M.JEMCEVS E.PARNOVS E.PARNOVS - PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS

Beidzot, izdzirduši kliedzam žakubimi, kas dzīvo cilvēku tuvumā, tie saprata, ka pienā- ] kuši pie cilvēku mājokļiem. Tā bija neliela kaučuka vācēju faktorija dziļā meža biezoknī. Dažas mājiņas, kur mitinājās seringeiro, bārs ar biljardu, gatavās produkcijas noliktava, šķūnis ar inventāru — tas arī bija viss.

Seringeiro dzīvoja pastāvīgās bailēs un pat nakti nešķīrās no saviem vinčesteriem. Pirms daudziem gadiem kaut kādi seringeiro bija iebrukuši kubenkrankegnu ciematā, no­galinājuši dažus indiāņus un citus pārdevuši verdzībā. Kopš tā laika cilts, atriebdamās kaučuka vācējiem, bieži uzbruka faktorijai.

Tāpēc, kad no meža iznāca nepazīstami, aiz bada un drudža nomelnējuši cilvēki, serin­geiro viņus tikko nenošāva. Taču, redzams, liktenis kādu laiku bija nolēmis saudzēt baltā, virsaiša dēlu un priestera meitu, vezdams viņus uz kādu tam vienīgajam zināmu mērķi.

Bārā pilnā sparā ritēja kārtējā žūpošana. Seringeiro dzēra juku jukām kačasu, viskiju, bakardi un pulki, kas izgatavota no agaves sulas. Spēlēja kauliņus. Ķildojās. Plēsa vad­malu uz biljarda galda. Šāva griestos.

Tikai īsu brītiņu jaunais baltais atstāja uz lieveņa savu draudzeni vienu, lai izdzertu glāzīti labā makkinlija, bet arī ar īsu brītiņu pietiek dieviem, kuri nekad nenovērš no cii- 1 vēka savu skatienu.

Kad viņš iznāca no bāra, Adamanta Antā gulēja zemē. Krūtis tai bija asiņainas, un sārti pilieni tumši spīdēja sakaltušajā zālē un baltajās skaidās!

Viņš pirmajā brīdi nodomāja, ka to izdarī­jis kāds neģēlīgs seringeiro, ko pļēgurošana un bezcerīgā vergošana pārvērtušas par me­žoni. Bet, noliecies pār meiteni, tas-pāršķel­tajās krūtīs ieraudzīja sudrabotā putna spal­vas …

Viņš paņēma to uz rokām un lēnām devās mežā. Pieklusušie un nobijušies seringeiro redzēja viņu pazūdam selvā.

… Indiāņa stāsts mani saviļņoja ar negai­dīti spēcīgajām asociācijām un dīvainajām analoģijām. Tas modināja manā galvā ne­skaidru minējumu bālos asnus, mezdams līganas laipas no agrākās tālās dzīves uz šo nakti pie ugunskura, kas smaržoja pēc arau- kāriju sveķiem. Manas dzīves loģiskais loks vēl gan nebija noslēdzies, taču iezīmējies un izgaismojies kā varavīksne mākoņos, kā zi­bens zem selvas melnā juma. Līdz pat mūža beigām es riņķošu pa šo loku, pa kuru mani dzīs sirdsapziņas pātaga un alkas aptvert neizzināto.

Indiāņa stāstu pierakstīju vēlāk, pēc atmi­nas. Sākumā centos saglabāt stāstītāja valo­das īpatnības un stilu, tad aizrāvos, un stāstījums ieguva manai iztēlei un izprat­nei raksturīgo nokrāsu. Acīmredzot arī sudra­botā nezvēra līnija man ir mazliet vairāk izcelta un noteiktāka nekā indiāņa netvera­majā stāstījumā, kas laistījās līdzīgi arapai- mas zvīņām. Es neko negribu grozīt. Lai viss paliek, kā ir. Tagad saprotu: jo vairākām ausīm un mutēm iet cauri nostāsts par pa­tiesu notikumu, jo vairāk tas atgādina pasaku.

Klausījos indiāni un vēroju, kā viņš pīpē un smaida. Smeldzošas ilgas sažņaudza manu sirdi. Man blakus sēdēja izcilas tautas pēctecis, viens no pēdējiem dižas un mīklai­nas civilizācijas pārstāvjiem. Ar katru dienu mēs arvien vairāk attālināmies gan no šās tautas, gan no tās senās kultūras. Mēs viņiem ļaujam aiziet. Tie aizslīd no mums, bālē, gaist, irst līdz ar mūsu sapņiem. Ar katru cilvēku nomirst vesela pasaule. Ar katru indiāni aiziet neatklāts noslēpums.

Ar katru indiāni izzūd tālās pasaules at­balss. Un kurš gan var pateikt, kas zūd, iz­nīkstot veselai ciltij? Aiziet vesela tauta, nogrimst aizmirstības viļņos kā iznīcībai lemtā, klusējošā Atlantīda.

Apstājieties! Bet vilciens vienmēr ir priekšā. Tas nav panākams. Tas traucas bez tiltiem, nevērodams nekādus noteikumus, tas neiet taisni. Un nevar pat gulties zem rite­ņiem. Vilciens aiziet melnā tunelī.

Indiāņu asinīm sārtotā Riu Mansu …

Tuvojās lietus periods. Manisaua Misu

upē ūdens bija stipri cēlies. Baltām straumēm brāzdamās pa glumajiem akmeņiem, upe guva majestātisku mieru, tikai ieplūstot mig­lainajā Šingū. Trauksmainie, izplūkātie pave­dieni savijās un zaudēja individualitāti bez­galīgajā plūsmas audumā, kas lēni lija no ciklopiskajām stellēm. Protams, te nevarēja rasties aizsprostojums …

Indiāņa poētiskajā leģendā par Stikla zemi mani ieinteresēja divi momenti, kuros varbūt atspoguļojās patiesi notikumi un parādības. Gribēju noskaidrot, kur rodas dīvainās ska­ņas, kas šai apvidū esot dzirdamas. Par tā­dām skaņām rakstījis arī Fosets, turklāt ne vienreiz vien man par tām stāstījuši indiāņi. Tagad tam visam vēl pievienojās mīts.

Sevišķi svarīga man likās ziņa, ka Mani­saua Misu tecējums mainoties pēc dabiskā aizsprosta izveidošanās akmeņainajās krā­cēs. To nevar izdomāt. Tas var atklāties pie­redzē, ilgu gadu novērojumos.

Ir pilnīgs pamats domāt, ka Fosets sasnie­dzis upes deltu aizsprostojuma veidošanās laikā. Ja viņš tiešām te gājis pāri, tas varēja būt ne vēlāk par jūliju vai augustu, proti, laikā, kad ir viszemākais ūdens līmenis un kad aizsprostojums šķiet visreālāks. Tāpēc iespējams, ka Foseta laivu patiešām vai nu aizrāvusi upes pagaidu attekas straume, vai arī viņš maldīgi noturējis pārplūdušos ude- ņus par deltu un novirzījies sānis no Šingū. Pirms devos tālāk, gribēju pārbaudīt, vai tas tā ir.

Lai kā es izjautāju indiāni par Manisaua Misu sazarošanos, viņš nevarēja skaidri pa­teikt, ar kādām upēm tā savienojas palu laikā. Mēģinādams iztēloties apstākļus, kādos bija nokļuvis Fosets, nolēmu izpētīt ziemeļu krastu, tāpēc ka jūlijā un augustā ziemeļu pietekas ir bagātākas ar ūdeni nekā dien­vidu pietekas.

Spēcīgi saaugusī zāle slēpa jebkuru pār­maiņu pēdas, kaut arī tās būtu notikušas tikai pirms nedēļas. Tomēr, ar lupu rokā gandrīz vai rāpodams pa zemi, sameklēju lesa sane­sas un satrunējušas drazu kaudzes. Izpētīju visu trasi un ar izbrīnu konstatēju, ka te nekur nav lielu koku. Visapkārt auga milzu cekropijas un bertolecijas, bet šaurajā līku­motajā joslā — tikai sīki krūmi un tīteņi, īsta stiga. Tas varēja būt tikai viens no upes nozarojumiem. Turklāt pastāvīgs, nevis vien­reizējs, nejaušs.

Nolēmu doties gar šo klajo joslu. Ceturtajā dienā smakojoša vēsma un odu mākoņi vēs­tīja, ka tuvojos ezeram vai purvam. Sarka­nīgo augsni nomainīja trūdzeme, kas līgani šūpojās zem katra soļa. Mežam izbeidzoties, sākās necaurejami krūmāji, un katru soli vajadzēja izcīnīt gandrīz vai kā kavalērijas uzbrukumā. Mūsu mačetes strādāja bez mi­tas. Par laimi, krūmu josla nebija plata, un drīz iegājām šalcošas zāles jūrā. Vajadzēja uzvilkt kreklu ar garām piedurknēm. Šķēp- veidīgās lentes ar mikroskopiskiem robiņiem kā abpusēji griezīgi asmeņi nežēlīgi plosīja rokas. Zeme kļuva arvien līganāka. Pirms katra soļa vajadzēja nomīdīt zāli, lai spertu kāju nevis uz zemes, bet gan uz zaļganbaltā zāles seguma. Tā bija lielākas izredzes ne- iegrimt līdz viduklim.

Un tad jau sākās īsts muklājs: ar brūn­ganu plēvi aizvilkušās bedres, melnas kafijas krāsas lāmas, kas vīdēja cauri zaļās salvijas slānim. Taču daudz lielākas briesmas sevī slēpa zāles segtie laukumi. Tur nu tiešām varēja dabūt galu! Vajadzēja vērīgi ielūko­ties katrā puķē. Amfībiju ziedi daiļrunīgi un godīgi brīdināja no briesmām. Turpretī uz samērā stingra pamata augošās puķes es pa­zinu pārāk vāji.