Rejs Bredberijs - PIENEŅU vĪns

Grāmatā ir daudz sirmgalvju; zēniem viņi šķiet gluži kā Laika mašīnas, jo viņu stāstos un atmiņās atdzimst- Amerikas pagātne — bizonu bari, kas joņo pa prērijām, Pilsoņu karš, pār Samtera fortu paceltais karogs, kurš dod dienvidniekiem sacelšanās signālu, un Eibs Linkolns, kas saka runu .. . Bet pulkveža Frīleja telefons ir savdabīga «telpas mašīna» — tās klausulē skan visas pasaules balsis!

Amerikāņu dzīves ikdiena brīnumainā kārtā var pārvērsties par fantastisku teiksmu nevis tāpēc, ka zinātnei un mašīnām viss ir iespējams, bet gan tāpēc, ka cilvēka iztēlei nav robežu. Zinātne ir lieliska un visuvarena, ar saviem darbiem apgalvo Bredberijs, bet tā viena nespēj atrisināt sociālas problēmas. Gan ikdienas dzīves laimi, gan «laimes mašīnas», gan brī­numus rada pats cilvēks.

Bredberijam — «Pieneņu vīna» autoram radniecīgs ir vēl viens Bredberijs — izcils pasaku teicējs un fantāzijas tēlu radītājs, kurš mums līdz šim pazīstams samērā maz. Šī Bredberija daiļrades saknes Amerikā sniedzas līdz Edgaram Po, Francijā — līdz Viljē de Lilam Adānam, Vācijā — līdz Hofmanim, bet Angli­jā — līdz Herbertam Velsam, pareizāk sakot, līdz tam dižā angļu rakstnieka daiļrades aspektam, ko pārstāv viņa pasaku fantastika.

Vecā, sagrabējušā mašīnā Bredberijs kopā ar vecā­kiem un brāli bērnībā daudz braukājis pa Ameriku. Arizonas tuksnesī divpadsmitgadīgais zēns reiz ierau­

dzīja nekustīgu mirāžu — spīguļojošā ezerā nogri­mušu pasaku pilsētu. Šī mirāža kļuvusi it kā par vienas Bredberija daiļrades šķautnes epigrāfu, par to pasaku, kuru viņš gribēja atdzīvināt Amerikā.

No tā arī izriet rakstnieka personiskās simpātijas un antipātijas. Viņš nekad nelido ar lidmašīnu un dod priekšroku velosipēdam, nevis automašīnai, viņam mājās nav pat televizora! Viņš ienīst džeza rēkoņu un gaismas reklāmu ņirbu, jo tas viss nogalinājis īsto mākslu un tīro, ar dabu saistīto literatūru, kas ir vien­kārša kā zāle, puķes un koki: «… visus nostādīja pie bibliotēkas sienas: Ziemassvētku vecīti un Jātnieku bez galvas, un Sniegbaltīti, un Rūķi, un Zosu māti — ak, kas tā bija par raudāšanu! — un nošāva. Tad sadedzināja papīra pilis un pasaku vardes, un vecos ķēniņus, un visus tos, kas «dzīvo laimīgi vēl šo baltu dienu» (jo patiešām neviens vairs nedzīvo laimīgi šo baltu dienu), un teiciens «reiz senos vecos laikos» kļuva par «nekad vairs»!»

Bredberija brīnumu pasakās var atgadīties it viss. Pīters Pens ne tikai nav gribējis kļūt vecāks, bet arī pratis lidot — to viņam iemācījušas fejas. Stāsta «Sveiks un ardievu» varonis arī nekļūst vecāks: jo elli, kurā ir kodoltermiskie ieroči, starpkontinentālās raķetes, rasu un nāciju apspiestība, taču radījuši pie­augušie. Bet, palikdams puisēns, viņš atrod sev brī­nišķīgu, dziļi cilvēcīgu nodarbošanos — sniegt ļau­dīm prieku!

Tas arī ir gandrīz vai galvenais visos Bredberija «brīnumu» stāstos, kam vijas cauri jautājums: kādēļ cilvēks dzīvo?

Varbūt nav viegli visu mūžu palikt puisēnam, nepazīt nekādus «pieaugušo priekus», — toties var iepriecināt citus. Ja cilvēks dzīvo tikai savam prie­kam un norobežojas no visas pasaules, tad viņam ne vien apkārt, bet arī dvēselē rodas tuksnesis (stāsts «Brīvdienas»). Ja cilvēks rūpējas vienīgi par sevi, tad var nodzīvot kaut vai simts gadus, tikai diemžēl ir pats sevi apzadzis, dzīvu apracis («Večiņa un nāve»). Bet, ja ik mirkli gādā par citiem, tad var patiešām uzvarēt nāvi («Dzīvoja reiz vecenīte»).

Labsirdība un spēja nesavtīgi priecāties par skaisto ir spēks, kas Bredberija burvju pasaulē veic visīstā­kos brīnumus. Un sirmgalvis atgriežas smaržu un krāsu pilnajā dzīves vasarā («Sarsaparillas smarža»). Un cilvēki, kas atmetuši zaimojošo domu tirgoties ar brīnumu, sagaida to no jauna, tāpēc ka nu ir gaidījuši nesavtīgi («Brīnumainākais no visiem brīnumiem»).

Visi šie Bredberija fantastiskie stāsti, tāpat kā «Pie­neņu vīns», savā visdziļākajā būtībā ir ļoti cilvēcīgi. Un citādi nemaz nevar būt, jo autors pirmām kārtām ir humānists.

Šajā grāmatā pārstāvēts tikai viens Bredberijs — burvību un brīnumu meistars. Tā ir tikai viena viņa fantastikas puse. Bet ko īsti nozīmē pierastais termins «fantastika» jeb, kā parasti saka, «zinātniskā fantas­tika»?

«Zinātniskā fantastika» mums visbiežāk asociējas ar Zila Verna vārdu. Taču Zila Verna idejas atspo­guļo viņa laikmeta sapņus par tehnikas attīstību. Un viņa darbi nav pielīdzināmi ne Edgara Po, ne dižā fantasta Herberta Velsa daiļradei.

Tehniski Laika mašīna vispār nav iespējama, un arī neredzamais cilvēks nevar eksistēt — to labi zināja pats Velss, viens no sava laika visizglītotāka­jiem cilvēkiem. Stāsta, ka Velss pareģojis atomkaru, tomēr viņš to pareģojis nevis kā tehnikas revolūciju, bet kā sociālu katastrofu.

«Man jāsaka skaidri un gaiši,» teicis Velss, «es esmu sociālists un citāds nevaru būt. Man jāraksta un jārunā par sociālismu, jādomā par tā nākotni un jādarbojas tā vārdā …»

Mūsu gadsimts ir dižu pasaules mēroga rakstnieku fantastu gadsimts. Tie ir sociālais fantasts Herberts Velss, fantasts filozofs Staņislavs Lems, japāņu rakst­nieks Kobo Abe. Pie viņiem katrā ziņā pieder ari Rejs Bredberijs.

Arī brīnumaino dažkārt var pasniegt kā fantas­tiku, ja to uzbūrusi apgarota spalva. Krievu litera­tūrā mēs pazīstam Puškina «Pīķa dāmu» un Gogoļa daiļradi. Zinātne nevar būt vienīgais fantastikas novads. «Fantastika,» teicis Bredberijs, «ir apkārtējā realitāte, novesta līdz absurdam! .. .»

Herberts Velss pats neuzskatīja savu fantastiku par zinātnisku. «Šādas fantastikas mērķis nav attēlot tie­šām iespējamo, tai nav jābūt ticamākai par labu, aiz­raujošu sapni. Tā valdzina lasītāju ar mākslu un ilūziju, nevis ar pierādījumu un argumentiem, un, līdzko grāmata ir aizvērta, pēkšņi kļūst skaidrs, ka aprakstītais nemaz nav iespējams .. .»

Bredberijs vienmēr aizstāv savus iemīļotos varo­ņus — Amerikas vienkāršos cilvēkus, drosmīgas domas cilvēkus, kas gūst uzvaras savā darbā un cīņā. Berčisti, atriebdamies par rakstnieka aso uzstāšanos pret senatoru Goldvoteru, prezidenta amata kandi­dātu, visreakcionārāko aprindu ielikteni, nodedzi­nāja Bredberija skaisto māju ar dzidrajiem stikliem kādā Losandželosas uzkalnā. Diemžēl nekas labs nenāk bez cīņas, cilvēkam tas ir jāiekaro. Un Bred­berijs joprojām smaida un runā par gaidāmo Ameri­kas Atdzimšanu!

Bredberijs, tāpat kā viņa varoņi bērni, labprāt ska­tās uz pasauli caur krāsainiem stikliem. Viņš zina, ka caur smaragdzaļu stiklu pasaule izskatās smaragd­zaļa, kā sūnas un piparmētras. Ceriņkrāsas logs pār­vērš garāmgājējus par violetām vīnogām. Bet zemeņ- krāsas stikli, kas pārveido viņa dzimto pilsētiņu, dod siltumu un prieku, klāj pār pasauli rožainu rītausmu, izdziedē cilvēku bālumu, dara aukstu lietu siltu un pārvērš par sārtām liesmu mēlītēm virpuļojošu feb­ruāra sniegu . . .

Nav nejaušība, ka Bredberija varonis, kam uz Marsa ir skumji, atved no Zemes daudzkrāsainus stiklus: durvis ar zemeņu un citronu krāsas lodzi­ņiem, baltu mākoņu un dzidra avota krāsas stikliem, bet visapkārt — pārdesmit lodziņu augļu sulu, žele­jas un atspirdzinošu stikleņu krāsā . ..

Un, kad cilvēks, apmeties Visumā, raugās uz pasauli caur zemeņkrāsas stiklu, aukstās Marsa debesis lie­kas siltākas, izžuvušās jūras kvēlo sārtās liesmās, priecējot acis un dvēseli kā mūžīga rītausma.