zili noskūto zodu, vērīgi ielūkojās Onoderā. — Un tāda iekārta tiks iz­mantota, lai apsekotu jūras straumes un zemūdens klintis, ap kurām mēdz pulcēties zivju bari? Tas taču ir tas pats, kas ķidāt vistu ar miesnieka tuteni.

— Savāda laiviņa. Iegremdēšanas ilgums cieši sais­tīts ar iegremdēšanas dziļumu. — Onodera noglāstīja batiskafa korpusu. — Piecsimt metru dziļumā var mie­rīgi peldēt kaut vai veselu dienu. Bet, ja dziļums pār­sniedz divi tūkstoši metru, tad peldēšanas ilgums krasi samazinās. Sāk niķoties balasta sistēma. Vārdu sakot, mums ieteikts nenolaisties pārāk lielā dziļumā, kamēr nebūs izdarīta pilnīga noregulēšana. Cerams, ka ar Nr. 2 tādu problēmu nebūs …

— Cik reizes jūs nolaidāties jūras dzelmē?

— Līdz deviņi tūkstoši metriem četras reizes, bet divas reizes — pāri desmit tūkstošiem. Un nekas bries­mīgs nenotika…

— Bet vai izturētu, ja nolaistos Vitjaza dzelmē? 1 — profesors domīgi vaicāja.

— Ja ar Nr. 2, tad gan… Jo sevišķi tādēļ, ka tas būs apgādāts ar iežu paraugu savācēju…

— Jukinaga, — it kā kaut ko atcerējies, profesors Tadokoro atvirzījās no «Vadacumi», — mums jāapru­nājas.

Uzlicis roku docentam uz pleca, profesors kopā ar viņu nozuda kajītē. Onodera viens pats palika pie bati- skafa. Kuģa virsnieks devās apgaitā, pārbaudīt braucē­jus. Sirēna vēstīja, ka «Hokuto» gatavs doties ceļa. At­laida tauvas, aiz kuģa pakaļgala ūdens sakūlās baltās putās, un pelēki zilais patruļkuģis ar deviņi simti piec­desmit tonnu lielu tilpumu viegls un ātrs atgaja no piestātnes.

Onodera izvilka no portfeļa firmas mapīti un pār­lūkoja dokumentus par «Vadacumi» nodošanu. Šķiet, ka viss kārtībā. Noregulēšanu viņš uzsāks selga vai pievakarē, kad kļūs vēsāks.

Uz klāja parādījās drukns vīrietis ar izdzisušu kukurūzas stiebra pīpi zobos.

— Ko? — Onodera brīnījās. — Arī tu esi te?

— Jā, nevaru paļauties tikai uz papīriem, — nervozi iesmējās stūrmanis Jūki, kas bija vadījis «Vadacumi» iepriekšējā reizē. — Krastā pekles svelme. Labak palī­dzēšu remontdarbos.

— Domāju, ka līdz Hačidzjo salai tiksim galā, — Onodera uzmeta acis «Vadacumi», — bet no turienes tu varēsi atgriezties ar lidmašīnu. Laikam esi krietni pa­guris?

— Būs redzams, — Jūki izdauzīja pīpi pret kuģa bortu un nospļāvās. — Šim kuģītim ātra gaita, līdz Hačidzjo tiksim vienā pūtienā. Bet mums ir jaizjauc otrās dzenskrūves pārslēdzējs. Tā reizēm negriežas at­pakaļgaitā.

— Dokumentos minēti ieskrambājumi gondolas dibenā. Cerams, ka nav nekas nopietns, vai ne? — Ono­dera ielūkojās zem batiskafa. Zemūdenei līdzīgā plu< diņa apakšējā daļā bija piestiprināta smagnēja rotē­joša eliptiska gondola no superizturīga molibdēna tē­rauda.

— Nieka skrambiņas. Nav ko uztraukties. Bet ne­daudz cietis sānu iluminators. Esmu atvedis rezerves organisko stiklu.

Zvejnieku savienības uzdevumā «Vadacumi» pētīja jūras dibenu Surugas līča Senoumi kvadrātā. Tādēļ tas bija novietots uz liela tralera klāja Jaidzu ostā. Tajā laikā no dienvidiem pienāca ziņas par salas no­grimšanu un uz notikuma vietu ar meteokuģi devās speciāla komisija, kuras kodolu sastādīja galvenokārt laika biroja darbinieki. Pēc Jūki vārdiem, ar lūgumu at­sūtīt «Vadacumi» esot griezies kāds šīs komisijas dalībnieks — okeanologs, kam ir liela autoritāte Zi­nātnes un tehnikas pārvaldē.