M.JEMCEVS E.PARNOVS E.PARNOVS - PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS

… Tai dienā, kad šķērsoju melno plato, man bija palikušas tikai četrdesmit galetes un trīs mārciņas kaltētas vērša gaļas. Plato izskatījās pēc milzīga bazalta plāceņa, kas neminamos laikos izmests no kvēlojošām zemes dzīlēm. Te viss atgādināja kosmisku katastrofu. Drausmīgs dziļāko slāņu sim'as [26] izvirdums.

Kompasa adata kā reiz uz visiem laikiem uzvilkts mehānisms kustējās pulksteņa rā­dītājiem pretējā virzienā. Pie skaidrajām de­besīm ik pa brīdim uzliesmoja žuburoti zi­beņi. Mati uz galvas kustējās, it kā tuvumā atrastos ārkārtīgi spēcīgs elektrostatiskais ģenerators. Savāds elektrisks fenomens, īstas zibeņu lamatas! Pat monocitie smilšu graudiņi uz bazalta virsmas bija sakārtoju­šies stingri orientētās joslās. Uzkāpis uz augsta bluķa, redzēju, ka smiltis novietoju­šās gar neredzamajām spēka līnijām gandrīz pareizās^ koncentriskās elipsēs. Izskatījās, ka tās būtu sakārtotas ar milzīgu grābekli. Un nekādas dzīvības. Tikai reiz ieraudzīju mil­zīgu, neglītu ķirzaku, kas, man parādoties, paslēpās zem akmens.

Atcerējos, ka Fosetam piederēja savāda statuete. Tā bija cilvēka figūra, ko apjoza lente ar noslēpumainām rakstu zīmēm. Vi­ņam šo statueti bija uzdāvinājis sers Raiders Hegards, tas pats, kurš sarakstījis plaši pa­zīstamos piedzīvojumu romānus «Ķēniņa Zālamana raktuves», «Montesumas meita» un «Skaistā Margareta». Hegards statueti bija pārvedis no Brazīlijas. Tādēļ Fosets ar zi­nāmu pamatu varēja apgalvot, ka tā atrasta kādā no atstātajām pilsētām.

«Šai akmens figūriņai,» rakstīja Fosets, «piemīt savāda īpašība: katrs, kas to paņem rokā, tūlīt sajūt kaut ko līdzīgu elektriskai strāvai plūstam pa roku uz augšu, — tā ir tik spēcīga sajūta, ka daži cilvēki steidzas statueti ātrāk nolikt atpakaļ. Šās parādības cēloņi man nav zināmi.»

Varbūt Hegarda atvestā statuete darināta tieši šeit, no šā melnā bazalta, virs kura ik mirkli plaiksnās zibeņi? Kas lai zina, — var­būt mums nezināmi vareni spēki izraisījuši izvirdumu, kura gaitā izkusušais bazalts būtiski mainījies, ieguvis kādu īpašu polari­zāciju?

Varbūt šā minerāla mikrostruktūrai piemīt sevišķas īpašības … Jespējams arī, ka ne­mitīgi liesmojošie zibeņi izraisījuši bazalta kristalizāciju ar anomālu režģa struktūru. Neesmu fizikas speciālists un neņemos par to spriest. Vajadzīgas precīzas struktūras analīzes, kristalogrāfiski pētījumi un daudz kas cits. Kādreiz tas viss tiks izdarīts un mīkla atminēta.

Mani tagad interesē cits. Daudz efektīgāka aina ir plato dinamiskais fenomens, kas, iespējams, kaut kādā veidā saistīts ar elektrostatiskajām īpatnībām. Te es domāju «stikla sienu», pareizāk, ūdenskrituma sienu, bet, izsakoties vēl precīzāk, strūklakas sienu …

Indiāņu leģenda nebija mānījusi. Es tie­šām ieraudzīju «stikla sienu». Tā bija ūdens siena, caurspīdīga un gaiša kā stikls. Ierau­dzīju to, tiklīdz biju šķērsojis plato, kas pret horizontu pacēlās arvien augstāk. Bet tās balsi dzirdēju jau ezera malā un traucos tai pretī caur purviem un brikšņiem, kā mēdz doties pretī bākas gaismai. Ar katru soli tā skanēja spēcīgāk, līdz beidzot kļuva tik varena, ka nomāca visas pārējās skaņas.

Plato izbeidzās bezdibeņa malā. Milzīgā ūdens spiediena noslīpētā krauja spīdēja kā labi ieziesta gigantiskas caurules iekšpuse. Kaut kur no dziļuma ar milzīgu spēku lauzās uz āru ūdens. Ceturtdaļjūdzes augstumā tas krita atpakaļ bezdibenī. Taču tā arī bija visa līdzība ar strūklaku. Neizprotamā veidā gaisā izsviestā strūkla tā paplašinājās, ka pilnīgi aizsedza visu krauju. Ūdens it kā iz­plūda pa tās virsmu un traucās lejup kā gluda, caurspīdīga siena. Tādas stiklveidī- gas strūklas bieži sastopamas Eiropas par­kos, tikai šeit tās sfēriskās virsmas dia­metrs bija vairākas jūdzes liels.

Šauram vīrusu bioķīmijas speciālistam lai­kam gan neklājas pūlēties atminēt tik gran­diozas dabas kaprīzes cēloņus. Neņemos izskaidrot, vai to izraisījuši kolosāli elektro- statiski speķi, vai ari «stikla sienas» noslē­pums meklējams lielu ātrumu hidrodina­mikā. Iespējama arī abu šo faktoru kombi­nācija, komplicēta mijiedarbība. Krītošais ūdens, berzēdamies pret cietu ķermeni, iz­raisa elektriskus dipolus. Un, ja šis cietais ķermenis ir bazalts, kam piemīt sevišķas īpašības …

Neprotu izskaidrot šo grandiozo parādību. Runāšu tikai par to, ko esmu pats savām acīm redzējis, un nemēģināšu iedziļināties noslēpumos. Cauri ūdens sienai, kas, nemitīgi plūzdama, arvien mainījās, saskatīju tālu pa­kalnu neskaidrās kontūras, zaļus mežu ma­sīvus un rožainus kanjonus. Aiz «stikla sie­nas» atradās teritorija, kurā varētu novieto­ties vidēja izmēra Eiropas valsts.

Metu pret sienu akmeni. Tas atlidoja at­pakaļ un tikko netrāpīja mani. No vienas puses tas izskatījās kā noslīpēts. Sienai ne­varēja tikt cauri. Tikai saule netraucēti iekļuva tās aizsargātajā noslēpumainajā pa­saulē. Dāsni un vienaldzīgi tā apveltīja šo pasauli ar savu siltumu, nevaicādama, vai tur mīt cilvēki. Bet man tas nedeva miera …

Kas zina, varbūt patiešām aiz «stikla sie­nas» mīt pamesto pilsētu cēlāju tiešie pēc­teči? Bet, ja var ticēt skaistajai leģendai, no­slēpumainais vīruss viņus atradis arī tur. Sudrabotais nezvērs — tas, bez šaubām, ir ļoti spilgts, bet, diemžēl, pārāk plašs tēls. Vai tas simbolizē tikai nežēlīgās slimības pa­zīmes vai arī norada uz tās izplatītāju — kādu putnu vai sikspārni, — nezinu. Tomēr mājiens ir pārāk skaidrs, lai to varētu iztul­kot citādi. Bez šaubām, iespējams, ka pasa­kai ar īstenību ir kopēja tikai šī «stikla ro­beža». Bet var arī būt, ka indiāņa stāstījuma atspoguļotie notikumi visi ir patiesi. Pa­gaidām man vēl nav bijis iemesla to ap­šaubīt.

Un vai gan ne tādēļ es visu pametu un atnācu uz selvu? Vai gan tas nav mans mēr­ķis, mans «Z», manu centienu un sapņu vai­nagojums? Vai es varu aiziet no šās sienas, kura samaļ akmeņus un kurai cauri vizmo zudusi pasaule? Varbūt tieši tur mani gaida Foseta pēdējā ceļojuma mīklas atminējums, ko tā arī vēl neesmu līdz galam atklājis…

Šingū zaļajā ellē skrēju pakaļ viņa ēnai. Tā mani atveda šurp, un es redzu, kā tā iziet cauri šim dzidrajam mūžīgo pārmaiņu šķēr­slim. Vai gan es varētu nesekot tai?

Cieši nolēmu vairs neatgriezties Eiropā, ja palikšu dzīvs. Ko varu dot Eiropai un ko sa­ņemt pretī? Tālo laiku briesmīgais vīruss mūsu dienās ir bīstams atklājums. Kas zina, ko tas atnesīs cilvēkiem, ja aizies no manām rokām plašajā pasaulē, kura tik ļoti mainī­jusies? …

Palikšu te, pie Šingū. Staigāšu pa indiāņu ciematiem, klausīšos sirmgalvju stāstus, sa­runāšos ar sievietēm, medniekiem, palīdzēšu viņiem, cik ļaus mani spēki un zināšanas, un mācīšos no viņiem. Cilvēkiem nevajag no mūsu nemierīgās planētas priekšlaikus aiziet nebūtībā, nevajag aiznest sev līdzi mazbērnu nākotni un vectēvu pagātni. Tas viss liku­mīgi pieder dzīvajiem. Tāda ir dzīves gud­rība.

Ja palikšu dzīvs, katrā ziņā aiziešu uz Kapitanu Vaskonselosu pie Orlando. «Or­lando!» es viņam teikšu. «Tev nebija tais­nība, kalapalo nenogalināja Fosetu. Kālab lai tie būtu nonāvējuši tādu cilvēku kā viņš? Vai gribi, Orlando, es tev pastāstīšu, uz ku­rieni devās Fosets no Beigtā zirga nometnes un kas notika pēc tam? Ja gribi, pastāstīšu tev par atstāto pilsētu cēlājiem un par zemi, kas atrodas aiz «stikla sienas». Izstāstīšu viņam visu. Pēc tam palūgšu: «Ņem mani pie sevis, Orlando! Gribu tev palīdzēt. Vi­ņiem nevajag mirt, un Atlantīda, kas no­grimst mūsu acu priekšā, nedrīkst bez pēdām pazust viļņos. Citādi visa pasaule ir vienkārši nožēlojams farss vai neizdevies netālredzīga un neatbildīga pētnieka eksperiments …»