M.JEMCEVS E.PARNOVS E.PARNOVS - PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS

Vienīgais, kas tādā situācijā nāk prātā, ir iespējamā nesaskaņa laika ziņā. Tāpēc mums ārkārtīgi svarīga Braina liecība:

«Lai gan metāla kaste patiešām piederē­jusi tēvam un to pazinusi firma, kas kasti izgatavojusi, tādējādi tomēr nevar pierādīt šo faktu (domāts apgalvojums, ka Fosets šai rajonā ieradies 1925. gadā), jo tēvs to bija pametis jau 1920. gadā.»

Tagad viss saskan. Droši varam turpmāk vairs nepievērst uzmanību Daijota ekspedī­cijas materiāliem un Orlando versijai.

Atkal man visā savā spilgtumā izvirzījās problēma: uz kurieni tad gājis Fosets? Es

par to domāju, atrazdamies Londonā un Rio, Kujabā un Beigtā zirga nometnē. Domāju par to nemitīgi. Pat miegā. Vajadzēja iz­šķirties. Soli pa solim man bija izdevies izse­kot un atkārtot Foseta ceļu līdz Beigtā zirga nometnei. Kurp doties tālāk? Atmestie vari­anti uzdevumu nedaudz atviegloja. Vaja­dzēja turpināt nesaudzīgu loģisku atsijā­šanu.

Palika vēl viena ārkārtīgi svarīga, bet pilnīgi neaprēķināma problēma — kādā stā­voklī atradās Relija kāja. No tā daudz kas bija atkarīgs. Visupirms — Foseta tālākais maršruts.

Pieņemsim, ka, pēc tam kad ceļotāji at­stāja Beigtā zirga nometni, Relija kāja ne vien nesadzija, bet pat sāka sāpēt vēl stip­rāk. Tas šķiet visai loģiski, ja ņem vērā visas šīs bezgalīgās ērces, mušiņas, dēles, daudzkājus un zirnekļus, kas mīt selvā. Tie varēja sakairināt vātis, kas jau tā sūrstēja. Iespējams arī, ka pēc vairāku dienu gājuma barības trūkuma dēļ nobeidzās mūļi. Rezul­tātā varēja notikt, ka Fosetam un Džekam vajadzēja nest ne tikai bagāžu, bet arī slimo Reliju.

Selvā jebkura infekcija jo drīz var izraisīt asins saindēšanos. Tāpēc, ja Relija veselības stāvoklis būtu pasliktinājies un viņa dzīvība apdraudēta, ceļotājiem būtu vajadzējis iz­vēlēties īsāko ceļu līdz civilizācijas robežām. Atgriezties ar slimnieku pa agrāko maršrutu diez vai bija iespejams. Vienīgais pieņema- rnais lēmums būtu — mēģināt nokļūt līdz upei.

Tātad arī šai gadījumā ceļotājiem vaja­dzēja nonākt pie Manisaua Misu.

Viss it kā saskanētu! Jebkurā variantā skaidri izsekojams ir ceļš no nometnes līdz Manisaua Misu. Sis visīsākais no iespēja­miem maršruta sektoriem ceļotājiem, bija pil­nīgi pa spēkam. Iespējams, ka tieši "šeit viņi sastapa bikairi un iemainīja no tiem laivu pret vienīgo, ko varēja upurēt, — pret zināt­niskajiem instrumentiem …

Tātad arī man vajadzēs kājām mērot ceļu no Beigtā zirga nometnēs līdz upei …

Tālāk stāvoklis atkal sarežģījas. Te viss jau atkarīgs no tā, vai Relijs izveseļojies vai ne. Ja viņa veselība radīja bažas, tad atkal vajadzēja izraudzīties īsāko ceļu uz civilizē­tajiem rajoniem. Tāds ceļš pilnīgi varēja būt Kulueni. Tad Kulueni un Tanguru saplūša­nas vietā satikšanās ar kalapalo bija gandrīz neizbēgama. Līdz ar to automātiski atkal at­jaunojas visi agrāk atmestie varianti. To vidū arī variants, ka Fosetu nogalinājuši kalapalo.

Taču varēja arī gadīties tā, ka pēc aiz­iešanas no nometnes Relijam kļuva labāk! Tad ceļotājiem vajadzēja doties pa ieplānoto maršrutu: Beigtā zirga nometne — pilsētas Rapozo—Sikišiki—Baija. Šeit neparedzēto nejaušību skaits tūdaļ katastrofāli pieaug un jebkura loģiska analīze zaudē jēgu. Sākas vieni vienīgi minējumi. Tā, piemēram, pilnīgi ticams, ka, sastapies ar morsego, Fosets bija spiests doties atpakaļ un turpināt ceļojumu pa upi…

Iespējams arī, ka, nonācis līdz ūdenskri­tumam, viņš atklāja kaut ko tik svarīgu, ka nolēma atteikties no mēģinājumiem sasniegt «Z».

Iespējams, iespējams, iespējams! Nav nekā neiespējama.

Bet ko lai daru es? Kurp lai dodos no Lik­tenīgās Mokošo Pārdomu apmetnes, kā no­saucu savu nometni pie Manisaua Misu upes?

«Galu galā tevi interesē atstātās pilsētas un noslēpumainais sudrabotais vīruss un ne­vis Foseta liktenis, tāpēc atbilstoši arī jāiz­vēlas maršruts,» es sev teicu un nebiju pār­liecināts, ka tas tiešām tā ir.

Izraudzīties maršrutu patiešām bija nepie­ciešams. Nevarēju atļauties greznību — vēl ilgāk kavēties Liktenīgajā Mokošo Pārdomu apmetnē. Jau tā rumbero [18]sāka uz mani ska­tīties ar izbrīnu. Vēl diena, divas, un viņi uztvers mūsu ceļojumu kā pikniku, kur var labi saēsties un pēc sirds patikas izvāļāties pa zāli. Liekas, esmu viņus pavisam izlai­dis. Manu pārdomu un svārstību dēļ strauji samazinājušies pārtikas krājumi. Palikušas tikai četrdesmit mārciņas tapioka miltu, muciņa cukurniedru degvīna — kačasas, div­desmit piecas mārciņas šarke [19] , nedaudz sviesta un kaste cukura. ir vēl arī |oti laba kafija. Labākajā gadījumā visa tā pietiks trim nedēļām. Ne vairāk. Bet vēl nav zināms, cik ilgi mums vajadzēs palikt pie Singū. Būs jāsamazina devas un dienas normas papil­dinājums jāsagādā medījot. Jo vairāk tādēļ, ka medīšana te lieliska. Zvēri pilnīgi neie- biedēti.

Kamēr mani rumbero Manuels un Enriko medīs, es galīgi izlemšu, kurp doties tālāk. Diemžēl mans ceļojums pa Foseta pēdām nav devis nekādus jaunus faktus. Bet gud­rot nav laika, nemaz nav laika. Novembris jau klāt. Pēc pašiem optimistiskākajiem ap­rēķiniem, manā rīcībā ir vēl kādas četrdes­mit dienas. No decembra līdz aprīļa beigām ilgst lietus periods. Šai laikā Šingū, izgājusi no krastiem, pārvēršas par elli. Patiesībā vārds «elle» jau sen vairs neko neizteic. Cil­vēki izdomājuši daudz ko tādu, kas tālu pār­spēj Sātana, Belcebula un Ko drūmo fan­tāziju …

«Manisaua Misu». Tā svilpj čūskas. Ap­mešanās vietās es pēc gvarani parašas no­metnei apkārt liku sabērt lokā sausas banānu lapas. Lai arī cik piesardzīgs un viegls ir jaguāra elastīgais solis, viņu nodos dzelteno, saules sačokuroto, sauso banānu lapu ča­boņa. Bet čūskas slīd bez trokšņa. Zili strauti ar fantastisku dzeltenu putu rakstu, maigas ceriņkrāsas liānas ar ķērpju balto mozaīku, hevejas garie, pelēkzaļie dzinumi ar acteku stindzinošo skatienu — tādas ir čūskas.

Ar žņaugu bloķējiet vēnas virs koduma vie­tas, uzkaisiet brūcei šaujamo pulveri un aiz­dedziniet to, nokaitējiet ugunī mačeti un vairieties ieelpot savas miesas dūmus; bei­dzot, neaizmirstiet arī Butantanas se­rumu … Ja jums laimēsies, un pēc trim sma­cējošu murgu nedēļām jūs izķepurosities un, grīļodamies un acis mirkšķinādams kā Os- vencimas gūsteknis, atgriezīsities pasaulē, pateicieties debesīm. Bet vēl labāk — šās zemes dieviem: Saulei, Lielajai spārnotajai čūskai, Izmisuma un miglu mātei, Mavutsi- nima tēvam. Taču vislabāk nopērciet ana­kondas ādas apmetni. Cilvēkam neuztveramā čūsku valdnieces smarža septiņus gadus jūs pasargās no visādiem indīgiem rāpuļiem.

Anakonda. Jūs, protams, esat to redzējuši kinofilmās. Atcerieties, kā drosminieks viens pats medī anakondu? Labsirdīgais briesmo­nis kuļ putās ūdeni, raujas ārā no nekaunīgā pārcilvēka skavām, bet kinooperators, kas «nejauši» gadījies tuvumā, par katru filmas metru nopelna divdesmit dolāru. Te viss ir pareizi. Nekādu kombinētu uzņēmumu. Un tomēr tā ir visnekaunīgākā un briesmīgākā krāpšana. , ,

Pajautājiet indiāņiem un seringeiro, Bra­zīlijas traperiem un zelta skalotājiem, un viņi jums pateiks, ka pasaulē nav nekā briesmī­gāka par anakondu. Paragvajas, Aragvajas, Tokantinsas un Manisaua Misu baseini ir anakondas valdījumi. Ne par kādu naudu jūs tur neiemānīsiet brazīlieti. Vidēji tikai div­padsmit cilvēkiem no katra simta izdevies iz­braukt šīs upes. Pārējie astoņdesmit astoņi pazuduši. Atcerieties, ko Fosets rakstīja par anakondām un kā viņš par tām rak­stīja …