M.JEMCEVS E.PARNOVS E.PARNOVS - PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS

Divdesmit — divdesmit piecas pēdas gara anakonda nav nekāds retums. Ar zināmu izveicību to tiešām var satvert rokām pie gal­vas un izvilkt krastā. No anakondas dzelten­zaļās vai sarkanīgi baltās ādas darina mēte­ļus, elegantas somiņas un kurpītes Kopaka- banas skaistulēm. Tās gaļa mutē kūst. Bet četrdesmit un vairāk pedu gara anakonda ir apokaliptisks briesmonis, drausmīga himera. Volless Amazones baseinā atradis trīsdesmit astoņas pēdas garu nedzīvu anakondu. Tā bija nobeigusies, nespēdama sagremot bifeli, ko norijusi veselu. Fosetam izdevies nošaut sešdesmit divas pēdas garu anakondu. Tā būtu varējusi aprīt ziloni. Tādi milzu eksem­plāri nav atrodami bieži, taču purvos redza­mās čūsku sliedes dažkārt ir sešas pēdas pla­tas. Salīdzinājumā ar tādu elles izdzimumu pat Foseta nošautā čūska ir tīrais pundurītis. Brazīlijas valsts robežu noteikšanas komisijā glabājas astoņdesmit pedu garas anakondas galvaskauss! Tā nogalināta pie Paragvajas upes.

Lai dievs jums nedod sastapties ar čūsku, kuras garums atbilst astoņstāvu mājas aug­stumam! Ir lietas, ko cilvēkam grūti pārdzī­vot. Anakondu valstība pieder tālai pagāt­nei. Juras perioda pūstošie purvi, krīta ezeri, mezozoja karstās debesis. Cilvēka tad vēl nebija uz zemes. Daba viņam aiztaupīja šo skatu. Un tāpēc nevajag doties uz anakondu zemi! Esmu zinātnieks, esmu humāns un iecietīgs cilvēks, varbūt pat pārāk iecietīgs. Un tomēr es ar napalmu izdedzinātu šo drausmu perēkli. Pat atombumba nebūtu pārāk dārga maksa par tām piecām minūtēm, ko pārdzīvoju aci pret aci ar milzu anakondu. Kopš tā brīža ienīstu sevi par dziļajām šaus­mām, kādas izjutu. Kā lai atriebjos par šīm šausmām, kā lai atgūstu agrāko mieru?…

Bija pienākusi astotā nakts, kopš ceļoju pa Manisaua Misu. Spoži liesmoja ugunskurs, no kura plūda araukāriiu sveķainais aromāts un savvaļas rieksta peki rūgtenā, muskusam līdzīgā smarža. Kaut kur lejā dzestrā tumsā dudināja upe, šūpodama stingri piesieto plostu. Šaudījās spīgulīši, klaigāja arara. Ietinušies siltos un mīkstos lamas vilnas ap­metņos, krāca mani rumbero. Naksnīgais vējiņš brīžam sakustināja sausās banānu la­pas, likdams man nodrebēt un atskatīties. Ugunskurs vienreiz jau bija izdedzis. Virs maigām, šinšilas ādiņām līdzīgajām pelnai­najām oglēm sautējās aromātiskās lapās ietītā pekari gaļa. Blakus uz lēnas uguns cepās mitumitu — milzīgs tītars.

Dumjo mitumitu ir diezgan viegli nomedīt. Kad viņš dzied, tad nepievērš uzmanību ne­kādiem trokšņiem.

Vērodams tītaru, nesaklausīju dīvaino, klusam automobiļa signālam līdzīgo skaņu. Taču tā nepaslīdēja garām guļošā Manuela ausīm. Viņš pielēca kājās un, ar plaukstu vai­rīdamies no ugunskura gaismas, ieklausījās.

— Vai dzirdēji, priekšniek? Bišus!

— Kas tas ir par zvēru? Vai puma?

— Nē!

Viņš papurināja galvu. Atraisīja no jostas pudeli un iedzēra kačasu. Viņš to rija kāri, lieliem malkiem. Degvīns sīkās strūkliņās te­cēja no lūpu kaktiņiem pa pacelto zodu un tālāk aiz apkakles. Uz slapjā kakla plaiksnī­jās ugunskura aveņkrāsas atblāzma.

— Skaties uz turieni! — viņš teica, ar gār- dzienu izelpodams gaisu.

Paraudzījos tumsā uz to pusi, kur viņš rā­dīja ar roku-. Sākumā nevarēju saskatīt neko citu kā tikai virpuļojošus spīgulīšus. Tad šķita, ka redzu nekustīgas, nemirgojošas rubīnsarkanas uguntiņas. Tas man varēja arī izlikties, jo ilgi biju lūkojies ugunskurā. Sa- miedzu acis.

— Vai redzi?

Atvēru acis, bet uguntiņas palika.

— Redzu … Kas tas ir?

— Briesmīgie bišus. Viņi dusmojas. Vai dzirdi, kā sten?

Un tad sapratu, ka tās ir anakondas.- Ve­sels bars saniknotu un droši vien arī izsa! ; kušu anakondu.

— Vai modināt Enriko? — jautāju, rādi» dams uz bezrūpīgi krācošo augumā sīko kaboklo [20] .

— Kālab? — Manuels bezcerīgi atmeta ar roku.

Tad, ievilcis nāsīs gaisu, pagriezās pret mani un sarauca uzacis.

— Vai kaititu tā smaržo? — viņš jautāja, pamādams uz lapās ietīto cūciņu.

— Jā. Un mitumitu arī.

— Tos vajag aizvākt. Smarža briesmoņus kairina.

— Kur aizvākt? Pasviest viņiem?

— Lai dievs pasarg! Tas viņus tikai pie­vilinās.

— Vai sadedzināt?

— Zēl… Labāk apēdīsim.

Bravo, Manuel! Šai situācijā neko labāku, protams, nevarēja izdomāt. Uzbuknījām En­riko un izskaidrojām viņam situāciju. No miega pietūkušu seju, viņš purināja galvu, berzēja acis un drudžaini žāvājās. Apjēdzis, kas te notiek, viņš iekampa kačasu un klusē­dams ķērās pie kūpošās, smaržīgās gaļas.

Tās bija dzīres mēra laikā. Ik pa brītiņam mezdami skatienus uz rubīnsārtajām ugunti­ņām un šausmās drebēdami, mēs nikni tiesā­jām nost ūdenscūku un tītaru. Tagad varu tikai brīnīties, ka man izdevās norīt tik mil­zīgus un vēl gluži karstus gaļas gabalus.

Gaļai virsū uzēdām meža lapseņu medu, ko Enriko bija sagādājis jau iepriekšējā ap­mešanās vietā. Drīz viss ap mums kļuva lipīgs un salds. Mana divdesmit ceturtā ka­libra vinčestra stobrs spīdēja kā pēc pama­tīgas ieziešanas. Vajadzēja šauteni no klēpja pārlikt kaut kur tālāk. Tikpat tā nelīdzētu, ja mums uzbruktu viss šis sarkanacaino bars.

Drīz sagribējās dzert. Aiz dīvainas nejau­šības dzeramais ūdens bija palicis tikai pašā spaiņa dibenā. Iet uz upi pēc ūdens nozīmētu pašnāvību. Bijām spiesti iedzert kačasu, un tagad dega ne vien rīkle, bet arī kuņģis. Velnu izdzēli ar Belcebulu. Lai nebūtu jā­domā par ūdeni, pievirzījos tuvāk uguns­kuram un pūlējos aizmigt. Enriko palika sardzē. Manuels lika viņam aizdedzināt ba­nānu lapas, ja anakondas virzītos tuvāk.

Pekari un mitumitu kaulus mēs sadedzi­nājām.

Sev par brīnumu es pēkšņi pārstāju domāt par anakondām un it kā iegrimu kaut kādos zilganos biezokņos. Nezināmu augu plūk­snainās ēnas iemidzinoši noliecās pāri, šūpo­damās manās nogurušajās un alkohola ap­dullinātajās smadzenēs. Pamodos no Enriko kliedziena.

— Celieties augšā!

Uzlēcu kājās, taustīdamies zālē pēc savas šautenes.

Perikoh [21]\ — skanēja no tumsas. — peri- koh!

— Kas tu esi? — jautāja Manuels gvarani valodā un uzvilka šautenes gaili.

—r Perikolū — atskanēja no tumsas.

Nakts tuvojās beigām. Spīgulīši apdzisa. Tumšajos, miglas klātajos ūdeņos ieslīdēja sarkanacainie nakts rēgi. Kaut kur tālumā urkšķēja tapīrs, miegā smējās pērtiķi klai­gātāji.

— Atbildiet, kas jūs esat, vai arī mēs šau­sim! — kliedza Manuels.

— Perikoh!

— Viņš droši vien nesaprot gvarani va­lodu, — Enriko prātoja.

— Nāciet pie ugunskura! Tikai lēnām! — Manuels nokomandēja portugāliski.

— Obrigado [22].

Nočabēja lapas. Es uzmanīgi ieklausījos. Spriežot pēc soļiem, nācējs bija viens.

— Stāt! — pavēlēja Manuels.

Pametis ar acīm Enriko, viņš izvilka no ugunskura liesmojošu zaru un pārkāpa pāri nakts robežai. Nočaukstēja lapas, atskanēja klusinātas balsis, tad ugunskura gaismā pa­rādījās Manuels un indiānis ar metamo šķēpu un šaujamcauruli. Viņš bija neliela auguma, bet spēcīgas uzbūves. Pēc koka diska lūpās un raksturīgā izkrāsojuma pazinu, ka tas ir

\

thukahame cilts indiānis. Šī cilts dzīvo Šingū ziemeļos, lielā Martinsas ūdenskrituma ra­jonā. Thukahame tuvākie kaimiņi ir krinaka- rore. Abas tās ir miermīlīgas ciltis.

Indiānis apskatījās visapkārt un pēc neil­gas svārstīšanās pienāca pie manis. No ma­tiem izvilcis dzeltenu araras spalvu, viņš par draudzības zīmi nolika to man pie kājām. Pastiepu viņam savu pīpi. Indiānis notupās un lietišķi, it kā visu mūžu būtu to darījis, piebāza manu virškoka pīpi ar tabaku. Brīdi pīpējis, viņš to sniedza man. Ievilku pāris dūmus un devu pīpi Manuelam.