M.JEMCEVS E.PARNOVS E.PARNOVS - PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS

— Te ir ļoti nelāga vieta, — teica indiānis.

— Palikšu nakti pie jums. Pamāju ar galvu.

— Kā tu šeit nokļuvi? — jautāja Enriko.

— Es eju uz Diauarumu. Pie misionāra.

— Vai tev vajadzīgas zāles? — neatlaidās Enriko.

Indiānis neatbildēja. Nolicis savu senlai­cīgo ieroci patālāk no uguns, viņš sastinga un izskatījās līdzīgs pagānu elkam.

— Kam tad tev vajadzīgs misionārs?

— Liec viņu mierā, Enriko, — es teicu.

— Kāda mums galu galā gar to daļa.

— Vai migeli [23]meklē pazudušos an­gļus? — jautāja thukahame.

— Kā tu zini?! — es iekliedzos izbrīnā un laikam pat mazliet izbiedēti.

— No vaura. Tu biji viesos viņu ciemata pie Feru upes.

— Ak tad tā!

Es patiešam pirms dažiem mēnešiem iegriezos vauru ciematā, kurā ir kāds des­mits saulē nobrūnējušām palmu lapām klātu pāļu būdiņu. Peki biezoknī noslēpies ciema­tiņš atrodas Ronuru un Feru satecē. Tāpat kā visur citur, kur man gadījās būt, arī tur es taujāju pēc pulkveža Foseta un viņa ceļa­biedriem. Izrādījās, ka neredzamais indiāņu telegrāfs šo vēsti bija iznēsājis pa visu Singū apkaimi.

— Jā, amigo, es meklēju trīs inglezi, kas pazuduši pirms daudziem mēnešiem.

— Vai tie ir tavi radinieki?

— Nē. Bet viņi ir ievērojami cilvēki, un mana tauta interesējas par viņu likteni. Vai tu kaut ko zini par viņiem?

— Esmu daudz dzirdējis par veco migeli un viņa dēliem.

— Migeli bija tikai viens dēls. Otrs ir vienkārši draugs.

Indiānis pamāja ar galvu un mazliet atvir­zījās no uguns.

— Ko tad tu esi dzirdējis par viņiem?

— Daudz. Zuruna un kaijabi stāsta, ka migeli esot sagūstījušas mežonīgas ciltis.

— Kas tās ir par ciltīm?

— Mēs tos saucam par ļaudīm. Viņi dzīvo uz dienvidiem no tām vietām, kur mīt mana cilts.

— Vai tā nav morsego cilts?

— Nē. Morsego ir gluži mežonīga cilts. Ļaudis ir pavisam cita cilts.

— J-jā … Nu labi. Vai tu vairāk nekā cita nezini par pazudušajiem baltajiem?

— Zinu vēl to, ko man stāstīja tēvs, kas par tiem bija dzirdējis no savas sievas brāļa.

— Ko tad viņš tev stāstīja?

— To nevar īsi pateikt. Vispirms gribu kaut ko ieēst.

Devu viņam kaltētu liellopa gaļu un da­žus sierus. Viņš ēdienu saņēma ar cieņu. Mierīgi un nesteidzīgi apēda visu bez atli­kuma un palūdza nodzerties.

— Mums nav ne kasavas, ne čičas, ir tikai kačasa. Bet es tev to došu tikai pēc tam, kad būsi pastāstījis visu, ko zini. Darīšanas jā­kārto ar skaidru galvu, ko nav apskurbinā­jusi kačasa.

Viņš piekrītoši pamāja. Tad piecēlās un bez trokšņa pazuda tumsā, nedzirdēju pat nočabam lapas. Biju ļoti izbrīnījies un gan­drīz vai nodomāju, ka indiānis sadusmojies par manu atteikšanos dot degvīnu. Viņš at­griezās tikpat pēkšņi un klusu kā aizgājis. Tam rokās bija daži jauni kāpostpalmas asai dzinumi, no kuriem brazīlieši izgatavo savu iecienīto palmito. Klusēdams viņš apsēdās savā vietā un sāka košļāt dzinumus. Tad sa­drupināja tabakas lapas pīpē un pie mazas oglītes aizsmēķēja.

— Lūk, ko man stāstīja tēvs, kas par šo notikumu dzirdējis no savas pirmās sievas vecākā brāļa, — thukahame sāka savu gauso un kā tabakas dūmi miglaino vēstījumu.

Tur, kur Manisaua Misu ieplūst varenajā Šingū, atrodas neliels ūdenskritums. Starp melnajiem, glumajiem akmeņiem, ūdenskri­tuma mļglas puteklīšu aprasinātas, aug pa­šas lielākās orhidejas. Gaiss tur vienmēr mitrs un karsts, bet svaigs kā negaisa elpa. Duļķainā Manisaua Misu nes uz ūdenskri­tumu koku stumbrus un zaļas liānu apvītu krūmu saliņas, ziedošus zarus, beigtus kroko- dilus un ūdensrožu karalienes [24] milzīgās la­pas. Tas viss nonāk pie melnajiem akmeņiem, sablīvējas, un upes dūņas to sasaista kopā. Tā izveidojas aizsprostojums, kas liek Mani­saua Misu meklēt apkārtceļus uz Šingū. Tikai lietus periodā, kad upes iziet no krastiem, Manisaua Misu saņem spēkus, izkustina aiz­sprostu un iegāž to mutuļojošā Šingū. Citādi tā visu gadu dodas uz Šingū pa apkārtceļiem, pāri bezgalīgiem, nepārejamiem purviem.

Vienā tādā attekā reiz tika ierauts baisas koka plosts ar trim karaibiem. Straume griezdama nesa plostu pa tumšo, tējai līdzīgo ūdeni, neļaudama karaibiem piestāt krastā.

Krastu jau arī nemaz nebija. Atteka pārdalīja smirdošo purvu divās bezgalīgās daļās. Vis­apkārt, straumes nestas, peldēja čūskas, iz­cēlušas virs ūdens savas trīsstūrainās, lako­tās galvas, krokodili, bruņurupuči un lielie bruņneši kačikamo. Taču nevienu no tiem nevarēja noķert, tik ātri traucās plosts. Tikai čūskas reizēm pašas uzlīda uz plosta baļķiem pasildīties saulē, bet karaibi nepriecājās par čūskām un negribēja tās lietot pārtikai. Viņi tās ar šauteņu laidēm grūda atpakaļ ūdenī, un čūskas peldēja tālāk.

Taču ēdamā karaibiem bija maz. Gandrīz visi milti bija apēsti, un neatlika vairs pat cukurniedru, ko pakošļāt, kad gribas kaut kā salda. Izsalkušām acīm viņi raudzījās uz bruņurupučiem, kam ir tik garšīga zaļgana gaļa un tik maigas, treknas olas. Bet ko gan viņi varēja padarīt straumei, kas grozīja plostu uz visām pusēm? Un varbūt viņi ne­maz nebija tik izsalkuši? Bez miltiem un gaļas karaibiem taču mēdz būt daudz citu sātīgu lietu. Droši vien tie nemaz nebija pā­rāk izsalkuši. Citādi viņi būtu mēģinājuši satvert līdzās peldošos zarus ar urukuri aug­ļiem. Bet viņi to nedarīja, jo zināja, cik mānīgi ir šie augļi. Ēdot tie liekas sulīgi un aromātiski, bet vēderā kļūst ellišķīgi un pra­sās ārā.

Brīžiem plosts aizķērās aiz mangroves gaisa saknēm un iestrēga starp kopā savītiem zariem un stumbriem. Bet ikreiz straume to atkal atrāva un nesa tālāk. Karaibi jutās ļoti

noguruši. Sevišķi viens no viņiem, kas bija slims un stipri kliboja. Visdūšīgāk turējās vecais karaibs, garš kā stārķis žaribu. Taču arī viņš nejutās labi. Mieru nelika piutne mu­šiņu bari, kas cilvēkiem kož gaišā dienas laikā, un bites tiube, kas lien ausīs un degunā un neļauj atvērt muti. Pat speciālie tīkliņi, ko karaibi izdomājuši, lai aizsargātos no mos­kītiem, nespēja viņus paglābt no tiube.

Tikai nakti, kad lielais Ūdensvīra zvaig­znājs liec savu kausu pretī ūdenim, straume kļuva gausāka un pierima plosta trakais skrējiens pa karsto un staigno muklāju, kurā mīt anakondas un kaimani.

Straume iznesa plostu lielā, melnā ezerā, kurā lēni šūpojās zvaigznes. Pagrozījies plosts apstājās pašā vidū. Karaibiem vaja­dzēja stumties, lai tiktu krastā. Aiz nogu­ruma grīļodamies, viņi izkāpa uz karstajiem akmeņiem. Pat uguni tie nemēģināja iekurt un tūdaļ apgūlās. Kad cilvēks ir stipri sa­traukts, miegs no viņa bēg. Vecais karaibs vēroja, kā no debessjuma atraujas zvaigznes un pazūd aiz melnajām, tikko saskatāmajām kalnu kontūrām. Neliels vējiņš gaiņāja pie debesīm mākoņus. Vērojot, kā zvaigznes dziest un atkal iedegas, karaibs noprata, ka vējš traucas uz tālajiem Andiem.

Viņš jau grasījās aizvērt acis un ciešāk ietīties siltajā apmetnī, kad tālu priekšā pa­manīja savādu blāzmu. Un lai kā arī karaibs bija dienā nokusis, viņš piecēlās un gāja šās gaismas virzienā. Arī viņa ceļabiedri, kas jau sāka laisties miegā, piecēlās un devas līdzi. Viņi ilgi gāja pa asajiem akmeņiem. Ieroči un nastas likās sevišķi smagas. Mir­dzums priekšā kļuva arvien spožāks un pacē­lās virs līnijas, kur zeme saplūst ar debesīm.