Rejs Bredberijs - PIENEŅU vĪns

Vectēvs pacēla galvu, apsvēra šos vārdus un pasmaidīja.

— Labāks, jā, nekā bēniņos krāt vecas mantas, kuras nekad vairs nevajadzēs. Bet šādi, kaut arī ārā ir ziema, cilvēks uz brīsniņu atgriežas vasarā, un, kolīdz visas pudeles iztukšotas, tad arī vasara beigu­sies, pagājusi uz neatgriešanos, neatstādama nekādu nožēlu, nekādu sentimentālu krāmu, uz kuriem cil­vēks var reizēm paklupt pat vēl pēc gadiem četrdes­mit. Tīrs, dzidrs, visnotaļ iedarbīgs, tāds, lūk, ir pieneņu vīns.

Zēni pārbrauca ar pirkstu pār sarindotajām pudelēm.

— Šī te ir pirmā vasaras diena.

— Bet šī ir tā diena, kad es nopirku jaunās tenisa kurpes.

— Jā gan! Bet šī te ir Zaļā mašīna!

— Bet te — bizonu saceltie putekļi un Čing Ling Sū!

— Burve Taro! Lielais Neredzamais!

— Vai zini, vasara nemaz nav beigusies, — Toms sacīja. — Un nekad nebeigsies. Es vienmēr atcerēšos šo gadu, katru šīs vasaras notikumu.

— Tā beidzās, nebūdama vēl sākusies, — vectēvs noteica, sagatavodams vīna spiedi. — Es no tās it neko neatminos, vienīgi jauno, modīgo zāli, kura it nekad neesot jāpļauj.

— Tu joko!

— Nē, mani zēni. Kādreiz jūs paši pieredzēsiet, ka mūža galā dienas it kā saplūst… grūti atšķirt citu no citas …

— Tas nevar būt! — Toms izsaucās. — Pirmdien Elektrikparkā es skrēju ar skrituļslidām, otrdien ēdu šokolādes torti, trešdien sastiepu kāju, ceturtdien nozvēlos lejā no liānas — visa nedēļa pilna notikumu! Un arī šo dienu es atcerēšos, jo šodien sāk dzeltēt un sārtoties lapas. Drīz vien ar tām būs nosēts viss mauriņš, un mēs lēkāsim pa lapu kaudzēm un pēc tam tās sadedzināsim. Šo dienu es nekad neaizmir­sīšu! Es zinu, ka vienmēr to atcerēšos!

Vectēvs pacēla galvu un paskatījās pa pagraba lodziņu uz rudenīgajiem kokiem, kuri šalkoja dzes­trajā vējā.

— Zināms, Tom, zināms, ka atcerēsies, — viņš teica.

Un viņi atstāja pieneņu vīna liego gaismu un kāpa augšā, lai izpildītu vasaras pēdējos rituālus, jo juta, ka tā ir beigusies. Krēslai metoties, viņi aptvēra, ka jau vairākas dienas pēc kārtas uz lieveņiem vakaros nemana cilvēkus. Un gaisā bija dzestra, dīvaina smarža, un vecmāmiņa nerunāja par ledus tēju, bet par karstu kafiju, plašie logi, kuros plandīja balti aizkari, tika aizvērti, un auksto uzkožamo vietā parādījās kūpoši bifšteki. Moskīti no lieveņiem pazuda, un, tā kā tie pameta kaujas lauku, karam ar Laiku bija pienācis gals, un arī cilvēki atkāpās savās siltajās istabās.

Tagad tāpat kā pirms trim mēnešiem — vai varbūt tas bija pirms trim gariem gadsimtiem — Toms, Dug­lass un vectēvs atkal stāvēja uz šī lieveņa, kas čīk­stēja kā nakts viļņu šūpās iesnaudies kuģis, un dziļi ievilka krūtīs gaisu. Zēni juta, ka viņu kauli, kuri vasaras sākumā bija mīksti kā piparmētru un lakricas stiebri, nu šķiet no kaļķa un ziloņkaula. Vectēvam piezagās rudens vēsums, un viņš nodrebinājās, it kā neprašas roka būtu uzsitusi pa nodzeltējušiem klavieru taustiņiem.

Vectēvs pagrieza galvu kā kompasu pret ziemeļiem.

— Kā rādās, — viņš domīgi iesāka, — tad sēdēt uz lieveņa mēs vairs nenāksim.

Un trijatā viņi noņēma no griestu apļiem žvadzo­šās ķēdes un kā bēru gājienā aiznesa šūpoles atkal uz garāžu, un aiz viņiem sāka birt pirmās rudens lapas. Varēja dzirdēt, ka bibliotēkā vecmāmiņa sabiksta kamīnā uguni. Pēkšņi spēcīga vēja brāzma sadrebi­nāja logu rūtis.

Duglass, pēdējo nakti gulēdams torņa istabiņā, ierakstīja savā bloknotā:

«Tagad nu viss iet atpakaļgaitā — kā dažkārt filmās, kad cilvēks 110 ūdens lec augšā uz tramplīna. Septem­brī aizver atvērtos logus, novelk uzautās tenisa kur­pes un iekāpj smagajās ziemas klabatās, kuras jūnijā aizmestas prom. Cilvēki noslēpjas savās mājās, ieslīd kā dzeguzes atpakaļ pulksteņos, kad savu stundu nokūkojušas. Nupat vēl lieveņi bija ļaužu pilni, visi čaloja vienā gabalā. Bet pēkšņi durvis aizcērtas, saru­nas apraujas un no kokiem vienā laidā krīt lapas.»

No savas torņa istabiņas Duglass pavērās debesīs, kur drīz vien līdz ar gargalu skumjajām klaigām uz dienvidiem sāks lidot gāju putni un koki metīs tēraudpelēkajos mākoņos kvēlus degošu lapu sārtus. Viņš juta, ka tālajos laukos briest ķirbji, kuri prasīties prasījās naža, kas tajos izgrieztu trijstūra aci, kurā līpētu svelmaina svece. Bet pilsētā no māju skursteņiem uzvijās pirmās dūmu grīstes un kaut kur tālumā tik tikko dzirdami grabēja skārds: tur pa tek­nēm uz pagrabiem plņda cietas, melnas akmeņogļu upes, no kurām lejā izauga tumši ogļu kalni.

Bet laiks steidzās uz priekšu, un bija jau vēls.

Mazajā torņa istabiņā Duglass pacēla roku.-

— Visiem noģērbties!

Tad pagaidīja. Vējš pūta logā ledainu elpu.

— Iztīrīt zobus!

Tad vēl mazliet pagaidīja.

— Un tagad -— nodzēst uguni!

Viņš pamirkšķināja. Un pilsēta, it kā mirkšķinot pretim, citu pēc citas aizvēra miegainās logu acis, kamēr tiesas nama pulkstenis nosita desmit, pusvien­padsmit, vienpadsmit un snaudā grimušu pusnakti.

Un nu vēl pēdējās uguntiņas … tur . .. un, lūk, tur . ..

Duglass gulēja savā gultā, un viņam apkārt gulēja visa pilsēta, un aizu apņēma tumsa, un ezers vilnīja pret smilšu krastu, un visi viņa piederīgie, draugi un ģimenes locekļi — kā gados vecāki, tā arī jauni — tāpat gulēja citā ielā vai citā mājā, vai aiz pilsētas tālajā kapsētā.

Duglass aizvēra acis.

Jūnija rītausmas, jūlija dienvidi, augusta vakari — tas viss bija aiztecējis, zudis, pagājis uz neatgrieša­nos, paliekot vienīgi viņa atmiņā. Nu visu rudeni, visu balto ziemu, visu vēso, zaļot sākušo pavasari viņš varēs pārdomāt pieredzēto un izdarīt secināju­mus. Bet, ja viņam kaut kas . aizmirsīsies, pagrabā atrodas pieneņu vīns — pa pudelei no katras vasaras dienas, kuras datums atzīmēts milzīgiem cipariem, un šajās pudelēs ir visa vasara. Viņš varēs bieži vien nokāpt pagrabā un paraudzīties tieši saulē, un, kad apžilbs acis, aizdarīt plakstiņus un vērot šaudīgos uguns punktiņus, kas, it kā sīkas drusciņas no visa redzētā, ņirbēs zem siltajiem plakstiņiem, līdz katrs nostāsies savā vietā un katra aina būs atkal acu priekšā . . .

Līdz ar šo domu Duglass aizmiga.

1928. gada vasara bija beigusies.

— Nē, nē, par to nevar būt ne runas! Esmu jau visu izlēmusi. Kopies vien prom ar savu ērmu grozu. Mīļā stundiņ, kas nu vēl nebūs! Taisies, kā tiec, lai cilvēks var strādāt, — man ir tik daudz, ko adīt un tamborēt, ka par šādu māžošanos i dzirdēt negribu.

Slaidais jauneklis melnajā uzvalkā stāvēja un klu­sēdams klausījās. Bet krustmāte Tildija tikai runāja tālāk:

— Vai dzirdēji, ko es teicu? Nu labi, ja reiz esi ieņēmis galvā, ka tev vajag runāt ar mani, tad klāj arī vaļā, bet es ar tavu atļauju ieliešu sev kafiju. Tā. Būtu tu bijis uzvedīgāks, piedāvātu arī tev, bet šitā iedrāzties, degunu gaisā, un bez klauvēšanas, bez nekā. It kā tev te kaut kas piederētu.

Krustmātes Tildijas pirksti sāka atkal knibināties pa klēpi.

— Reče nu, tevis dēļ nojuka valdziņš! Es te adu sev šalli. Ziemas kļūst aizvien bargākas, un vecuma galā, kad kauli tik salīgi, vajag kādu siltāku apģērba gabalu.

Slaidais jauneklis melnajā uzvalkā apsēdās.

— Prātīgāk, tas ir veclaiku krēsls, — brīdināja krustmāte Tildija. — Nu, tad es klausos, sāc no gala, ko tu man īsti gribēji teikt. Tikai pielūko, balsi gan nepacel un neglūni manī ar tādām acīm. Žēlīgā de­bess, no tāda skatiena cilvēkam tirpuļi sāk skriet pār kauliem!