M.JEMCEVS E.PARNOVS E.PARNOVS - PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS

— Vienkārši tas nav saprotams tavām diskrētajām smadzenēm.

— Paskaidro, varbūt es sapratīšu.

— Saprast nevar, vajag izjust… Vai tev nav vēlēšanās palūkoties ārpusē?

— Nē.

— Un nav intereses zināt, kā tas izskatās?

— Kāds «tas»?

— Nekas.

— Nekas neizskatās nekā.

— Nu, bet es par to neesmu pārliecināts. Es par visu šaubos. Gribu redzēt savām paša acīm … Vai vismaz pārliecināties, ka neko neredzu.

— Bet…

— Man te riebjas! Man vajag izzināt!

Kaut vai par to būtu jāsamaksā ar dzīvību, ja nav citas izejas. Vai saproti? Kam gan vajadzīga nemirstība, ja tā neatrisina ne­vienu mīklu? Mūsu eksistēšanas mērķis ir iz­zināt pasauli.

— Tu aizej?

— Aizeju.

— Vai pratīsi to izdarīt?

— Vismaz mēģināšu …

— Stop! — teica atlases komisijas priekš­sēdētājs. — Atvienojiet viņu! …

Manā kabatas portfelī ir pase, darba aplie­cība, vairākas dažādu krāsu grāmatiņas ar atzīmēm par biedru naudas samaksu, bet es pats esmu rēgs, efemera. Nedrīkstu staigāt pa šo nosnigušo ietvi, elpot šo gaisu, kas ir spēcīgs kā ožamais spirts. Pašam beztiesī­gākajam no beztiesīgajiem, pat tam, kam at­ņemti visi dzīves labumi un kas uz mūžu ieslodzīts cietumā, ir vairāk tiesību nekā man. Neizmērojami vairāk!

Es tā domāju, taču ne vienmēr tam ticu. Apkārtējā pasaule ir pārāk pierasta un pa­zīstama. Koku zari nosarmojuši un izska­tās pēc jaunu briežu ragiem. Vadi tikko sa­skatāmi pret bezkrāsainajām debesīm. Tie kļuvuši resni un balti kā Manilas virves. Uz fizikas fakultātes jumta baltā puskrēslā stingst antenas. Gluži kā spocīgas fregates

masti. Ķīmijas fakultāte liek sevi manit ar elementorganisko ēteru dīvaino smaržu — nekādi netieku skaidrībā, vai tā ir patīkama vai, otrādi, pretīga.

Ierastā ikdienišķā pasaule! Vienīgi tikai atmiņa kā satraucošs kamols nospiež sirdi.

Vēl vakar bija vasara, bet šodien — ziema. Cik daudz melu šai vārdā «vakar»! Nē, tas nebija vakar …

Man nav mēteļa. Pareizāk sakot, tas karā­jas kaut kur uz pakaramā, bet numuriņš at­rodas cita kabatā. Atkal meli: «cita». Ne jau cita … Gluži vienkārši tam vēl nav izdomāts nosaukums. Eju ātri, lai nesaltu. Kaut kā iz­tikšu bez mēteļa. Agrāk bieži skraidīju tikai uzvalkā vien uz ķīmijas fakultāti vai gal­veno ēku.

Apstājos un nodrebēju. Tā tik vēl trūka! Tikko nepakļuvu zem milzīga «MAZ». Šofe­ris izliecās ārā, un kopā ar elpas pērļaina- jiem garaiņiem tīrajā, saltajā gaisā izlauzās biezu lamu vārdu krusa.

Iesmējos. Tu nu gan esi muļķis, šofer! Es taču esmu tikai šķietamība. Brauc man virsū drošāk! Tavs aizstāvis pratīs panākt attais­nošanu. Ne.var nogalināt to, kā nav. Es esmu staigājošs juridisks gadījums.

Kādas gan muļķības visu laiku nāk prātā! Cenšos neaizmirsties un nenovirzīt uz­manību. Man jāatceras, ka esmu te svešs.

Pretī nāk raiba studentu rinda. Mazliet gāzelēdamies, viņi iet bezrūpīgi un lepni kā musketieri pēc kārtējās uzvaras pār kardināla gvardiem, skaļi smiedamies un neval­dāmi lielīdamies.

— Kas tev tika, Pingvīn? — slaids švī­tīgs puisis pagriežas pret rudmatainu res­nīt i.

— Tīrie nieki! Lengmīra absorbcijas izo- terma, elektriskais dubultslānis un ūdens molekulas dubultstruktūras modelis… Tīri vai spēlēdamies …

«Nokārtojuši fizikālo ķīmiju,» — nodomāju un palēnināju soli.

— Tu tikai paskaties, ko esmu uzvilcis, — ■ teica resnītis, no šalles apakšas izvilkdams balti svītrota zila krekla apkakli. — Nesa­protu, kā tas vēl turas kopā! Visos eksāme­nos to velku. Tas ir laimes krekls! Uzvalks un tupeles arī veci, vēl no skolas laikiem.

— Vai nosvinēsim? — man aiz muguras atskanēja jautra, aizsmakusi balss.

— Lai iet!

Es jutu vieglu, mazdrusciņ skumju skau­dību.

Te jau ir sarkanās granīta kāpnes. Apsni­gušās Kanādas egles. Ar koķetu sniega micīti apsegtais Butļerova plikais akmens pauris.

Kā parasts, bāzu roku kabatā pēc caur­laides. Sirds sažņaudzās un saskrēja papē­žos. Pārspīlēti moži apsveicinājos ar dežu­ranti un, pabāzis tai zem deguna puspavērto caurlaidi, aizskrēju uz liftu.

Nabaga sieviete! Ja viņa būtu redzējusi, kāds datums ierakstīts ailē «pagarināta līdz…»!

Iedegās sarkanā bultiņa. Tūlīt atvērsies lifta durvis. Nodomāju, 'ka labāk nebraukt uz ceturto stāvu. Kas notiks, ja sastapšu viņu vai kāds mūs ieraudzīs kopā? Jau no šās domas vien man kļuva auksti.

Par braukšanu uz māju nevarēja būt ne runas. Vecāki to neizturētu. Tie neko nedrīkst zināt. Ja satikšu viņu, vajadzēs tūlīt par visu vienoties. Viņš jau sapratīs.

Pat iesmējos, domādams par «viņu». Hu­mors droši vien ir tieši proporcionāls situā­cijas neparastumam un nedabiskumam. Un tāda pāreja notika vienā mirklī! Vismaz subjektīvi vienā mirklī. Bet objektīvi? Cik ilgs laiks pagājis no tā brīža, kad es disertā­cijas aizstāvēšanā norāvu melno pārklāju?

Pret manām teorētiskajām premisām ne­viens īpaši neiebilda, šefs, dabiski, sniedza spožu atsauksmi, oficiālie oponenti piesējās tikai pie dažām detaļām. Viens no viņiem, profesors Prosohins, ar kabatas lakatiņu ilgi slaucīja brilles, pūta elpu uz stikliem un krekstēja. Gausā, čīkstošā balsī kā nesmērēts ritenis viņš kaut ko murmināja, noliecies pār papīra gabaliņu. Visiem bija pilnīgi vien­alga, cik disertācijā nodaļu, lappušu un zī­mējumu, cik plaša mūsu pašu un ārzemju bibliogrāfija. Zinātniskās padomes locekļi domās jau bija darbu novērtējuši un garlai­kodamies klausījās apnicīgo un pedantisko profesoru.

Laiku pa laikam pierakstīju atsevišķus tei­kumus. Man vēl vajadzēs atbildēt. Un tad Prosohins savu runu beidza ar sakramentālo frāzi:

— Tomēr pamanītie trūkumi nekādā ziņā nemazina šā darba nozīmi, jo tas atbilst vi­sām izvirzītajām prasībām, un tā autors ne­apšaubāmi pelnījis, ka viņam piešķir fizikas un matemātikas zinātņu kandidāta zināt­nisko grādu.

Zinātniskās padomes priekšsēdētājs pro­fesors Valentinovs, stalts skaistulis ar sir­miem alumīnija krāsas matiem, cienīgi no­klepojās un jautāja:

— Vai disertants atbildēs abiem oponen­tiem reizē vai atsevišķi?

— Reizē! Reizē! — no zāles sauca zināt­niskās padomes locekļi, kuriem jau bija ap­nikusi vienmuļā aizstāvēšanas procedūra.

— Tādā gadījumā, — sacīja Valentinovs un apburoši pasmaidīja kā lords, kas sa­ņēmis Bikšu lentas ordeni, — lūgsim, lai vietu uz katedras ieņem mūsu godājamais viesis Samsons Ivanovičs Gogaceridze.

Korespondētājloceklis Gogaceridze uzkāpa katedrā kā džigits zirgā. Pārlaidis zālei niknu skatienu un nevienu nenobaidījis — Samsons Ivanovičs bija pats labsirdīgākais cilvēks pasaulē, — viņš nobēra kā ložmetējs:

— Mūsu godājamā profesora Sergeja Aleksandroviča Prosohina plašā un rūpīgā analīze mani atbrīvo no nepieciešamības sīki aplūkot godājamā Viktora Arkadjeviča (lab­vēlīgs galvas mājiens uz manu pusi) diser­tāciju. Tāpēc pakavēšos tikai pie dažiem darba trūkumiem. To nav daudz, un tie pa­zūd plašajā pozitīvā materiāla klāstā.

Gogaceridze ievilka elpu un ar sniegbaltu kabatas lakatiņu noslaucīja piesārtušo seju.

— Jā … Nerunāšu par darba labajām īpašībām, bet tikai īsumā par trūkumiem.

Šis„«īsumā» ilga septiņpadsmit minūtes. Sāku jau uztraukties, bet šefs tikko manāmi pameta man ar aci, un es nomierinājos. Mi­nējis visus trūkumus, Gogaceridze izdzēra glāzi boržoma un pateica tradicionālos no­slēguma vārdus, ka, neraugoties uz to un to, «disertācija atbilst» un «disertants pelnījis».