Rejs Bredberijs - PIENEŅU vĪns

— Gaiss, gaiss … kā avots tīrs un kā sniegs…

Kas vēlas pirkt to, kam naudas nav žēl? …

Nopērciet vienreiz, un jūs nāksiet vēl…

Šī aprīļa brāzma … šis oktobra orkāns …

Šis Antiļu papaiju vējš nāk dzeltens un sarkans . . .

Gaiss, gaiss, pilns visām pasaules krāsām …

Nopērciet to saviem brāļiem un māsām …

Dodiet man grasi, tas ir tā vērts.

Gaiss, ko jūs gaidāt, — šeit aizkorķēts.

Tad furgons piebrauca ietves malā. Pēc brīža pa­galmā stāvēja cilvēks, kuram zem kājām bija melna ēna, bet rokās divas koši zaļas pudeles, kas spīguļoja kā kaķa acis. Misters Džonass paskatījās uz saliekamo gultiņu un trīs reizes klusi sauca Duglasu vārdā. Pēc tam brīdi paminstinājās, pameta acis uz savām pude­lēm un tad klusītiņām devās pie ābeles, kur apsēdās zālē un raudzījās vasaras pieveiktajā zēnā.

— Dug, — viņš sacīja, — guli vien mierīgi. Tev nevajag ne runāt, ne atvērt acis. Ne arī izlikties, ka manī klausītos. Es tāpat zinu, ka tu mani dzirdi, es esmu vecais Džonass, tavs draugs. Tavs draugs, — viņš atkārtoja un apstiprinoši palocīja galvu. Tad pastiepa roku un norāva ābolu, pagrozīja to rokā, nokoda gabalu, apēda un turpināja:

— Daži cilvēki pāragri noveco, — viņš teica. — Tam it kā nebūtu nekāda iemesla, bet viņi acīmre­dzot ir dzimuši tādi. Viņi visu ņem pārāk pie sirds,

i viegli nogurst, ātri lej asaras, ilgi atceras visas ne­laimes un, kā jau sacīju, pāragri noveco. Es zinu, jo arī pats esmu tāds.

Viņš vēlreiz iekoda ābolā.

— Jā, kur es paliku?

— Karsta augusta nakts, ne mazākās vēsmiņas, — viņš pats sev atbildēja. — Briesmīgs karstums. Un

vasarai, liekas, nemaz nebūs gala, un tik daudz, tik daudz kas jāpārdzīvo. Pulkstenis drīz jau būs viens, bet ne miņas no vēja vai lietus. Un tūliņ es arī celšos un iešu. Bet aiziedams — to tu iegaumē labi — es at­stāšu pie tavas gultas šīs abas pudeles. Kad būšu aiz­gājis, tu mazliet pagaidi un tad lēnītiņām atver acis un piecelies sēdus, un pastiep roku, un izdzer tās tukšas līdz dibenam. Bet ne ar muti, nē, — jādzer ar degunu. Piešķieb pudeles, izvelc tām korķus un ieelpo to, kas tur ir iekšā. Vispirms, protams, izlasi, kas te ir uzrakstīts. Pag, varbūt izlasīšu tev priekšā.

Viņš pacēla vienu pudeli pret gaismu.

— «ZAĻĀ KRĒSLA, LAI SAPNĪ REDZĒTU VISTĪ­RĀKO ZIEMEĻU GAISU», — viņš lasīja. — «Ņemta no sniegotās Arktikas 1900. gada pavasari, sajaukta ar Hudzonas ielejas vēju 1910. gada aprīlī un satur sīksīkus puteklīšus, kas reiz mirdzēja vakara saulē Aiovas štata pļavās pie Grinelas, kad no ezera, strauta un avota gaisā pacēlās dzestra vēsma, kas arī ieslēgta šajā pudelē».

— Un tagad kaut kas arī sīkajā rakstā, — viņš teica un piemiedza acis. — «Satur arī mentola tvaiku, citronu, meloņu, arbūzu un citu atspirdzinošu augļu, kampara koku un mūžzaļo augu smaržu un Misisipi vēja elpu. Atsvaidzina un dara spirgtu. Lietot vasaras naktī, kad gaisa temperatūra pārsniedz deviņdesmit grādu».

Misters Džonass pacēla otru pudeli.

— Šeit ir tas pats, kas pirmajā pudelē, un vēl Eranas salas vējš, un sāļā brīze no Dublinas līča, un biezā migla no Islandes krastiem.

Viņš nolika abas pudeles uz gultas.

— Un vēl viena piebilde. — Viņš noliecās pār zēnu un klusi teica: — Kad dzersi, tad atceries, ka šo te iepildījis tavs draugs Džonass Ilinoisas pilsētā Grīn- taunā 1928. gada augustā. Šīgada pildījums, puisīt, tā ja …

Pēc mirkļa pa zirga muguru noplakšēja groži, un furgons mēness gaismā līgoja tālāk.

Duglasa plakstiņi iedrebējās, un viņš lēni atvēra acis.

— Māmiņ, — Toms čukstēja. — Tēt! Tēt! Dugam ir labāk. Tikko biju aizgājis apskatīties, un viņš .. . nu, nāciet!

Toms izmetās ārā pa durvīm un vecāki viņam pakaļ.

Kad Toms pieskrēja, Duglass gulēja. Toms, smai­dīdams pār visu seju, māja vecākiem, lai nāk tuvāk. Viņi noliecās pār Duglasa gultu.

Ieelpa, klusums, izelpa, klusums.

Duglasa mute bija viegli pavērta, un no viņa lūpām un smalkajām nāsīm plūda tik tikko manāma smarža, kādu dod nakts dzestrums un vēsa, zaļa sūna, un vēsa mēness gaisma uz sudraba oļiem rāmas upītes gultnē, un vēss, dzidrs ūdens akas dibenā.

Bija tā, it kā viņi, uz mirkli noliekušies, veldzētu sejas augšup šļācošā ābeļziedu smaržas fontānā.

Tā viņi stāvēja ilgi, ilgi.

O

Otrā rītā pazuda visi kāpuri.

Vēl vakar visapkārt mudžēja melni un brūni pūkaini kamoliņi, kuri rāpoja pa zaļajām lapām un trīsošajiem zāļu stiebriem, bet pēkšņi vairs nebija neviena paša. Noklusa miljards nedzirdamu soļu, ne­uztverama kāju dipoņa, kāpuriem kustoties pa savu pasauli. Toms, kas vienmēr bija apgalvojis, ka spēj saklausīt šo smalko skaņu, izbrīnā vēroja pilsētu, kur putniem vairs nebija nekā, ko knābāt.

Tad klusumu pāršalca gara, čaboša nopūta, un visi saprata, kādēļ pazuduši kāpuri un apklusušas cikādes.

Vasaras lietus.

Sākumā tik tikko manāms, kā viegls pieskāriens. Tad arvien spēcīgāks, arvien gāzmaināks. Tas bun­goja pa ietvēm un māju jumtiem kā pa milzīgu kla­vieru taustiņiem.

Un augšā Duglass, vēss kā sniegs, savā gultiņā pagrieza galvu un atvēra acis, lai redzētu atsvaidzi­nošās šaltis plūstam no debesīm, un viņa pirksti jau lēni lēnītiņām sniedzās pēc dzeltenā pieccentu blok­nota un dzeltenā Taikonderogas zīmuļa …

Q

Kā vienmēr, kad bija kāds atbraucis, mājā valdīja kņada un satraukums. Kaut kur skanēja trompetes. Māja bija pilna īrnieku un kaimiņu, kuri dzēra pēc­pusdienas tēju. Bija - atbraukusi krustmāte, vārdā Roza, un viņas balss — spalga kā bazūne — pārmāca visas pārējās, kamēr viņa pati — kupla un silta kā siltumnīcas roze — piepildīja visu telpu ap sevi. Bet ne šī kņada, ne krustmātes balss Duglasu pašlaik ne­interesēja. Viņš bija atnācis no savas torņa istabas un stāvēja pie vecmāmiņas virtuves durvīm tieši tai brīdī, kad viņa, visiem atvainojusies, izmuka no trokšņai­nās viesistabas kā no kājās saceltas vistukūts, lai atgrieztos.savā valstībā gatavot vakariņas. Ieraugot Duglasu gaitenī stāvam, viņa atvēra virtuves dur­vis, noskūpstīja viņu uz pieres, atglauda zēnam no acīm izbalējušu matu šķipsnu un ieskatījās viņa sejā, lai pārliecinātos, vai drudža vairs nav, un, redzot, ka viss atkal kartība, dungodama ķērās pie darba.

Vecmāmiņ, Duglass bieži bija grasījies jautāt, saki, vai šeit sākas pasaule? Jo skaidrs, ka tā varēja sāk­ties vienīgi tādā vietā kā šī. Pasaules centrs, bez šau­bām, bija virtuve, ap kuru griezās viss pārējais. Vir­tuve, protams, bija tas pamats, uz kura turējās pasau­les templis.

Duglass aizmiedza acis un dziļi ievilka elpu. Šeit plandīja svelošas elles liesmas un griezās pūdercu­kura putenis, — šeit, šajā brīnumu valstībā, kurā val­dīja vecmāmiņa ar noslēpumainajām indiānietes acīm un divām siltām dūjām zem ņiebura, vecmāmiņa ar tūkstoš rokām, kas vienmēr kaut ko kūla, sita, putoja, kapāja, grieza, mizoja, tīstīja, sālīja, maisīja.

Duglass aiztaustījās līdz pieliekamā durvīm. Vies­istabā nogranda smiekli un notinkšķēja tējas tasītes. Bet Duglass devās iekšā vēsajā smaržu valstī, kur no zaļganās un iesārtās puskrēslas viņam pretī plūda briestošu banānu aromāts. Ap viņa ausīm un etiķa pudelītēm, nikni sīkdami, griezās odi.

Viņš atvēra acis. Kā viegli kūpoši vasaras mākoņi viņa priekšā rindojās maizes klaipi, gaidot, kad tos sagriezīs šķēlēs. Kā ēšanas rotaļai sagatavotas cirkus klauna ripas gulēja taukos vārīti apulīši. Duglasam saskrēja siekalas mutē. Šeit, plūmju koku aizēnotajā telpā, kur kļavu lapas šalca kā strauts, viņš lasīja garšvielu nosaukumus.