Rejs Bredberijs - PIENEŅU vĪns

— Dienā vairāk arī nav jānobrauc. Citādi neko nedabū apskatīt. Parīt mēs būsim Montrejā, bet aiz­parīt, ja vēlies, Palo Alto.

Sieviete atraisīja savas salmu cepures koši dzel­tenās lentas, un, palaidusi brīvus zeltainos matus, sviedriem norasojusi, pagāja gabalu tālāk. Viņi bija tik ilgi braukuši drebošajā drezīnā, ka ķermenis šķita saaudzis kopā ar to. Tagad, kad viņi apstājās, viņiem bija tik dīvaina sajūta, it kā viņos kas trūktu un irtu.

— Nu tad iekodīsim ar!

Zēns steigšus nonesa pārtikas grozu krastmalā.

Zēns un sieviete jau bija apsēdušies pie izklātās galdadrānas, kad pienāca vīrietis, ģērbies solīdā uzvalkā, ar vesti un kaklasaiti, un platmali, it kā cerētu ceļā kādu satikt. Viņš izdalīja sviestmaizes un ņēma ārā no vēsajām, zaļajām burkām marinētus dārzeņus, un tai pašā laikā palaida vaļīgāk kakla­saites mezglu un atpogāja vesti, brīdi pa brīdim paveroties apkārt, kā baidīdamies, ka īstajā laikā to nepagūs atkal aizpogāt.

— Vai mēs esam šai pasaulē vieni paši, tēt? — zēns ēdot jautāja.

— Jā.

— Un neviena cita vairs nav?

— Neviena paša.

— Bet vai agrāk šeit bijuši cilvēki?

— Nu ko tu visu laiku te prašņā? Skaidrs, ka bijuši. Pavisam nesen. Vēl pirms pāris mēnešiem. Tu taču atceries.

— Tikpat kā ne. Tiklīdz mēģinu atcerēties, tā aiz­mirstu pilnīgi visu. — Zēns izlaida caur pirkstiem smilšu sauju. — Vai te bija tikpat daudz cilvēku cik smilšu jūrmalā? Un kas ar viņiem notika?

— Nezinu, — vīrietis atbildēja, un tā bija tais­nība.

Kādu rītu, kad viņi pamodās, pasaule bija kā izmirusi.

Kaimiņu mājā uz veļas auklas plīvoja veļas gabali, kotedžu priekšā, kā jau ik rītu, stāvēja spīdīgas automašīnas, bet nebija dzirdams neviens atvadu sveiciens, nedunēja satiksmes artērijas, neskanēja tālruņu zvani un saulespuķu laukos neklaigāja bērni.

Iepriekšējā vakarā vīrietis kopā ar sievu bija sēdējis uz lieveņa, kad saņēma vakara laikrakstu. Pat nepārskatījis virsrakstus, viņš bija teicis:

— Gribētu zināt, kad pienāks tas brīdis, kad mēs Viņam būsim apnikuši un Viņš mūs noslaucīs no zemes virsas.

— Jā, tālāk nu vairs nav, kur iet, — viņa sacīja. — Kādi mēs esam muļķi, vai ne?

— Vai nebūtu jauki… — Viņš aizdedzināja un sāka pakšķināt pīpi. — … ja rīt no rīta, kad pamo- dīsimies, apkārt vairs nebūtu neviena cilvēka un visu varētu sākt no jauna?

Viņš sēdēja, atzvilis krēslā, un pīpēja, un salo­cītais laikraksts gulēja viņam līdzās.

— Ja vajadzētu tikai nospiest pogu, lai tā notiktu, vai tev paceltos roka?

— Kāpēc gan ne? — viņš atjautāja. — Dzīve būtu bez vardarbības. Lai visi pazūd no zemes virsas. Lai paliek vienīgi zeme un jūra, un puķes, un zāle, un augļu koki. Un, protams, dzīvnieki. Lai paliek viss, tikai ne cilvēks, kas medī, kad nav izsalcis, ēd, kad ir paēdis, un uzbrūk, kad neviens viņu neaiztiek.

— Bet mēs, protams, paliktu. — Viņa rāmi pasmaidīja.

— Nebūtu slikti, — viņš domīgi teica. — Mums būtu tik daudz laika. Garākās vasaras brīvdienas cil­vēces vēsturē. Mēs paņemtu grozu ar pārtiku un dotos piknikā, kuram vispār nebūtu gala. Tu, es un Džims, vairāk neviens. Nekādu sezonas biļešu. Ne­kādas dzīšanās pakaļ Džonsiem. Nekādas mašīnas. Derētu izmantot kādu citu, primitīvāku braucam­rīku. Mēs paņemtu grozu ar sviestmaizēm un pāris pudelēm putojošā, vajadzības brīdī papildinātu pār­tikas rezerves tukšo pilsētu tukšajos veikalos, un sāktos viena vienīga nebeidzama vasara…

Ilgu laiku viņi sēdēja klusēdami, un starp viņiem gulēja neatvērtais laikraksts.

Beidzot sieviete ierunājās.

— Bet vai mēs nejustos vientuļi? '— viņa jautāja.

Tad tāds bija jaunās pasaules rīts. Kad viņi pamodās, bija dzirdama viegla sanēšana, jo zeme nu bija viena vienīga pļava, un pilsētas grima arvien dziļāk un dziļāk kliņģerīšu, dzelkšņu, margrietiņu un tīteņu viļņos. Sākumā viņi to uztvēra apbrīno­jami mierīgi, varbūt tāpēc, ka jau gadiem ilgi pil­sēta viņus vairs nevaldzināja, ka viņiem bija pārāk daudz šķietamu draugu un viņi dzīvoja šauru un noslēgtu dzīvi šai mehanizētajā bišu stropā.

Vīrs piecēlās un vienā mierā pavērās laukā pa logu, it kā gribētu redzēt, kāds laiks.

— Neviena vairs nav.

Viņš to juta pēc tā, ka bija noklusuši visi pilsētas trokšņi.

Tā kā zēns vēl gulēja, viņi bez steigas pabrokas­toja, un tad vīrs atzvila krēslā un sacīja:

— Tagad man jāizdomā, ko darīt.

— Kā? Vai tad… vai tad tu nedomā iet uz darbu?

— Ak tu vēl joprojām nespēj tam ticēt? — Viņš iesmējās. — Nespēj ticēt, ka es ik rītu astoņos des­mit vairs nedrāzīšos un darbu, ka Džims nekad vairs neies uz skolu. Visādām skolām nu pārvilkta svītra! Beidzies zubrīšanas laiks, pazūd bosa skābais vaigs! Mēs esam brīvi, mana mīļā, un nekad vairs neatgrie- zīsimies pie šīs nolādētās, apnicīgās kārtības. Ejam!

Un viņš veda viņu cauri tukšajām un klusajām pilsētas ielām.

— Viņi nav miruši, — viņš sacīja. — Viņi gluži vienkārši ir… pazuduši.

— Bet citās pilsētās?

Viņš iegāja tālruņa kabīnē un piezvanīja uz Či­kāgu, uz Ņujorku, uz Sanfrancisko.

Klusums. Klusums. Klusums.

— Darīts, — viņš noteica, pakārdams klausuli.

— Man ir tāda kā vainas sajūta, — viņa sacīja. — Neviena vairs nav, bet mēs esam palikuši. Un tomēr… es esmu laimīga. Kāpēc? Man vajadzētu būt nelaimīgai.

— Kādēļ? Nav taču noticis nekas traģisks. Viņi nav ne šauti, ne kārti, ne spīdzināti. Viņi ir gluži vienkārši izgaisuši. Mēs nevienam neko neesam atņēmuši. Mūsu vienīgais uzdevums ir — būt laimī­giem. Priekšā vismaz trīsdesmit laimes gadi, vai tas nav lieliski?

— Bet tad mums .. . jāpagādā vēl bērni!

— Lai atkal rastos pārapdzīvotība? — Viņš lēni, lēni pašūpoja galvu. — Nē. Lai Džims ir pēdējais. Un, kad viņš šķirsies no dzīves, lai tad šī pasaule paliek zirgiem un govīm, un suslikiem, un zirnek­ļiem. Tie neaizies bojā. Uri tad kāda cita nākotnes cilts, kas pratīs dzīvot un apvienot dabisku tieksmi pēc laimes ar dabisku zinātkāri, uzcels pilsētas, kas nepavisam nebūs līdzīgas mūsējām. Bet tagad sapa­kosim piknika grozu, celsim augšā Dzimu un dosi­mies mūsu trīsdesmit gadu garajās vasaras brīvdie­nās. Nu, kurš pirmais aizskries līdz mājām?

Vīrietis, paņēmis no drezīnas veseri, labu pus­stundu laboja sarūsējušās sliedes, bet sieviete ar zēnu noskrēja liedagā. Viņi atgriezās pilnām saujām pilstošu gliemežvāku un brīnišķīgu, sārtu oļu, tad apsēdās, un zēns mātes uzraudzībā izpildīja vairākus skolas uzdevumus un ierakstīja ar zīmuli bloknotā. Ap dienasvidu arī tēvs nokāpa lejā — nu jau bez žaketes un bez kaklasaites —, un viņi dzēra dzirk­stošu apelsīnu dzērienu un vēroja, kā pudelēs ceļas augšup pūslīšu virtenes. Visapkārt bija klusums un miers. Viņi klausījās, kā saule uzskaņo vecās tērauda sliedes. Sāļais vējš pūta sejā karstu darvoto gulšņu smaržu, un vīrietis viegli pabungoja ar puk­stiem pa savu kabatas atlasu.

— Nākamo mēnesi, tātad maijā, mēs būsim Sak- ramento, bet no turienes brauksim uz Sietlu. Dzīvo­sim tur kaut vai visu jūniju. Jūliju pavadīsim Va­šingtonā, bet, kad kļūs vēsāks, dosimies atpakaļ uz Jeloustonu. Brauksim ne vairāk kā pāris jūdzes dienā, pa ceļam medījot un makšķerējot…