M.JEMCEVS E.PARNOVS E.PARNOVS - PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS

Par to vēlāk. Atgriezīsimies pie Ratiņa Viņš nepieprasīja naudu, nemeklēja popula ritāti. Viņš pat negribēja piedalīties sabiedrī­bas organizētajā glābšanas ekspedīcijā. Tra pers bija nolēmis atbrīvot veco vīru saviem spēkiem.

— Angļu pulkvedis pēc tam pats man at­līdzinās, — bija viņa beidzamie vārdi.

Viņš pazuda tikpat nenovēršami un mīk­laini kā tūkstoši citu, ko paņēmusi selva.

Neuzdodiet jautājumus, jūs nesaņemsiet uz tiern atbildi. Sastapies ar man nezināmu tabu, es reiz jautāju vecam kamaijuru vir­saitim, kāpēc mednieki nedrīkst nogalināt briedi. Ietinies pīpes zilajos dūmos, kas lēni iegūlās viņa dziļajās grumbās kā migla aizās, viņš it kā raudzījās man cauri, kaut kur tālē. Skatījās un klusēja.

— Un kāpēc tikai sirmgalvji drīkst ēst melnā pērtiķa gaļu? Atbildi man, virsaiti kāpēc? — es jautāju vēl.

Atkal redzēju vēju izvagoto Roraimu un plaisās gulstošo miglu.

Varbūt tu zini, kāpēc cilvēki pazūd selvā?

— Tā bijis vienmēr, — beidzot atbildēja sirmgalvis.

— Bet varbūt tu zini, kāpēc tā notiek?

— Nekad — ne! — viņš atbildēja gvarani valodā, un es nesapratu, ko viņš gribēja teikt.

Lai trauc igaritē, lai straumē slīd klusi, Tad Lielajai čūskai tu garām tiec. No drēgnuma bēgdams, sev debesis uzsedz, Birs zilajā klusumā zvaigžņu spiets, Tik nevaicā zvaigznei un nevaicā ēnai! Klusē un nevaicā …

1933. gada jūnijā Foseta sieva saņēma no Karaliskās ģeogrāfu biedrības teodolīta busoli. Firma, kas to bija izgatavojusi, iden­tificēja to ar instrumentu, kas nodots Fose- tam jau Devonšīrā 1913. gada 13. februārī. Busole atradās pulētā kārbiņā, kas darināta no pašiubu koka — no palmas, kura aug tikai Amazones mangrovē. Iekšā atradās zīmīte.

«Teodolīta busole. Atradis Matugrosu pie bakairi indiāņu apmetnes pulkvedis Aniseto Boteljo, bijušais šā štata deputāts, un no­devis indiāņu lietu inspektoram doktoram Antonio Estigarribija, kurš 1933. gada 14. ap­rīlī to uzdāvinājis Frederikam Glasam (mi­sionāram). Kārbiņu izgatavojis doktors Esti­garribija.»

Interesants atradums! Kā zināms, Fosets

* Laiva (brazil.).

iīclz savam pēdējam ceļojumam nebija sati­cies ar bakairi. Kad viņš izjautāja bakairi virsaiti Roberto par ūdenskritumu un klinti ar uzrakstiem, tas teica, ka viņa cilts dzī­vojot «ļoti tālu uz ziemeļiem». Vai tiešām pulkvedis tomēr būtu mainījis maršrutu un devies uz ziemeļiem? Nebūtu jau gan brī­nums. Tas tik ļoti izskatās pēc viņa …

Lai nu kā, bet man šī busole bija svarīgs norādījums, ka no Beigtā zirga nometnes ekspedīcija devusies uz ziemeļiem. Ja tā, tad Fosets nevarēja paiet garām Manisaua Misu. Visticamāk, ka viņš virzījies pa upi augšup līdz tās ietekai Šingū. Tur viņš vai nu devies Martinsa ūdenskrituma virzienā, vai arī pār­cēlies pāri Šingū un nonācis pie Diauarumu. Tais rajonos dzīvo kaijabi, žuruna un suija… No tā var izdarīt svarīgus secinā­jumus. Tomēr atgriezīsimies pie faktiem.

1933. gada jūlijā tika publicēts Virdžinio Pesione pārskats par ekspedīciju, kas devu­sies pa Kulueni upi.

«… Ieradāmies Rančarijas muižā Parana- tingas pietekas Saimanuelas kreisajā krastā, kur-palikām pa nakti. Uzzinājām, ka jau ap­mēram gadu tur dzīvo kāda kuikuru indiāņu nafakua cilts indiāniete kopā ar savu dēlu un kādu citu kalapalo cilts indiāni.

Saimnieki mums pastāstīja, ka šī indiā­niete, kas iemācījusies dažus vārdus portu­gāliski, stāstījusi, ka pie aruvudu cilts indi­āņiem, kam ir draudzīgas attiecības ar viņas cilti, jau vairākus gadus dzīvojot baltie ļau­dis. Nākamajā rītā mēs paši varējām no­klausīties šās sievietes stāstījumu. Viņa iz­skaidrojās ar žestiem un ņēma palīgā bakairi indiāni, kas strādāja muižā un runāja por­tugāliski.

Viņa stāstīja, ka jau pirms tam, kad viņas dels atšķirts no krūts, pa Kulueni uz leju līdz viņas cilts ciematam atbraukuši ar laivu trīs baltie cilvēki. Viens no tiem bijis vecs, bārdains, liela auguma vīrs, zilām acīm un pliku pakausi, otrs — jauneklis, kā viņa pūlē­jās mums izskaidrot, pirmā dēls, un trešais baltais cilvēks bijis par to vecāks. Sās sie­vietes dēlam, kurš, kā viņa teica, vēl zīdis krūti tai laikā, kad ciematā parādījušies baltie cilvēki, pēc mūsu rēķina, bija deviņi vai desmit gadi. Pieskardamās mūsu rokām, žestikulēdama un vārdus kropļodama, viņa lika saprast, ka vecākais no baltajiem nēsā­jis uz labās rokas lielu gredzenu — ļoti lielu — un otru, tieviņu, uz rādāmā pirksta. Tam, ko viņa uzskatīja par vecā vīra dēlu, galvā bijusi mūsējām līdzīga tropu ķivere, vecais — karaiba tēvs, kā viņa to nosauca, — valkājis tādu pašu filca cepuri kā senjors Beseri (muižas saimnieks). Viņa teica, ka redzējusi baltos katru reizi, kad ieradusies pie aruvudu, un ka Vēl pirms gada tie bijuši sveiki un veseli…»

Visas Foseta un viņa ceļabiedru pazīmes apbrīnojami sakrīt. Sevišķu uzmanību pelna indiānietes vārdi, ka karaibi labprāt «stai­gājot no ciemata uz ciematu, pulcējot ap sevi bērnus un zīmējot smiltīs».

Brains šai sakarā piezīmē:

«Dažas minētā ziņojuma detajas neapšau­bāmi liecina par labu uzskatam, ka šie bal­tie varējuši būt mans tēvs, Džeks un Relijs.; Pulcēt bērnus un zīmēt viņiem smiltīs — vai gan tā nav vienkāršākā forma, kādā izpau- ļ žas tādu mākslinieciski apdāvinātu cilvēku spējas, kādi bija mans tēvs un brālis. Tur­klāt labi atceros, ka Džeks vienkārši nevarēja ļ paiet garām tīrai smilšu strēlei, nesameklējis kādu zariņu vai skaidiņu un kaut ko neuzzī-|ļ mējis. Ka viņi braukuši ar laivu, to varētu izskaidrot ar visu mūļu bojā eju un ar Relija klibošanu.»

Indiānietes stāstā atrodamās pretrunas! jautājumā par balto cilvēku apģērbu unl viņu aptuveno vecumu diez vai pelnījušas] ievērību. Laiks un pašu stāstītāju individua-ļ litāte varēļa šai samudžinātajā epopejā iz-J darīt savus labojumus. Jāievēro arī tas, ka «saruna» noritēja galvenokārt ar žestu pa-ļ līdzību.

Uzmanību pelna arī versija, ka Fosetu unj viņa ceļabiedrus sagūstījusi kāda indiāņu! cilts. Baltie gūstekņi palielina cilts autori-ļ tāti tās kaimiņu acīs. Nemaz nerunāsim parl to, cik ļoti indiāņiem noder karaibu zināša-J nas un pieredze. Ir bijuši gadījumi, kad tādi baltie gūstekņi kļuvuši par lielu cilšu virsai-ļ šiem. Zināju kādu angli, kas valdīja pār teri-ļ toriju, kura nebija mazāka par Beļģiju.

Selvā viss jāņem tāds, kāds tas ir, riepētī- jot izcelšanās tumšos avotus. Neviens natu­rālists, piemēram, man nav varējis pateikt, kāpēc tur, kur dzīvo ūdri, nav krokodilu. Bet tas patiešām tā ir. Jebkurš Amazones Irapers vai seringeiro to zina, nemaz neru­nājot par indiāņiem.

Sākot ar 1935. gadu, laikam gan katru sezonu pēc lietus perioda beigšanās kāds ir devies meklēt Fosetu. Radušās apšaubāmas sensācijas, klīdušas citas par citām bezjēdzī­gākas baumas, laiku pa laikam selvā pa­zuduši drosminieki, šarlatāni, ideālisti.

Kāds arvien atrada kādu skeletu, sažuvušu galvu vai priekšmetu, kas «neapšaubāmi pie­derējis pulkvedim Fosetam». Reiz figurēja pat kāds Dulipe, balts zēns zilām acīm, «Džeka un kuikuru indiānietes dēls». Ne­runāšu par šiem šķietamajiem mēģinājumiem atklāt «Foseta noslēpumu». Tie vienīgi pie­šķir tam avantūrisma un lētas sensācijas no­krāsu.

Eiropas presē pēdējie ziņojumi par Foseta likteni parādījās 1951. gada aprīlī.

Šie notikumi vēl pietiekami spilgti sagla­bājušies atmiņā, iespējams, ka arī jūs esat dzirdējuši par mirstošā kalapalo cilts vir­saiša atzīšanos Orlando Viljasa Boasa klāt­būtnē. Orlando, tāpat kā abi pārējie brāļi Viljasi, ir viens no lieliskākajiem cilvēkiem, ko es pazīstu.-Mans kolēģis un tautietis Adrians Kauels uzrakstījis par brāļu Viljasu darbību brīnišķīgu grāmatu («The Heart of the Forest», London, 1960), kurā vairākas lappuses veltītas slavenajai vecā Izerari «grēksūdzei». Par to dzirdēju no paša «bikts­tēva» jau Manausā, kurp biju aizbraucis aiz­pērno rudeni. Lūk, ko man toreiz pastāstīja «Šingū karalistes» pavēlnieks un labais ģē­nijs Orlando: