M.JEMCEVS E.PARNOVS E.PARNOVS - PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS

Здесь есть возможность читать онлайн «M.JEMCEVS E.PARNOVS E.PARNOVS - PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGA, Год выпуска: 1966, Издательство: .IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Социально-психологическая фантастика, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS
M.JEMCEVS E.PARNOVS
Locis Kids
Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums .
De profundis (No dziļumiem) .
Sniega pika
Tulkojusi RASMA VĪLIPA
Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadē­mijas Redakciju un izdevumu padomes 1966. gada 16. jūnija lēmumu
Mihaila Jemceva un Jeremeja Parnova stāsti pa­domju lasītājiem jau ir labi pazīstami. Viņu pirmais fantastiskais stāsts —

PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Kāpēc nevar pārsniegt gaismas āt­rumu?

— Tā ir viena no fundamentālajām patiesī­bām un manas programmēšanas robežno- sacījums.

— Bet vai tu vari iedomāties, ka mēs to­mēr esam pārsnieguši gaismas ātrumu un aizsteigušies garām Visumam, kas plešas plašumā? Vai tu spcj loģiski spriest, pama­tojoties uz šādu premisu?

— Nē. Tāpēc, ka tas ir neiespējami.

— Vai tu nevari operēt ar neiespējamo?

— Es taču esmu mašīna. Neiespējamā kategorijas domāšanā izmanto tikai cilvēki.

— Nu labi, pieņemsim, ka tas ir tā. Bet kas atrodas aiz borta?

— Nekas.

— Vai tu šim vārdam piešķir kādu jēgu?

— Tikai tiktāl, ciktāl neviens aparāts neko nereģistrē.

— Un vai iespējams ir tas, ka aiz borta patiešām nekā nav?

— Tas ir pavisam neiespējami.

•— Nu, un kas tad iznāk?

- — Atkārtoju. Šās pretrunas būtību es nespēju aptvert.

— Ko rāda hronometri?

— Neko.

— Tātad laika nav.

— Tas nevar būt. Viss notiek laikā.

— Aha! Skaidrs! Atkal pretruna, kas tev nav pa zobam.

— Jā, pretruna. Tikai zobu man nav.

— Es to sacīju tēlaini… Ieslēdz savu asociatīvo bloku.

— Labi. Tagad saprotu. Šī pretruna man acīmredzami nav pa zobam. Vēl neesmu līdz tai izaugusi.

— Kas būs, ja es iziešu ārā?

— Nezinu.

— Zināt ir tavs pienākums.

— Varu sniegt prognozi tikai kosmiskās telpas apstākļos. Kādi apstākļi ir aiz borta, tas man nav zināms.

— Vai es iešu bojā?

— Nezinu.

— Ja laika nav, es neiešu bojā. Būšu mū­žīgs.

— Premisai un secinajumam nav jēgas. Laiks ir neiznīcināms, bet bioloģiskie objekti mirstīgi.

— Ciet klusu! Ko tu zini par pasauli, tu, sastingušām dogmām piebāztais elektronu gudriniek!

— Vai tu man pavēli atvienoties?

— Nē. Atbildi, ja vari.

— Ticība brīnumiem piemīt tikai cil­vēkiem.

— Tātad tu man neieteic doties ārā?

— Nē.

— Kāpēc?

— Drošības tehnika aizliedz iziet telpā pirms apstākļu noskaidrošanas.

— Bet aiz borta taču nav telpas!

— Telpa, tāpat kā laiks, ir neiznīcināma.

Jā, šai muļķa mašīnai, redzams, neko ne­var iemācīt. Kā papagailis tā atkārto vienu un to pašu.

— Vai es vēl ilgi varēšu eksistēt?

— Kosmiskais kuģis kopā ar ekipāžu veido ekoloģiski noslēgtu sistēmu.

— Nu un tad?

— Tāpēc vienīgais apstāklis, kas ierobežo eksistences laiku, ir objekta dabiskā, biolo­ģiskā nāve.

— Tas tā ir, taču tikai laikā… Bet ārpus laika es esmu nemirstīgs… Vari neatbildēt. Zinu, ko tu teiksi.

Iedomājieties tikai, esmu nemirstīgs! Mir­stīgs cilvēks iemantojis nemirstību! Bet par kādu cenu … Es to negribu! Tas ir atmiņas, nevis cilvēka, mūžīgums. Un pat par atmiņu nevar galvot… Nekas to neiznīcina. Ne­skartas, atsegtas smadzenes burkā, kas ielikta tumšā, skaņu necaurlaidīgā termo- statā … Termostats!

— Kāda tur ir temperatūra?! — man lie­kas, ka es kliedzu.

— Termometri nerāda nekādu tempera­tūru. >

— Vai tas nozīmē, ka tie rāda Kelvina nulli?

— Nē. Tie nerāda neko.

— Man tas nav saprotams.

— Man arī.

— Bet kas gan tur ko nesaprast, muļķīgo radījum! Nav vielas, nav kustības, kur tad lai rastos temperatūra?! Viss ir vienkārši, kā divreiz divi. Nekur nekā nav.

— Tas nav ies …

— Ciet klusu!

Ja es ticētu dievam, mans stāvoklis būtu ārkārtīgi grūts. Nevarētu lūgt dievu. Dievs taču arī nav iedomājams ārpus laika un telpas. Manas lūgšanas nebūtu līdz viņam nonākušas… Bet tie ir nieki. Nekādas lūg­šanas nekad nav līdz dievam nonākušas. Un mans stāvoklis nekļūst mazāk nejēdzīgs tāpēc, ka esmu ateists. Gribētos gan paska­tīties uz dievu šais superrelatīvistiskajos apstākjos.

— Vai es varu izbeigt dzīvi pašnāvībā?

— Kosmisko kuģu komandieri…

— Nelasi man instrukcijas. Pats zinu. Mani interesē tikai principiālā iespējamība.

— Principā tas ir iespējams.

— Kā?

— Manā programmā nav paredzēts …

— Atkal! Es taču tev neprasu padomu. Kur gan redzēts, ka pašnāvnieku kandidāts kādreiz ar kādu būtu iepriekš apspriedies? Te galvenais ir tīri loģiska analīze. Vai iespē­jama pašnāvība ārpus laika?

— Acīmredzot ne. Tāpat kā vispār jeb­kāda pārmaiņa.

— Bet es domāju un apmainos ar tevi informācijā! Vai tad tā nav pārmaiņa?

— Ir pārmaiņa. Tā tikai vēlreiz pierāda, ka mēs atrodamies laikā.

— Vēlreiz … Kāds birokrāts tevi pro­grammējis? Vai vari minēt pierādījumus, ka mūsu dialogs norit secīgi? Ar ko tu salīdzi­nāsi šā procesa gaitu? Pulkstenis taču stāv.

— Man nav citu pierādījumu, vienīgi tikai tas, ka laiks kā kategorija …

— Vārdi nav vajadzīgi! Un es biju iedo­mājies, ka dogmatisms ir specifiska cilvēku vājība! Izrādās, ka arī roboti nav pret to imūni. 2ēl!

Ko lai dara? Ko lai dara? Kā izjaukt šo bezcerīgo burvestību? Kā izkļūt no šā no­lādētā apļa?

— Kur mēs atrodamies?

— Tāds jautājums jau bija. Nezinu. Ne­kur.

— Vai varam atgriezties atpakaļ?

— Nē.

0

— Kāpēc?'

— Mēs nezinām, kur patlaban atrodamies.

— Tik vien tās nelaimes? Bet ja lidotu uz labu laimi?

— Nav iespējams. Aparāti nedarbojas. Mums nav kustības vai miera stāvokļa kri­tēriju.

— Tad varbūt mēs arī pašlaik kustamies?

— Nav izslēgts.

— Un nonāksim mājās?

— Maz ticams.

— Nu kaut vai ne mājās, bet kādā citā vietā, kur laiks un telpa atgūs parastās formas?

— Nav izslēgts.

— Vai tu domā stingri loģiski?

— Varbūtīgi.

— Ak tā! Tad, pēc tavām domām, telpas un laika izzušana ir neiespējama …

— Neiespējama.

— Kāpēc tad es ar tevi sarunājos?

— Nezinu.

— Vai es vēl arvien esmu normāls?

— Jā.

— Un tu?

— Nesaprotu.

— Vai tu esi normāla?

— Visas sistēmas ir kārtībā. Tikai droši­nātājs ieejā gandrīz iztvaikojis. Tūlīt to no­mainīšu.

— Nevajag.

— Kāpēc?

— Bez manis tavai eksistencei nav jēgas. Bet es tevi atstāšu.

— Kā?

— Gribu iziet ārā.

— Pēc instrukcijas …

— Es iziešu ne pēc instrukcijas.

— Vismaz jāuzvelk maksimālās aizsardzī­bas skafandrs. _

— No kā aizsargāties? Vai no nekā?

— Ja tur nav nekā, tu nevarēsi mani atstāt. Ārpus telpas pārvietošanās nav iespējama.

— Bet ko tad lai dara? Es tā nevaru. Ne­varu!

— Kāpēc? Paliek taču iespēja domāt?

— Tu mani nesapratīsi… Esmu cilvēks. Un es tā nevaru. Man jāzina, kas tur ir!

— Tas nav saprātīgi. Nevar ieraudzīt vai­rāk, nekā redz aparāti.

— Vai tu gribi teikt, ka aiz borta es ne­uzzināšu nekā jauna salīdzinājumā ar to, ko zinu tagad?

— Jā. Tur nekā nav. Aparāti nemaldās.

Tas ir neiespējami, neticami, bet tur nekā nav. Mani drošinātāji kūst.

— Dievs ar viņiem … Es tomēr gribu pa­lūkoties ārā. Lai āri tas būtu velti un muļ­ķīgi, bet kaut kas ir jādara. Citas izejas nav.

— Arī tā nav izeja.

— Bet tas vismaz ir mēģinājums darbo­ties. Man jāizlaužas ārā.

— Kas tev kaiš tagad?

— Tagad? Viss, kas mani ir cilvēcisks, protestē pret šo «tagad».

— Tu nosauc par cilvēciskiem kaut kādus tumšus, vadīšanai nepakļaujamus instinktus. Nezinādams, kā raksturot tev piemītošo ne- loģiskumu un stihisko nemieru, tu tos ap­vieno jēdzienā «cilvēciskais». Tas ir dīvaini.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS»

Обсуждение, отзывы о книге «PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x