M.JEMCEVS E.PARNOVS E.PARNOVS - PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS

Iet kļuva arvien grūtāk. Turklāt viens ka­raibs kliboja un bieži apstājās atpūsties. Lai sevi uzmundrinātu, viņš košļāja gvarani la­pas, bet beidzot arī tas vairs nelīdzēja. Tad viņi nolēma likties gulēt un agri no rīta doties tālāk. Taču rīts bija tik karsts, ka visu dienu vajadzēja pavadīt ēnā. Tikai pret va­karu varēja turpināt ceļu. Visapkārt rēgojās melni akmeņi, un no melno ezeru nedzīvā ūdens pret debesīm stiepās saules izbalinā­tas koku saknes. Ūdens ezeros bija gluds kā obsidians. Tikai retumis uzvirmoja loki, iz- klīzdami uz visām pusēm. Tur uzpeldēja ieelpot gaisu ezeru dibenā dzīvojošās aklās zivis.

Jau bija nakts, kad ceļotāji nonāca pie aug­stas, tornim līdzīgas klints, kas bija nosēta ar aukstām, violetām uguntiņām. Tādas ugu­nis reizēm iedegas augstu koku galotnēs vai virs svēto totēmu galvām. Neviens vēl tās nav redzējis uz klintīm, taču uz šās vientu­ļās klints tās parādījās katru nakti.

Vecajam karaibam bija aparāts, kas rāda ceļu. Pie klints šis aparāts vairs neklausīja. Tas virpuļoja kā jaguārs, kas izbaudījis dzeloņcūkas adatas. Tomēr vecais karaibs neskuma. Viņš priecājās kā bērns un apgal­voja, ka mērķis esot tuvu un neesot vairs tālu jāiet. Ne jau pirmo reizi viņam vajadzēja iztikt bez aparāta. Viņš prata atrast ce]u pēc zvaigznēm ne sliktāk par indiāni.

Nevar zināt, uz kuru pusi no šās klints karaibi būtu gājuši, ja neatskanētu tāla dunoņa. Tā atgādināja ugunsvēmēju kalnu draudus, kad tie, iekams sāk spļaut šķidru uguni, izmet gaisā smagus akmeņus un pel­nus. Izdzirdis dunoņu, vecais karaibs kļuva nemierīgs un sacīja, ka jāiet tieši šīs skaņas virzienā. Un viņi devās uz ziemeļiem no torņa, tikai mazliet novirzīdamies uz aus­trumu pusi.

Sestajā dienā tie nonāca pie straujas upes, kas traucās starp klintīm, nesdama līdzi ne­lielus akmeņus. Vecais karaibs atkal noprie­cājās un teica, ka viss esot pareizi: upe plūs­tot uz lielo ūdenskritumu, pie kura paceļoties selvas dievu rakstiem izrotātā klints.

Karaibi nolēma izdedzināt labu vienkoci. Viņi sameklēja piemērotu koku, nocirta to un ķērās pie darba.

Desmit dienas viņi nopūlējās gar laivu, līdz tā kļuva derīga braukšanai pa strauju upi. Iestūmuši vienkoci ūdenī, tie devās ceļā, cenzdamies turēties tuvāk krastam, lai, tik­līdz parādīsies ūdenskritums, ātrāk varētu piestāt malā un izkāpt laukā.

Taču viss iznāca citādi, nekā bija domāts. Straume viņus tūdaļ satvēra un aiznesa. Laiva tika ierauta virpuļos un mētāta no krasta uz krastu. Kādā krācē tā apgāzās, un cilvēki iekrita ūdenī. Visas viņu mantas tūlīt nogrima. Tikai vecā karaiba dēls paguva sa­tvert savu vinčesteru. Aizpeldēt līdz krastam nebija iespējams. Straujā upe nesa cilvēkus arvien ātrāk. Vajadzēja sasprindzināt visus spēkus, lai tikai noturētos virs ūdens.

Vecais karaibs bija maldījies. Upe netecēja uz lielo ūdenskritumu. Tā nogāja pazemē. Mutuļodams un kaukdams ūdens brāzās ak­meņainā alā arvien dziļāk un dziļāk. Tumsā karaibi vairs nevarēja viens otru saredzēt, un neviens nezina, kāds bija viņu tālākais liktenis. Tēvs man stāstīja tikai par vecā balto virsaiša dēlu, ko upe iznesusi atkal die­nas gaismā. Par citiem viņš nekā neteica.

Varbūt tie gājuši bojā, bet iespējams arī, ka viņš vienkārši nezināja, kas ar tiem vēlāk noticis. Tomēr jauno karaibu ūdens iznesa un izmeta krastā, kur auga spīdīga, svaiga zāle, kas nekad nenodzeltē un nesavīst. Cil­vēks bija bez samaņas. Tāpēc viņš neredzēja spilgto, karsto sauli un nedzirdēja sev apkārt dūcam samtainās bites ar varavīkšņainiem spārniem.

Atguvis samaņu, viņš ilgi nesaprata, kā tur nokļuvis. Tad, kaut ko atcerējies, uzlēca kājās un metās meklēt tēvu. Viņš tā arī ne­bija izlaidis no rokām šauteni, un ūdens viņu izmeta krastā kopā ar ieroci.

Viņš lauzās cauri biezoknim, kas ietvēra mierīgo, majestātisko upi. Negribējās ticēt, ka tā ir tā pati upe, kas vēl nesen trakā ātrumā nesa vadību zaudējušo laivu. Lai cik arī viņš kliedza, neviens neatsaucās. Tad viņš, galvu nodūris, izmircis gāja prom no upes. Viņš neapjēdza, kurp iet, un nezināja, ko darīs tālāk.

Pēkšņi viņam mati uz galvas sacēlās stā­vus tāpat kā negaisa laikā uz Lielās upes. Viņš pārlaida tiem pāri roku un dzirdēja iesprakstamies sausas dzirksteles. Dažu des­mitu soļu atstatumā viņš ieraudzīja stāvu krauju. Melna bezdibeņa vertikālā siena pa­zuda bālganā mutuļojošā miglā. Pieiet pie bezdibeņa malas nevarēja. Priekšā atradās stikla siena. Kaut kas tāds iespējams tikai sapnī, un cilvēks mēģināja spert soli uz priekšu, bet tvirtais gaiss viņu atsvieda atpa­kaļ no stikla sienas. Jaunais karaibs satvēra vinčesteru un atvēzējies sita ar laidi pa nere­dzamo sienu. Tas pats savādais spēks izrāva viņam šauteni no rokām un aizsvieda tālu prom. Noliecies, lai to paceltu, viņš redzēja, ka daļa laides bija it kā nogriezta ar smagu un ļoti asu mačeti.

Viņš droši vien būtu pie šās stikla sienas nomiris aiz bada un izmisuma, ja viņu nebūtu atraduši cilvēki. Tā bija cilts, kam kādreiz piederēja visa mūsu zeme. Tā uzbūvēja lielas pilsētas un ierīkoja kalnos ceļus. Uzcēla piramīdas un izraka dziļus ūdens baseinus. Pat pašā selvas sirdī šie cilvēki izdedzināja līdumu, lai uzceltu Saules Templi.

Bet Izmisuma un miglu mātes dievi sadus­mojās un uzsūtīja ļaudīm sērgu, kas atlidoja ar sudrabotu putnu. Nekādas zāles neglāba no ļaunās slimības, un cilvēki atstāja pilsētas un devās prom, vienalga kurp. Viņi uzcēla sev jaunas pilsētas, taču sudrabotais putns ātri to uzzināja, un atkal vajadzēja atstāt tikko uzbūvētās mājas un doties uz citu vietu. Atstātajās pilsētās ienāca selva. Vēl tagad džungļos redzamas sagruvušas senas pilsētas, ko vienā dienā un vienā naktī atstā­juši dievu dusmu piemeklētie iedzīvotāji.

Kādreiz lielā un varenā cilts gandrīz pil­nīgi izmira. Ko bija saudzējusi sērga, tie no­slīka purvos, gāja bojā no čūsku kodieniem vai nomira drudzī. Tikai daži atsevišķi cil­vēki nonāca līdz laimīgajai zemei, kur zāle nevīst pat viskarstākajos mēnešos. Lai pa­sargātos no spārnainā sudrabotā nezvēra, viņi savu zemi apjoza ar stikla sienu, kurai cauri nevar iziet cilvēks, ne izlīst čūska un kurai nevar pārlidot pāri putns. Tikai dažas slepenas ejas savienoja viņu jauno dzimteni ar pārējo pasauli. Bet tās zināja vienīgi cilts virsaitis un feticeiro [25]. tos, kuri uzzināja sle­penās ejas, gaidīja nežēlīga nāve. Viņus iemeta ezerā, kur mudžēja piranjas, kas vienā minūtē apgrauž cilvēka miesu līdz pa­šiem kauliem. Bet lietus periodā, kad piran­jas met ikrus un neēd, noziegušos iesvieda skudru pūznī. Tāda nāve ir vēl daudz bries­mīgāka, jo skudras cilvēku neapēd tik ātri kā zivis.

Jau simtiem gadu šī cilts dzīvo aiz stikla sienas. Pieminot dievu lāstu, viņa neceļ lielas

akmens pilsētas un mitinās vienkāršās būdi­ņas, kas apjumtas ar palmu lapām. Šie (audis tad arī atrada jauno karaibu guļam pie stikla sienas bez spēka kājās un bez cerī­bas sirdī.

Divi karavīri nolika zālē savus šķēpus, ar liānu sasēja tos kopā un apklāja ar banānu lapām. Uz šīm nestuvēm viņi jauno karaibu ^nogādāja ciematā. Viņi to aiznesa uz vecā, gudrā feticeiro būdu, kurš to tūdaļ sāka ārstēt ar dziedinošu zāļu novārījumiem, ap- kvēpināšanu un kurares indes kompresēm.;)

Vecajam priesterim bija kaula plāksne ar stikla sienas apjoztās zemes plānu. Pirms ' katra svarīga pasākuma viņš apspriedās ar šo plāksni. Viņš meta uz tās kafijas pupi-1 ņas, tad upes uz plāksnes piebrieda kā vēnas un sāka tecēt uz vienu vai otru pusi. Smārdi žīgu dūmu mākoņos tīts, viņš vēroja, kurp tek upes, un lēma savas cilts likteņus. Un] visi tam pakļāvās.