M.JEMCEVS E.PARNOVS E.PARNOVS - PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS

To visu pateikšu, ja palikšu dzīvs. Pēc tam apstaigāšu visas upes no Profundu līdz Ma­nisaua Misu un no Nāves upes līdz Iriri. Ap­ciemošu visus: nahukva, kuikuru, thikao, kalapalo, mehinaku, kamaijura, aveti, tru- maji, suja, kaijabi, žuruna, thukahame un krinakarore. Neaizmirsīšu arī «cilvēkus, kuru vārdus mēs pat nezinām». Arī morsego ne­aizmirsīšu, un esmu pārliecināts, ka aiziešu no viņiem, paturēdams savu galvu sveiku un veselu, neizkaltētu tik mazu kā dūre.

To visu izdarīšu, ja palikšu dzīvs un ja pēc tam manā dzīvē pietiks dienu. Atpakaļ­ceļa nav. Rīt apēdīšu beidzamās galetes. Ar šauteni nevar nomedīt neko citu kā tikai pelē­kās ķirzakas, bet ejamas ir septiņas dienas. Kuru katru brīdi var sākties lietus periods, un rumbero aizies bez manis. Nāo importa! [27]manuels par mani aizdedzinās svecīti.

Šīs piezīmes ielikšu polietilēna benzīna kannā, ko stingri aizkorķēšu un iemetīšu vienā no ūdenskritumiem, kas brāžas lejup bezdibenī. Ceru, ka polietilēns izturēs īslai­cīgo saskari ar «stikla sienu». Ja man laimē­sies, jūs uzzināsit, kurp aizplūst ūdens, kas laužas ārā no zemes. Ja neveiksies, tomēr to uzzināsit no kāda cita. Bet tad nekā nedabū­sit zināt par mani… Taču, kālab gan runāt par neveiksmēm?

Man gribas ticēt, ka jūs šīs piezīmes iz­lasīsit. Tāpēc neko neteikšu par manis at­rasto eju, kura, šķiet, ved uz «stikla zemi». Nebrīnieties, ka es tā daru. Un nemeklējiet tam izskaidrojumu. Labāk atcerieties Foseta pēdējos vārdus: «Ja mums neizdosies at­griezties, es negribu, ka mūsu dēļ riskētu glābšanas ekspedīcijas. Tas ir pārāk bīstami. Ja ar visu manu pieredzi mēs neko nepanāk­sim, diezin vai citiem laimēsies vairāk nekā mums. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es precīzi nenorādu, kurp mēs ejam…»

Jel nelūkojies atpakaļ, rumbero.

Neviens mums nevar ceļu parādīt.

Neviens mums nepateiks, kas gaidāms rīt.

Ej, nelūkojies atpakaļ, rumbero…

Un vairies jautājuma: «A depois? .. .» [28] . *

• *

Jebkura patiesība par Fosetu izklausās kā izdomājums, leģenda — kā patiesība. Šeit pastāstītie notikumi nav norisinājušies īste­nībā, bet citētie dokumenti ir autentiski.

Es redzēju, kā pēkšņi izdzisa beidzamā zvaigzne. Biju apdzinis pēdējo gaismas staru un izlidojis ārpus Visuma robežām. [29]

Kas noticis ar kuģi? Vai tas stāv uz vietas vai arī krīt bezgalīgā bezdibenī? Nezinu. Aparāti pamiruši: spektrOfotometri kļuvuši akli, gravilokatori — mēmi, lādēto daļiņu skaitītāji apklusuši. Aiz borta nebija neviena fotona, ne visniecīgākā kosmiskā puteklīša. Nebija ne vielas, ne lauka, ne telpas. Nebija arī laika.

Es vairs neizjutu laiku. Mans kuģis kā cukurs karstā ūdenī lēni kusa nerealitātes okeānā. Bet varbūt te kusa mana sirds, griba, prāts? Likās, ka tukšums izkaltē smadzenes, saēd apziņu, izsūc atmiņu.

Bet aiz borta nebija tukšums. Tukšums ir kaut kas: fizikālais vakuums, virtuālo daļiņu avots. Turpretī aiz borta nebija nekā. Nekas! Man šķiet, šo vārdu vajadzētu rakstīt ar lielo burtu. Tāpēc ka citu vārdu vienkārši nav.

Neviens nav izdomājis un arī nevarēja iz­domāt vārdus, kas noderētu metaforai, sa­līdzinājumam, lai aprakstītu šo «neko».

Pieplaku pie iluminatora un atsprāgu atpakaļ. Biju gaidījis, ka ieraudzīšu melnas tukšas debesis, bet neredzēju neko. Nezinu, kā to lai izskaidroju. Analoģijas te nelīdz. Taču, vienīgi izmantojot tās, mums izdodas palīdzēt citiem uztvert to jauno, ko esam re­dzējuši. Es redzēju to, ko nekad neredzēs citi. Bet nespēju to izstāstīt.

Manā priekšā atradās — nekas. Nav iespējams pateikt, kāds tas bija. Mokošais loks noslēdzas ar tautoloģiju: nekas ir nekas. Tajā izzūd mūsu vārdi, tradicionālie priekš­stati, banālais domu plūdums un nevaldāmas fantāzijas lidojums.

Iekliedzos. Bet neko nesadzirdēju. Tūdaļ pie tā pieradu. Cilvēki ātri sarod ar nenovēr­šamo, citādi būtu grūti dzīvot. Es pieradu uz­reiz, varbūt pat vispirms pieradu pie mē­muma un tikai pēc tam sapratu, ka manā pa­saulē nav skaņu. Bija izzudis ilgums, izgai­suši intervāli, zudis priekšstats par notikumu secīgumu.

Man nevajadzēja ēst. Vienkārši negribē­jās — un viss. izrādījās, ka vajadzība pec ēdiena nav nekas cits kā paradums. Arī smaržas es neuztvēru, un, kad ar rokām pie­skāros dažādiem priekšmetiem, sajūta bija tāda, it kā tvertu gaisu. Vai es spēju redzēt? Nezinu. Tas bija sarežģītāk. Mana pasaule nemainījās. Tā bija šaura un līdz izmisumam parasta. Tā bija stabili reproducēta manās smadzenēs. Kā ar atvērtām, tā ar aizvērtām acīm redzēju vienu un to pašu. Bet varbūt tikai atcerējos vienu un to pašu.

Nesaskatīju te nekādu būtisku atšķirību. Neapšaubāms bija tikai viens. Nebiju zaudē­jis domāšanas spēju. Vai tiešām domāšana notiek ārpus laika un telpas? Diezin vai…

Šis «nekas» nomāca manu atmiņu. Zau­dēt atmiņu nozīmē mitēties domāt. Mani gaida tāds pats liktenis kā elektronu mašīnu ar izdzēstu atmiņu. Vārds «gaida» gan nav te īsti vietā. Man nav ne pagātnes, ne tagadnes, ne nākotnes. Šie jēdzieni zaudē katru saturu, kad neeksistē laiks.

Bet varbūt kaut kas ir? Cits laiks? Cita telpa? Neticu, ka aiz borta nekā nav!

Man gribas kliegt, ar dūrēm dauzīt sienas, bet zinu, ka tas viss ir velti, un nekustos no vietas.

Velns parāvis, vai tad es vispār dzīvoju?! Varbūt tas ir tikai briesmīgs sapnis, drudža murgs? Varbūt vajadzīga tikai maza piepūle, un es atgūšu ierasto pasauli, ar atvieglojuma nopūtu aizgaiņādams ellišķīgā murga bei­dzamās paliekas?

Nu taču! Nu! … Bet kā lai panāku šo pie­pūli? Es to nespēju. Tā mēdz būt, kad gri­bas pamosties. Cilvēks kliedz, bet mute it kā aizbāzta ar vati. Labi, ja kāds uzmodina… Taču nav, kas mani varētu uzmodināt.

Man ir sēnsori sakari ar domājošo mašīnu. Domās tai pavēlu mani izmeklēt.

— Tu esi vesels. Viss normāli.

Mašīna man atbild, pirms vēl esmu paspē­jis dot pavēli. Bet varbūt arī viss notiek vien­laicīgi.

— Kur mēs atrodamies?

— Nekur, — atbild mašīna.

Jautājumi un atbildes smadzenēs iedegas

kā spuldzītes. Viena labajā puslodē, otra kreisajā. Gluži it kā es ar savu mašīnu būtu saplūdis vienā būtnē. Arī tā mēdz gadīties tikai sapnī. Sapnī redzam citus cilvēkus un sarunājamies ar tiem, kaut gan sarunājamies vienīgi paši ar sevi. Tikai to nepamanām. Nepamanām, tāpēc ka guļam.

— Ko rāda aparāti?

— Neko.

— Vai mēs lidojam?

V- Nē.

— Vai stāvam uz vietas?

— Nē.

— Vai tu vari atbildēt sīkāk?

— Man trūkst informācijas.

— Vai tu saproti, ka esam sasnieguši Visuma robežas?

— Tas nav iespējams.

Protams, kura normāla mašīna atbildētu citādi? … Tā jau viņa ir programmēta, lai darbotos tikai Visuma ietvaros. Bet cil­vēks? … Vai tad cilvēks programmēts ci­tādi?

— Vai var būt ta, ka aparati neko nekon- statē?

— TOC \o "1-3" \h \z Nē.

— Vai tie ir kartība?

— Jā.

— Kapec tad tie neko nekonstatē?

— Tāpēc ka apkārt nekā nav.

— Vai tas iespējams?

— Nē.

— Vai tev neliekas, ka te ir pretruna?

— Te ir acīmredzama pretruna. Bet es ne­spēju to aptvert. Man trūkst informācijas.

— Vai mūsu stāvoJ