Rejs Bredberijs - PIENEŅU vĪns

mehānisma sastāvdaļa, katra svira, kloķis un pār­slēgs, un tad, un tad .. .

Viņš izstiepa rokas, lai diriģētu, vadītu. Viņa ausis skanēja mūzika, un, cieši sakniebis lūpas, viņš lika iegrandēties šim orķestrim, šīm pērkondimdošajām ērģelēm, kas iedūcās visuvarenā akordā.

Ap deviņiem vakarā sieva izdzirda viņa balsi.

— Kora!

Viņa pacēla galvu. Viņš raudzījās viņā no bēniņu lūkas un smaidīdams māja ar platmali.

— Paliec sveika, Kora.

• — Ko tu tur grābsties? — viņa iesaucās.

— Šais trīs dienās esmu visu izlēmis un nu gribu sacīt tev sveikas!

— Kāp taču zemē, idiots gatavais!

— Es vakar izņēmu no bankas piecsimt dolārus. Jau agrāk biju par to domājis. Un tad … un tad nu … Kora … — Viņš aši pastiepa viņai pretī roku. — Pēdējo reizi es tevi lūdzu, vai tu nāksi man līdzi?

— Uz bēniņiem? Nolaid kāpnes, Viljam Finč. Es uzkāpšu augšā un iztriekšu tevi no tās smirdīgās pažobeles!

— Es braucu uz Henehenas krastmalu iebaudīt molusku sautējumu, — viņš teica. — Un es pasūtīšu, lai orķestris spēlē «Mēnesnīcas līci». Nu, nāc taču, Kora… — Viņa izstieptā roka sauca un sauca.

Bet Kora tikai truli blenza viņa laipnajā, aicino­šajā sejā.

— Paliec sveika, — Viljams sacīja.

Viņš viegli, viegli pamāja. Un tad vairs nebija saskatāma ne viņa seja, ne salmenīca.

— Viljam! — Kora iebrēcās.

Bēniņos viss bija tumšs un kluss.

Viņa iespiedzās, paķēra krēslu, stenēdama uzrau­sās smacīgajā tumsā un uzdedza kabatas bateriju.

— Viljam! Viljam!

Visi tumšie kakti bija tukši. Maja drebēja ziemeļu vējā.

Tad viņa ieraudzīja paša rietumu gala pusvirus atstāto bēniņu logu.

Pa kaklu pa galvu viņa metās turpu, tad, aizturētu elpu brīdi vilcinājusies, lēni atvēra logu. Ārpusē bija pieslietas kāpnes, kas veda lejup uz lieveņa jumtu.

Viņa atkāpās atpakaļ. .

Arā spoži mirdzēja ābeļu lapotne, bija silts jūlija novakars. Tik tikko dzirdami sprāga raķetes. Ska­nēja smiekli un tālīnas balsis. Raķetes — sarkanas, baltas un zilas — uzšāvās siltajā gaisā un nodzisa . ..

Kora aizcirta logu un sagrīļojās.

— Viljam!

Pa atvērto bēniņu lūku 110 lejas plūda augšup ledaina gaisma. Kora pieliecās un ieraudzīja, ka lejā krīt sniegs pret stingajām logu rūtīm saltajā ziemas pasaulē, kur viņai būs jāpavada visa dzīves nova­kare.

Pie bēniņu loga viņa vairs negāja. Viņa sēdēja bēniņu tumsā, ieelpodama kādu smaržu, kura neparko neizgaisa. Tā turējās gaisā kā apmierinā­juma nopūta. Viņa dziļi ievilka krūtīs gaisu.

Vecu vecā, mūžam neaizmirstamā sarsaparillas smarža.

Tāltālu, aiz mežiem, aiz kalniem, viņā pasaules malā reiz dzīvoja kāda večiņa. Deviņdesmit gadu viņa bija nodzīvojusi aiz cieši slēgtām durvīm, ko neatvēra nevienam pašam — ne vējam, ne lietum, ne zaglīgam zvirbulim, ne baskājim puišelim. Ja kads sāka grabināties gar aizvirtņiem, viņa iesaucās:

— Ej prom, Nāve!

— Es neesmu Nāve! — viņai atbildēja. Bet viņa tikai runāja savu:

— Es tevi pazīstu, Nāve. Šodien tu esi atnākusi meitenes izskatā. Bet aiz taviem vasaras raibumi- ņiem skaidri saredzams ģindenis!

Kāds cits pieklauvēja pie durvīm.

— Es redzu tevi, Nāve! — Večiņa iesaucās. — Šodien tu esi pārģērbusies par nažu trinēju! Bet manām durvīm priekšā ir trīs atslēgas un divas bultas. Visas šķirbas ir aizlīmētas ar mušpapīru, atslēgas caurumi aizziesti ar ķiti, skrustenis piebāzts ar lupatām, logu aizvirtņi aizvilkti zirnekļu tīkliem, bet elektrības vadi atvienoti, lai tu netiktu iekšā kopā ar strāvu! Man nav arī telefona, tā ka tu ne­vari pašā nakts vidū uzraut mani 110 gultas un pateikt, ka tā stunda ir situsi. Un ausīs man ir sabāzta vate, jo negribu dzirdēt, ko tu tur runā. Tāpēc, kaulainā, vācies vien prom.

Tā tas gāja kopš laika gala. Reizēm zeņķi, lai pār­baudītu, vai šie stāsti nav izdomāti, sāka apmētāt šīfera jumtu ar oļiem un tūlīt izdzirda Večiņas gaudas:

— Vai tu atkāpsies, kaulainā bālģīme!

Un ļaudis ticēja, ka šādā veidā Večiņa dzīvošot mūžīgi. Kā gan lai Nāve iekļūtu viņas mājoklī? Tie mikrobi, kas viņas mājā mita agrāk, jau sen bija zaudējuši spēku un padevušies. Bet jaunie, modīgos vārdos nosauktie, kas — ja vien varēja ticēt laik­rakstiem — ik pa laiciņam apsēda zemi, gluži vien­kārši nespēja izspraukties cauri durvju priekšā augo­šajiem klinšu ķērpju, rūtu, melnās tabakas un rīcin- augu džungļiem.

— Viņa mūs visus pārdzīvos, — runāja tuvīnajā pilsētiņā, gar kuru gāja dzelzceļa līnija.

— Es viņus visus pārdzīvošu, — sacīja Večiņa, tumsā likdama pasjansu ar neredzīgo kārtīm.

Tā, lūk, tas bija.

Gāja gadi, un neviens vairs neklauvēja pie viņas durvīm — ne zēns, ne meitene, ne klaidonis, ne ceļi­nieks. Divreiz gadā no tālās pasaules ieradās pārti­kas izvadātājs, kuram pašam bija gadu septiņdesmit, un, atstājis viņas durvju priekšā metāla kārbas, kuras greznoja spilgtas etiķetes ar dzelteniem lau­vām un sarkaniem velniem un kurās varēja būt viss iespējamais, sākot ar putnu barību un beidzot ar krējuma cepumiem, devās prom pāri lūžņu pilna­jam pagalmam. Pārtika stāvēja tur kādu nedēļu, saules karsēta un mēness saldēta, līdz visi mikrobi aizgāja bojā. Tad kādu rītu tās tur vairs nebija.

Visa Večiņas dzīve sastāvēja no vienas vienīgas gaidīšanas. Un viņa gaidīja, pievērtiem plakstiem, saliktām rokām, nemitīgi ausīdamās, ar vienu aci allaž būdama nomodā.

Un tādēļ viņa nepavisam nejutās pārsteigta, kad viņas deviņdesmit pirmajā dzīves gadā septītā augusta dienā no meža iznāca kāds jauns cilvēks saulē iedegušu seju un apstājās viņas mājas priekšā.

Uzvalks viņam bija balts kā sniegs, kas, viegli čaukstot, slīd zemē no jumtiem un kārtām klājas pār dusošo zemi. Viņam nebija automašīnas, visu garo ceļu viņš bija nācis kājām, taču nešķita ne noguris, ne noputējis. Viņam nebija arī spieķa, un viņš bija nācis kailu galvu, nebaidīdamies no saules. Viņš pat nebija nosvīdis. Bet galvenais — viņam nebija nekāda nesamā, vienīgi neliela pudelīte ar koši zaļu šķidrumu. Viņš visu laiku raudzījās tajā, bet tad, jūtot, ka ir pie viņas mājas, pacēla galvu.

Durvju rokturim jauneklis nepieskārās. Viņš lēni apgāja mājai apkārt, lai Večiņa sajustu, ka viņš ir klāt. Tad viņa skatiens kā rentgena stars izurbās cauri mājas sienām.

— Oh! — iesaucās Večiņa, kura, sūkājot kviešu cepumu, bija maķenīt iesnaudusies. — Ā, atkal tu esi klāt! Es zinu, kādā izskatā tu šoreiz atnāci.

— Kādā tad?

— Jaunekļa izskatā ar tik sārtu seju kā nobriedis persiks. Bet tev nav ēnas. Ko tas nozīmē?

— Cilvēki baidās no ēnām. Tādēļ es savējo atstāju mežā.

— To es redzu bez skatīšanās.

— Ak tā? — jauneklis brīnījās. — Kādas jums neparastas spējas.

— Jā, es pat varu izdarīt tā, lai tu paliec ārā, bet es šeit — Iekšā.

— Un tomēr es beigās pieveikšu jūs, — jaunek­lis teica, tik tikko pavērdams lūpas.

Bet viņa sadzirdēja.

— Zaudēsi, zaudēsi, šoreiz tu zaudēsi!

— Man patīk uzvarēt. Nu labi, es tikai atstāšu uz jūsu sliekšņa šo pudelīti.

Cauri mājas sienām viņš dzirdēja, cik dobji sit viņas sirds.

— Pagaidi! Kas tur ir iekšā? Man ir tiesības zināt, kas paliek uz mana durvju sliekšņa.