M.JEMCEVS E.PARNOVS E.PARNOVS - PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS

«Pirms divpadsmit gadiem, kad es pirmo reizi te ierados, visas Šingū ciltis zināja, ka kalapalo nogalinājuši trīs inglezi. Bet man vajadzēja nodzīvot pie indiāņiem līdz jauna­jam lietus periodam, iekams dabūju redzēt viņu kapu… Dievs mans liecinieks, tas ne­nācās viegli. Tolaik virsaitis bija Izerari. Viņš solījās aizvest mani pie kapa, tiklīdz beigsies lieti. Bet viņš nomira, kad selva vēl nebija sākusi apsusēt, un jaunais virsaitis Jakuma baidījās man rādīt angļu kapu. Ne­uzstāju un izlikos, ka esmu to aizmirsis. Bet kad nomira arī Jakuma, gāju pie Komatasi, kas vēl tikai gatavojās kļūt par virsaiti, un, viņš man kapu parādīja.

— Nu un? — degdams nepacietībā, es to-Sļ reiz vaicāju Orlando.

— Pie kapa bija sanākuši visi kalapalo.i Sapulcējušies pie pašas ezera krasta krau­jas, tie sēdēja puslokā. Apsēdos arī es, ne- iedrošinādamies pārtraukt klusumu. Pagāja stundas divas, iekams Komatasi norādīja uz nelielu pauguriņu man pie pašām kājām. «Šeit,» viņš sacīja. «Bet tas ir pārāk mazs kaps,» es iebildu. «Inglezi taču ir liela auguma ļaudis.» «Nekad ne!» atbildēja Ko­i i i a tasi un uzzīmēja zemē romiešu piecnieku. «Mēs tos apbedījām, ceļgalus piespieduši pie krūtīm,» viņš paskaidroja. «Te ir galva.»

Atraku zemi un uzgāju galvaskausu …

Pēc tam palūdzu Orlando, lai viņš atkārto vecā Izerari stāstījumu, un viņš to izdarīja, cenzdamies saglabāt stāstītāja izteiksmi un manieri.

.— No tiem trim karaibiem viens bija vecs un divi jauni. Viņi nesa mantas uz muguras, viņiem bija šautenes, viens kliboja. Viņi at­nāca no rietumiem kopā ar nahukva cilts vir­saiti Aloike un tā dēlu, kuri viņus bija atve­duši no sava ciemata līdz Kulizeu upei (tas pilnīgi saskan ar Daijota stāstījumu).

Tai laikā visi kalapalo atradās- savā zve­jas apmetnē uz austrumiem no Kulueni upes. Galvenajā ciematā bija palicis tikai Kavukire ar dēlu. Sie abi tad arī apņēmās aizvest angļus līdz zvejas apmetnei un pa­rādīt, kā tikt tālāk uz austrumiem.

Viņi devās ceļā līdz ar rītausmu — divi nahukva, divi kalapalo un trīs angļi. Viņi gāja dienu un vēl pusi dienas, un tad vecais anglis rāja Kavukiri — kāpēc tas teicis, ka būs jāiet tikai no saules lēkta līdz pusdie­nai. Viņam bija tuvu pie sešdesmit, un kar­stums valdīja briesmīgs.

Vēlāk vecais vīrs, ko indiāņi turēja par virsaiti, nošāva pīli un Kavukire aizskrēja to atnest. Kad viņš aptaustīja un apskatīja pīli, vecais viņam to izrāva no rokām, itin kā Kavukire grasītos to nozagt. Pēc t'am viņi

nonāca pie nelielas Kulueni lagūnas, un angļu virsaitis atkal sāka rāties, jo Kavuki- res apsolītā kanoe atradās otrā krastā.

Tad beidzot Kavukire sadusmojās. Taču, izdzirdis angļu somās žvadzam krelles, viņš nebilda ne vārda, domādams, ka saņems at­algojumu, kā indiāņiem parasts. Viņi aiz- 1 gāja līdz ciematam, un Kavukire tā arī neko nedabūja, taču nekā neteica, cerēdams, ka angļi dāvanas pasniegs nākamajā rītā atva­doties.

Naktī pulkvedis ar nazi izķidāja pīli, un, kad Kavukires dēls sāka rotaļāties ar naža spalu, rupji atgrūda viņa roku.

Otrā dienā mazās lagūnas krastā sanāca visi ciemata iedzīvotāji, lai atvadītos no bal­tajiem. Taču dāvanas neviens nedabūja.

Kavukire pieprasīja angļiem nāvi. Virsai­tis Kajabi piekrita. Būdams piesardzīgs cil­vēks, viņš teica, ka tas jādara aiz lagūnas, lai nahukva neredzētu.

Kavukire, Kaluele un vēl viens indiānis aizskrēja ierīkot slēpni, bet zēns Tuendi pār­veda angļus laivā pāri lagūnai. Otrā krastā pacēlās neliela, stāva klints, un angļu vado­nis pirmais uzrāpās tajā. Jaunie stiepa augšā mantas.

Nokļuvis virsotnē, viņš atskatījās, lai re­dzētu savus ļaudis. Aiz koka parādījās Kavu­kire ar tikko nocirstu rungu rokās. Viņš ar to iesita vecajam pa pakausi. Tas kliegdams vēlās lejup, tad pieķērās pie kāda koka stumbra un sāka lēni slīdēt zemē. Kavukire

iesita vecajam vēlreiz pa labo plecu, un viņš saļima.

Izdzirduši kliedzienus, jaunie angli nometa nesamo un kāpa augšā klintī. No krūmiem tūdaļ izlēca abi kalapalo. Viņi sita svešzem­niekiem pa kaklu un pa galvu. Līķus iemeta ūdenī.

Kad Kavukire, Kaluele un citi atgriezās ciematā, Kajabi sacīja, ka līķi jāapbedī. Viņš bija piesardzīgs cilvēks un baidījās, ka nahukva visu izstāstīs indiāņiem, kuri drau­dzējās ar civilizado .. .

Izerari stāstījums it kā noslēdz traģisko loku. Daijotam izdevās izsekot Foseta ceļu no Beigtā zirga nometnes līdz nahukva ciema­tam, Orlando to izsekoja līdz liktenīgajai klintij. Man tomēr negribējās ticēt, ka no­galinātie angļi bijuši Fosets un viņa ceļa­biedri. Ir taču iespējams, ka dažas ārējās pazīmes liktenīgi sakrīt! Ķildīgais un sīku­mainais vecis pārāk atšķiras no Foseta. Ne­pavisam nav viņam līdzīgs. Tiesa, indiāņi, juzdamies vainīgi, varēja patiesos notikumus iztēlot sev izdevīgākā gaismā. Faktiski tā arī domāja daži pētnieki, kas Foseta lietu gri­bēja uzskatīt par izbeigtu. «Ko lai meklē,» viņi teica, — «tagad jau viss skaidrs», un nopūzdamies piebilda: «Diemžēl».

Es esmu citās domās. Kaut vai tāpēc, ka pret visiem tamlīdzīgiem nostāstiem jāiztu­ras ļoti piesardzīgi. Atgādināšu tikai, ka Braina Foseta piezīmēs tas pats notikums ar liktenīgo klinti aprakstīts pavisam citādi.

Viņa sniegtajā «Orlando versijas» inter­pretācijā vecā angļa un Izerari ķildas cēlo­nis bijusi viena jaunā angļa neglītā rīcība. «Tā, kurš nekliboja». Viegli noprast, ka te domāts Džeks.

Pilnīgi nepamatoti piedēvēdams šo stās­tījumu Orlando, Brains raksta:

«… Sirmgalvja baltais dēls stājās sakaros ar vienu no viņa, Izerari, sievām. Otrā dienā vecais baltais vīrs lūdza virsaitim nesēju un laivu tālākajam ceļojumam. Virsaitis attei­cās to dot, atsaukdamies uz cilšu savstarpē­jām ķildām, un tad vecais iesita Izerari pa seju. Trakās dusmās virsaitis paķēra kaujas vāli un sašķaidīja viņam galvaskausu.»

Kā redzat, te nav nekā līdzīga Orlando stāstījumam. Nepētīdami, kādēļ vienas un tās pašas versijas iztulkojumi tik dīvaini atšķiras, konstatējam tikai, ka šādas atšķi­rības principiāli iespējamas, jo vairāk tad, kad runa ir par indiāņu liecībām, kuras galvenokārt izteiktas ar žestiem.

Kalapalo patiešām nogalinājuši trīs angļus, bet tikai pašu fantāzija likusi balta­jiem šos angļus uzskatīt par Fosetu, Džeku un Reliju. Es neticēju, ka tie bijuši viņi. Tāpēc nebrīnījos, kad Karaliskā antropolo­ģiskā institūta ekspertu grupa Londonā, ar vismodernākajām metodēm izpētījusi izrak­tos kaulus, secināja, ka neviens no ezera krastā apraktajiem cilvēkiem nav Fosets!

Tātad vēl pārāk agri uzskatīt «gadsimta lielo mīklu» par atminētu! Taču tas nav vie­

nīgais secinājums, ko var gūt, pamatojoties uz Londonas rentgenologu un kriminālistu slēdziena. Vispirms galīgi atkrīt Orlando versija, kas ārkārtīgi sarežģīja jau tā samu­džināto lietu. Beidzot, nav ņemami vērā arī Daijota iegūtie materiāli! Tagad ir pilnīgs pamats pieņemt, ka arī virsaiša Aloikes vie­siem ar Foseta ekspedīciju nav nekāda sa­kara.

Bet kā tad ir ar firmas Silvers un Ko identificēto kasti, kas atrasta pie Aloikes?! Izveidojas burvju loks. Fosets atnācis pie Aloikes un uzdāvinājis tam kasti. Aloike sūtījis Fosetu uz kalapalo ciematu, kur viņš nogalināts un aprakts ezera krastā. Bet spe­ciālisti apgalvo, ka nonāvētais neesot Fosets. Kam lai tic? Patiešām traģiska mīkla, gluži kā nakts murgs. īsts labirints.