M.JEMCEVS E.PARNOVS E.PARNOVS - PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS

Izrādījās, ka sešas stundas ilgais nogurdi­nošais gājiens bijis veltīgs. Tālāk ceļa ne­bija. Aiz dusmām gandrīz vai raudādams, gāju atpakaļ pa bālgano zāļu stiebru taku. Sviedri koda sejā kā sērskābe. Deniņus pul­sējošās asinis plēsa vai pušu.

Mūsu soļu izbiedēti, uz visām pusēm pa­juka sienāži un spāres. Pāri galvai aizlidoja gārņi. «Gārņi,» es nodomāju. «Gārņi. Tas nozīmē, ka tur tomēr ir vaļēji ūdeņi. Varbūt tas pats ezers …»

Nolamājos gari un sarežģīti, kā to prot tikai Manausā. Mani pavadoņi apstājās un saskatījās. Nolamājos vēlreiz, jau īsāk, an­gliski. Viņi devās tālāk. Vieglāk man nekļuva.

Un tomēr nolēmu, ka vēlreiz jāmēģina sa­sniegt ezeru.

Pēc vienas dienas atpūtas atkal devāmies triecienā. Sakosti līdz satūkumam un strī­paini no kasīšanās, mēs četras dienas pūlē­jāmies pārvarēt šos nolādētos trīssimt jardus. Rezultātā ar savām asinīm un ciešanām iz­lauzām ceļu uz ezeru. Ceļu, kas vārda pilnā nozīmē bija bruģēts ar kārtīm un slacīts mūsu sviedriem.

Tūdaļ aiz purva ieraudzījām šauru sarkan- zemes joslu, kas krauji izbeidzās virs lejā melnējošā ezera. Uzplūdu laikā ūdens droši vien paceļas ezerā līdz krastiem un tad strauji krītas, izskalodams krauju, aiznes- dams sev līdzi sarkanas smilšmāla pikas un atsegdams sakņu savijumus.

Ūdens izskatījās melns ne tikai naktī, kā stāstīja leģenda. Starp citu, Amazones ba­seinā tas nav nekāds retums. No augu palie­kām izveidojas humusa vielas, un tās, saskar- damās ar kaļķakmeni, rada nešķīstošus savie­nojumus, kas nogulsnējas dibenā.

Taču zināšanas un emocijas ne vienmēr iet roku rokā. Ezera izskats iedvesa grūtsirdību ,un nemieru. Debesu zilgme apdzisa. Saules gaisma kaitināja. Nolēmu ļaut cilvēkiem at­pūsties, un, lai izklaidētos, pats gribēju pa- klaiņāt ar vinčesteru gar krastu. Bet man sasodīti neveicās. Četrdesmit pēdu attālumā netrāpīju tītaram. Nikns un drūms kā ievai­nots zilonis lauzos cauri brikšņiem. Indīgs gliemezis man aizkrita aiz apkakles, un kakls tūlīt satūka. Svilināja kā sinepju plāksteris. Tāpēc, kad pamanīju pa stumbru rāpjamies kokos dzīvojošo dzeloņcūku koendu, grasījos raidīt pret to pamatīgu zalvi. Tad apkaunē- jos, ka biju gribējis izgāzt savu īgnumu pār gluži nevainīgu radījumu un izdarīt bezjē­dzīgu slepkavību.

Labi, ka nenošāvu koendu. Sastapšanās ar to man palīdzēja atjēgties. Palūkojos apkārt un biju pārsteigts, cik maz saskata saniknots cilvēks. Dusmas tiešām dara aklu. Likās, ka viss,.ko tagad ieraudzīju, bija slēpies no ma­nis līdz pašam pēdējam brīdim. Tiklīdz no­mierinājos, pasaule man atkal atklājās.

Mani ieinteresēja pār bezdibeni nokārusies ložņājošo liānu apvīta klints. Sagribējās uzrāpties tajā un pamēģināt binoklī saskatīt pretējo krastu. Klints pakājē rēgojās melna bedre. Noliecos pār to. Pretī uzvēdīja mit­rums un kāda savādi vilinoša smarža. Mēģi­nāju izprast, kāda tā īsti ir, un pēkšņi tā likās pretīga. īzslējos taisni un izvilku šķil­tavas. Tikko gribēju apgaismot bedri, no tās lēnām pacēlās sātaniska galva …

Pat drudža murgos nevar ieraudzīt tik fan­tastiski lielu, absolūti melnu un miegaini vienaldzīgu čūskas galvu. Tas bija ļoti retas melno anakondu sugas eksemplārs. To sauc par dormideru jeb «miegaino» tās raksturīgo krācienu dēļ.

Taču šī dormidera klusi un nekustīgi rau­dzījās manī. Es droši vien tai likos kā nie­cīga skudriņa. Rokā vēl joprojām turēju aiz­dedzinātās šķiltavas un nez kādēļ nodomāju, ka velti izdeg benzīns. Par ko gan tikai cil­vēks nedomā pašos briesmīgākajos brīžos!

Pakustēties nespēju, un stāvēju kā hipno­tizēts iepretī čūskai, kas viegli šūpoja galvu. Varbūt tā arī bija hipnoze. Vismaz smaka, kas plūda no čūskas rīkles, man atkal šķita vilinoša un satraucoša.

Pēkšņi melnais, spīdīgais ķermenis sa­springa un čūska izšāvās no alas kā tērauda atspere no pamatnes vai kā neredzēti liela torpēda no pneimatiskā aparāta. Nezvērs zi­benīgā ātrumā aizšāvās man garām. Šķiltavu degošā dakts notrīsēja tikai vienu reizi. Bet man šis brīdis likās tikpat bezgalīgs kā drausmīgā nezvēra neiedomājami garais ķermenis.

Dormidera nokrita zemē kā iekrīt ūdenī torpēda, lai trauktos pretī nezināmam mēr­ķim, un atstāja viļņotu sliedi sakustinātajā zālē.

Tai pašā brīdī sajutu savādu tukšumu un ārkārtīgu nespēku. Lēni apsēdos zālē, do­mādams, ka tūlīt būs jāvemj. Un tikai tad jutu apdeguma izraisītās sāpes. Nolādētās šķiltavas man bija apsvilinājušas trīs pirkstus.

Izdzirdu smagi noplunkšķam ūdeni un Enriko necilvēcīgi iekliedzamies. Bet te, par laimi, iedarbojās bioloģiskā pašaizsardzība un mani pārņēma pilnīga vienaldzība. Vēlāk izrādījās, ka biju gluži vienkārši paģībis.

Vakarā Manuels un Enriko kategoriski at­teicās doties kopā ar mani tālāk. Izrādījās, ka melnā anakonda bija metusies ūdenī tikai kādu desmit soju attālumā no tās vietas, kur viņi ķēruši pintado, likdami uz āķa sau- be oliņas. Viņu pārdzīvotās šausmas es labi sapratu. Tie vēl nebija paguvuši atjēgties pēc tikšanās ar dormideru, kad, izdzirduši tālu dunoņu, klusu svilpšanu un sprakšķēšanu, metušies mani meklēt, lai pastāstītu par sa­stapšanos pie ezera un par savādo dunoņu, bet nekur nevarējuši mani atrast. Arī uz šāvienu es saprotamu iemeslu dēļ neatsau­cos. Tikai pēc divām stundām viņi mani atra­duši guļam pie klints ar tik baltu seju kā sausa sakne.

Nē, viņi neparko neies tālāk. Nelīdzēja ne­kāda pierunāšana. Vienīgais, ko man izde­vās panākt, bija solījums gaidīt mani.

Viņi aizies no ezera un pa rnūsu iemīto taku atgriezīsies līdz krūmu joslai. Tur viņi uzcels mitekli un gaidīs mani līdz 15. no­vembrim. Ilgāk nekādi nav iespējams. Jau tā viņu rīcībā būs palikušas ne vairāk kā divas nedēļas, lai līdz lietus perioda sāku­mam nokļūtu pie Šingū.

Šķīrāmies agri no rīta. Viņi aizgāja pa zālāju, aiznesdami sev līdzi daļu manas ap­ņēmības un optimisma un gandrīz visu ka­času. Atklāti sakot, jutos ļoti skumji, norau- dzīdamies tiem pakaļ. Gribējās uzsaukt, lai viņi apstājas un pagaida. Bet es nesaucu. Un zāle sakļāvās aiz Manuela, kurš gāja bei­dzamais,

Tomēr liktenis man bija labvēlīgs. Tai pašā vakarā izdzirdēju dunoņu.

Tā duc augstsprieguma strāva transforma­toros un svilpj rācija, kad to regulē. Bet var­būt tas vairāk atgādināja tālu pasauļu aici­nājumu, ko nebija dzirdējis neviens cits, tikai es, vai arī kristāla pokālu šķindoņu, kad mūsu saderināšanās dienā tajos lija šampā- nieša vēsā, putojošā strūkla …

Dzirdēju, kā šī skaņa plūda pāri selvai, nolaidās melnajā ūdenī un iesūcās melnajā bedrē pie klints,» bet nevarēju saprast, no kurienes tā nāk. Tās avots atradās visur un nekur, tāpat kā istabā ar matētiem logiem nevar pateikt, no kurienes plūst dienas gaisma.

Šķita, ka skaņa līst no debesīm, iztvaiko no ezera virsmas, birst no zālē čirkstošo sien­āžu spārniņiem, smagi plūst no melnajiem stumbriem, kas sniedzas nezināmā tālē. No kurienes gan šī skaņa nāk? Tai vakarā man neizdevās to noteikt.

Tikai nākamajā dienā, kad skaņu gammai pievienojās šņākoņa, ar kādu ūdens brāžas no ugunsdzēsēju šļūtenes, sapratu, no kurie­nes nāk šī skaņa. Un tūdaļ atcerējos indi­āņa stāstu. Viss bija pareizi. Gāju pa krastu ezeram apkārt, cenzdamies nezaudēt vir­zienu. Vajadzēja turēties uz ziemeļiem. Un «mazdrusciņ uz austrumiem». 2ēl, ka ne­bija laivas. Tas būtu pamatīgi saīsinājis ceļu.